Skolā, skolā iet(i) man gribējās

2019. gada 10. oktobris 07:00

Kad bērnībā mani garuma izmēri aizvien vairāk pārsniedza resnuma dimensijas, māte sāka aizvien biežāk lietot tādu vārdu kā “skola”.
Tas bija kaut kas sevišķs, kaut kas augstāks, cildenāks, bet reizē gan atbaidošāks, gan kairinošāks par līdz šim dzirdētām ēkām, kā vistu kūts, veikals, stāģine, šķūnis. Skola būs katrā ziņā lielāka nekā pirts, pagrabs vai malkas šķūnelis.
Māte nopirka grāmatu ar lielu, sarkanu gaili uz vāka. No tās man būšot jāsāk apgūt laicīgās gudrības. Burti likās lieli un stipri kā ieroči, ar kuriem būs jāapbruņojas un jāmēģina iekarot zinību kalngalus, kaut arī vairums iekarotāju palika to pakājē.
Cienību pret gaili man bija iedzinis baltais plēsoņa no saimnieku vistu galma.
“Kāpēc tieši gailis uz vāka un nevis vista vai pīle?” drošības labad apjautājos mātei.
“Lai nepaklausīgiem puišeļiem būtu lielāka bijāšana.”
“Es būšu klausīgs,” devu kārtējo solījumu, kuru diemžēl tikpat ātri aizmirsu kā daudzumu iepriekšējos.
Pirmos pantiņus iemācījos ātri:
Ūdens maļ,
Ūdens kaļ,
Ūdens lielas
Lietas dar’.
Vai atkal:
Ū-jā jods, ū-jā jods,
Trīs uz viena kumeliņa.
Juris jāja, Jānis jāja,
Vēl mazais Pēterītis.
Katrs pantiņš bija izdaiļots ar skaistu, krāsainu zīmējumu, un šķita, ka tas palīdz ātrāk iemācīties galvas gabalu. Zīmēto un rakstīto uztvēru ar visiem jutekļiem, likās, ka pat sadzirdu un saožu to, kas bildē zīmēts un domāts.
Arī rēķināšana man padevās samērā viegli. Līdz skolā iešanai jau biju apguvis saskaitīšanas un atņemšanas darbības miljons apjomā. Piemēram, pie diviem miljoniem pieskaitīt trīs miljonus ir pieci miljoni. No četriem miljoniem atņemt vienu miljonu – paliek trīs miljoni. Viegli, vai ne?

