Sibīrijas dienasgrāmata. Novosibirska – 1. daļa

2019. gada 3. oktobris 07:00

147

Sibīrijas dienasgrāmata. Novosibirska – 1. daļa

Ikviens ceļojums, lai cik garš tas arī būtu, sākas ar pirmo soli. Tā nav tikai kustība, izkustēšanās no sākuma punkta, bet gan plānošana, kas gandrīz vienmēr aizņem daudz vairāk laika nekā pats brauciens. Taisnības labad jāatzīst, ka ekspedīcija uz Sibīriju manā pieredzē attāluma ziņā līdz šim ir vistālākā, kādā bijusi iespēja doties.
2019. gada 4. augusta rītā kopā ar nodibinājuma “Fonds Sibīrijas bērni” vadītāju Dzintru Geku un pārējiem brauciena dalībniekiem sēdāmies aviokompānijas “AirBaltic” lidmašīnā, lai dotos uz Sanktpēterburgu, savukārt Pulkovas lidostā pārsēstos kompānijas “S7” gaisakuģī un ceļotu tālāk uz Novosibirsku – trešo lielāko pilsētu Krievijas Federācijā. Tas ir brauciens, kura garums, rēķinot no Rīgas, mērāms 4256 kilometros. Ja izlemtu braukt ar automašīnu, ceļā būtu jāpavada gandrīz 45 stundas.
Novosibirska bija pirmais punkts, no kura šovasar sākās mūsu ekspedīcija. Lielākajā Sibīrijas pilsētā agrāk bijis milzums deportēto jeb, precizējot, daudziem izsūtītajiem tā bija starpstacija, pirms turpināt moku ceļu uz to vietu, kur tika nolemts viņus nometināt.
Ņemot vērā, ka Novosibirskas centrālajā stacijā šiem nelaimīgajiem nācās gaidīt daudzas dienas, nedēļas un pat mēnešus, daudzi, nespēdami izturēt ārkārtīgi skarbos apstākļus, kā arī ļoti kraso laikapstākļu maiņu, nomira turpat, stacijā. Viņu atdusas vieta, protams, nav zināma. Arī mūsu grupā bija kāds kungs, kuram Novosibirskas centrālajā dzelzceļa stacijā nomirusi vecmāmiņa.

Pelmeņi un retro trolejbusi
Krievijas Federācijas trešā lielākā pilsēta man bija vieta, no kuras sākās Sibīrijas iepazīšana. Novosibirsku tēlaini varētu dēvēt par vārtiem uz to svešādo pasauli, par kuru iepriekš nezināju pilnīgi neko. Bija pat neliels satraukums, Sanktpēterburgā pārsēžoties nākamajā reisā.
Viens no ekspedīcijas dalībniekiem pauda, ka šis lidojums ilgs astoņas stundas, līdz ar to galapunktā nokļūsim pulksten astoņos vakarā. Citam gan bija precīzāka informācija, proti, lidojums ilgs vien četras stundas, taču, nolaižoties Novosibirskā, vajadzēs pagriezt pulksteņa rādītājus četras stundas uz priekšu, un tad patiešām būs astoņi vakarā. Savukārt kāda no mūsu komandas dāmām šaubījās, vai patiesi līdz savam pirmās ekspedīcijas dienas galamērķim nokļūsim vien četrās stundās, jo tas, pēc viņas domām, nav iespējams.
Pārlidojums tiešām ilga četras stundas, kuru laikā mēs cits ar citu iepazināmies, mazliet aprunājāmies, kā arī... izbaudījām patiesi gardo maltīti, ko stjuartes pasniedza lidojuma laikā. Krievijas Federācijas aviokompānijas saviem pasažieriem lidojumu laikā vēl aizvien pasniedz uzkodas, dzērienus, piemēram, dabisku apelsīnu sulu, un nedaudz vēlāk arī kārtīgas pusdienas, neiekasējot papildu samaksu. Mūsu nacionālajai aviokompānijai “AirBaltic” būtu daudz, ko mācīties un pārņemt no krievu kolēģu pieredzes – to var apgalvot pavisam nopietni.
Kad nolaidāmies Tolmačevas lidostā, jau pēc izjūtām vien bija skaidrs, ka šeit patiešām jau ir vakars, tātad atliek noregulēt pulksteni. Pirmais iespaids par lidostu radās pozitīvs – plašas, izremontētas telpas, viss tīrs, sakopts, tātad ne sliktāk kā Eiropas valstu starptautiskajās lidostās. Vienīgais, kas mazliet lika pasmaidīt – nedarbojās lidostas lifts, tāpēc no trešā stāva, nesdami savus koferus, kāpām kājām, taču nesteigsimies kritizēt. Kad 31. augusta naktī pēc vairāku stundu kavēšanās, kā iemesls tā arī palika noslēpumā tīts, ar kompānijas “AirBaltic” lidmašīnu no Ženēvas ierados Rīgā, lifts bija salūzis arī mūsu galvaspilsētas lidostā.
Izejot no pasažieru zonas, skatam pavērās košs uzraksts, kas greznoja, šķiet, nesen izremontētas lidostas ēdnīcas ieeju – “Pelmenissimo”. Pie tās arī tapa pirmās fotogrāfijas Sibīrijā. Lūkojoties caur ēdnīcas stikla sienām, ikviens potenciālais klients var noskatīties, kā gatavo pelmeņus, kuru daudzveidīgais piedāvājums bija pārsteidzošs – spēj tikai izvēlēties.
Pie izejas mūs gaidīja speciāli pasūtīts autobuss, ar kuru braucām aptuveni stundu uz pilsētas centru, lai iekārtotos viesnīcā “Azimut” Ļeņina ielā. Caur tā logu pamanīju, ka lidostas ēkas fasādi rotā vairāki lieli uzraksti “Novosibirsk” gan kirilicā, gan ar latīņu burtiem.
Savukārt brauciena laikā guvu pirmos iespaidus par tik tālo, noslēpumaino un absolūti greiziem stereotipiem apvīto zemi. Ilgāku laiku braucām pa kādu no industriālajiem rajoniem, kur citu fabriku starpā pamanīju metalurģijas uzņēmumu, protams, darbojošos... Novosibirska, kaut arī salīdzinoši jauna pilsēta, ir viens no Krievijas rūpniecības un zinātnes centriem.
Otrs spilgtākais iespaids saistīts ar sabiedrisko transportu. Tas gan šeit ir mūžvecs, tāpēc mazliet pat baismīgs. Baltijā ar tādiem trolejbusiem un autobusiem vairs sen nebrauc.

Sāja seja un pazudis maks
Ne mazāka bija interese par vietējiem iedzīvotājiem. Par sibīriešu viesmīlību dzirdēts daudz, galvenokārt gan tikai no filmām. Jāatzīst, ka realitāte atklājās nedaudz cita. Pēc tam kad iekārtojāmies viesnīcas istabiņās, ekspedīcijas dalībniekiem bija jādodas kopējās vakariņās uz pirmā stāva restorānu. Nokāpjot lejā, atklājās, ka no Rīgas veiktais pasūtījums vai nu nav nokļuvis pie atbildīgā darbinieka, vai arī gadījusies kāda cita ķibele, taču tika apgalvots, ka nekas par mūsu plānotajām vakariņām nav zināms. Lai kā būtu, pie vakariņām mēs tomēr tikšot.
Viesmīle, gados jauna meitene, pamanot mūsu grupu, nevis nopriecājās, ka restorānā parādījušies apmeklētāji (mēs tajā vakarā bijām vienīgie), bet gan sataisīja skābu ģīmi. Jā, īpaši gaidīti netikām vis.
Protams, vakariņās bija Sibīrijas pelmeņi, kas pildīti ar gaļu vai līdaku. Pirms tam uz galda tika liktas dakšiņas, karotītes un īpašos trauciņos arī krējums. Šīs pirmās vakariņas, kaut arī izmaksāja dārgi (aptuveni septiņus līdz 10 eiro par pelmeņu porciju un dzērienu), bija gardas.
Jocīgi vien šķita tas, ka, izejot no restorāna uz ielas, jau bija satumsis. Neparastas ir izjūtas, kad dienai tiek nozagtas četras stundas.
Nākamajā rītā uzzinājām, ka vienai no ekspedīcijas dalībniecēm, iespējams, tieši restorānā pazudis naudasmaks. Darbinieki bija atteikušies parādīt videoierakstu, kaut gan novērošanas kameras restorānā bija. Uz to savukārt tika atbildēts, ka tādā gadījumā jāizsauc policija. Nav zināms, kā viss būtu beidzies, taču nākamajā rītā administrācijas darbinieki paziņoja, ka maks atradies. Paldies Dievam, ar visu naudu!
Sēdēdami viesnīcā pie brokastu galda, uzzinājām, ka vairāki no ekspedīcijas dalībniekiem kaut nedaudz Novosibirsku bija paspējuši iepazīt jau iepriekšējās dienas vakarā pēc vakariņām. Tā kā pirmās naktsmājas atradās pilsētas centrā, apmeklēt ievērojamākos apskates objektus nenācās grūti – lielākā to daļa dislocēti tuvu viesnīcai. Vietējie iedzīvotāji, kuriem mūsu dāmas jautājušas ceļu, tika raksturoti kā ļoti atsaucīgi, komunikabli un izpalīdzīgi.
Tā kā līdz pulksten 11 bija brīvais laiks, to veltījām nelielai pastaigai pa Novosibirsku arī mēs. Secinājumi tie paši – vietējie iedzīvotāji patiesi ir atsaucīgi un pretimnākoši. Viņus uzrunājot, nebija nekādu problēmu. Par to, ko šajā milzu pilsētā redzējām un atklājām, pavēstīšu nākamajā reizē.
P.S. Ar mērķi kaut mazliet kliedēt lasītāja stereotipus par Sibīriju, vēlos piebilst, ka komforta ziņā pirmā ekspedīcijas diena tālajā zemē ne ar ko neatšķīrās no Rietumeiropā vai Viduseiropā piedzīvotā. Viesnīcā mums bija ar visām nepieciešamajām ērtībām nodrošināts numuriņš, savukārt brokastīs uzklāts zviedru galds ar plašu piedāvājumu visdažādākajām gaumēm.
Paldies Jūrmalas pilsētas domei par iespēju strādāt Dubultu Rakstnieku namā, kur tapusi šī publikācija, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātei, īpaši dekānei Marinai Platonovai. Bez RTU atbalsta man doties ekspedīcijā nebūtu iespējams.
Turpmāk vēl.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sibīrijas dienasgrāmata. Novosibirska – 1. daļa

Kategorijas