Ilggadīgām skolas gaitām pirmā priekšspēle bija jāveic Kalētu skolā ar divu nedēļu mācībām pavasarī, lai pa vasaru varētu vēl pielīdzināt trūkstošos robus zināšanās un rudenī sākt tā pa īstam mācīties – katru dienu.
Izrādījās, ka skolā ar iešanu vien ir par maz. Līdzi jāpaņem arī soma ar grāmatām, burtnīcām, penāli (skaistu), zīmuli, spalvaskātu, tintes pudelīti, kurai pārāk bieži korķis atgāja vaļā, izkrāsojot somas iekšpusi un tās tuvāko apkārtni tumši zilā krāsā. Mazu, melnu tāfelīti un iegarenu, baltu, apaļu puļķīti, ko sauca par grifeli un kādu rādīja kaimiņu māju skolnieces, man vairs nenācās nēsāt. Tāfelīšu un grifelīšu ēra bija noslēgusies uz visiem turpmākās izglītošanās laikiem bez manas līdzdalības un palika vēl dažus gadus bērnu rīcībā kā mājmācības mācīšanās līdzeklis.
Pirmajā dienā uz skolu kā drošs vairogs, kas varēja atvairīt negaidītus uzbrukumus, nāca līdzi māte. Viņa bija cara laikā skolā gājusi četras ziemas un bieži lika saprast, ka tā tik bija mācīšanās, kur četros gados apguva tik daudz zināšanu kā tagadējās ģimnāzijās, par pamatskolām nemaz nerunājot. Jā, man bija izglītota māte! Kaut nu es vismaz pāris gadus varētu izturēt, lai galīgi neatpaliktu no mātes zināšanām! Viņa pat krieviski prata runāt un dažus vārdus vāciski.
Savus skolas gadu satraukumus viņa bija paspējusi aizmirst un tāpēc bija uztraukusies vairāk nekā es, it kā viņai pašai būtu jāsāk skolā iet, nevis man. Pati ilgi štovējās un mani arī neaizmirsa ietērpt jaunā tērpā. Sasmaržoja kabatas lakatiņu, ko viņa parasti darīja, uz baznīcu braucot, un tikpat smaržīgu iebāza arī manā mazajā svārku kabatiņā, piekodinādama: “Šņukdrāna būs te, un degunu neslauki piedurknē, bet iešņauc lakatiņā!”
Kurš zēns prot degunu kulturāli noslaucīt lakatiņā un kurš to dara piedurknē, to viegli varēja pateikt no spīdīgās piedurknes. Man tā nekad nespīdēja.
“Tu uzvedies, kā pienākas, saki skolotājiem un citiem pieaugušajiem labdien, citādi tev liks kaktā ar ceļiem uz zirņiem tupēt! Nekāpelē ar kājām pa soliem un nedreselējies kokos!” Norādījumu bija tik daudz, ka visus uzreiz nemaz nevarēju atcerēties.
Sveicināšanu gan ievēroju kārtīgi. Sveicināju visus bez izņēmuma – skolots vai neskolots, dažkārt gan nokavējos un sveicināmais jau bija pāris soļus aizmugurē.
Vēlāk gan pamanījos sveicināt jau pa gabalu, bet, tā kā lielie reti manas pūles manīja un sveicienus parasti neatņēma, tad nolēmu, ka nav ko pārcensties. Ka negrib, negrib!

Uz skolu! Pirmo reizi uz skolu!
Tas bija neparastas nopietnības, satraukuma un neizprotama svinīguma pilns gājiens.
Virs galvas kā milzīgs, nepārredzams okeāns pārliecās zilā debess velve ar retiem mākoņu kunkuļiem. Saules pieskāriens manāmi bija satraucis dabu. No koku pirkstiem spraucās spilgti zaļganas lapiņas. Grāvji pilni pavasara tērcītēm, varžu kurkuļiem un pirmām dzeltenām pavasara puķītēm. Gaiss trīsuļoja no cīruļu treļļiem. Uz visu dabu skatījos it kā citādām, rūpju pilnākām, acīm, it kā arī man būtu kaut kādas tiesības dotas par to spriest un uzlikta atbildība par tās esamību.
Jo tuvāk nāca skola, jo sirds nejēdzīgāk dauzījās, kājas kļuva ļodzīgas un dūša pavisam pazuda. Skola sagaidīja ar neparastu burzmu, kņadu, čalām, savdabīgo tintes smaržu, kas jaucās kopā ar atejas smaku un eļļoto grīdu aromātu.
Mēs, collīgie, bailīgi slēpāmies aiz mammu kuplajiem brunčiem, bet ziņkārīgi vērojām cits citu, arī lielākos bērnus, skolotājus it sevišķi rūpīgi. Kāda maza izspūrusi Eifrozīne ar mazu, apaļu deguntiņu kā pogu ilgi uz mani skatījās. Pati kā no gružu kastes izvilkta – kleita saņurcīta, zeķes nošļukušas un sagriezušās, mati izspūruši, toties tajos bija iesieta plata, ugunīgi sarkana matu lente, ko viņa laiku pa laikam ar roku apčamdīja, vai vēl turas uz galvas. Laikam iedomājās sevi ļoti smuku esam un domāja, vai es arī to protu saskatīt. Nē, nepratu un es viņai pa kluso parādīju pigu, protams, tā, ka mamma neredzēja. Viņa sacirta savu pušķoto galviņu sānis, parādīja mēli un tūliņ paskatījās uz augšu, vai māte to redz. Tā redzēja. Viņas redzes lauks aptvēra augstākus slāņus un tik paretam nolaidās mūsu līmenī. Pēc šādiem abpusējiem pieklājības žestiem mēs pārtraucām viens otru apbrīnot un pievērsāmies citiem apbrīnas objektiem, kādu te nebija mazums.
Skaļš zvans atšķēla mūs no mātēm kā kartupeļus no maisa un sabēra apcirkņos, tas ir, klasēs. Mātes palika aizdurvē apspriest bērnu audzināšanas problēmas un gaidīja pirmās stundas beigas, lai dzirdētu, kā mums gājis.

Klasē valdīja tāds klusums, ka varēja dzirdēt katru smagāko nopūtu, bet paša sirds pukstieni izklausījās kā vesera sitieni pa laktu.
Skolotājs tik ātri, vieglu roku un pārsteidzoši glīti uz tāfeles uzzīmēja maijpuķīti. Tā labi saskanēja ar ziedošo maiju, saulaino bērnību un priecīgo satraukumu. Maigais ziediņš, kas bija ielikts arī vāzē uz galda, nomierināja satrauktos prātiņus, mēs sākām grabināt savas penāles un mēģinājām zīmēšanas burtnīcās uzvilkt kaut ko līdzīgu. Lai kā arī centos, līnija iznāca līka, drebelīga, un arī lūpa kļuva tāda pati. Mani zīmētie ziedu kareklīši bija tik ķeņķerīgi, ka negribējās skatīties. Skolotājs pamanīja manu bēdu: “Kas tad tev, puisīt?”
“Gribas paraudāt,” es iešļupstējos.
“Necīksti, necīksti! Nākamreiz iznāks labāk,” un skolotājs palīdzēja uzvilkt jaunu kātiņu, kas patiešām iznāca glītāks, un lūpa pārstāja drebēt. Tāds maģisks spēks no skolotāja izstaroja, kas vēl vairāk cēla viņa jau tā augsto autoritāti mūsu acīs.
Daudziem cālīšiem mammas nāca līdzi arī turpmākajās dienās, kamēr bija pārliecinātas, ka neviens viņus nenoknābās un bērni pamazām iejūtas lielajā saimē.
Man mātes lomu aizvietoja māsa, kas bija vecāka par mani, studēja jau 1. klasē un tādēļ likās ārkārtīgi gudra un visur centās mani pamācīt un audzināt. Man šī pārlieku lielā rūpība gaužām ātri apnika, un pamazām kļuvu slikts audzēknis savai “audžumātei”. Alku brīvības un patstāvības, gribēju neatkarīgi darboties un pieņemt lēmumus. Ejot uz skolu, vēl kaut cik turējos māsas aizvējā, jo nepaklausības gadījumā viņa solījās sūdzēt skolotājiem, kas nebija diez cik daudzsološs notikums, taču, mājās nākot, centos turēties no māsas tālāk, puiku barā, kur varēja palaist kādu brīvsoli, pamētāt akmeņus pa telefonu stabiem, pakaitināt meitenes, padauzīties ar pārējiem brīvību alkstošiem vienaudžiem.
Kad gāju uz skolu, visu laiku mani tirdīja tāda nemiera sajūta: “Kā tik nu atkal tur ies?”, un šī muļķīgā sajūta kaut kā saistīja prātu un spēkus. Toties, mājās ejot, visas briesmas bija garām uz... veselu dienu!
Māsas draudi sūdzēties mātei diez cik vērā ņemami nebija, gan jau kaut kā atspēkošos un pierādīšu, ka māsa arī nemaz nav tāds eņģelītis, kā izliekas.
Ja māsa kļuva par daudz uzmācīga savās taisnīgās prasībās, tad es noskaitīju viņai nepatīkamu pantiņu:
Piktā pūce, gardā gaļa,
Gan tevi vanags apēdīs.

Īstā skološanās un atmiņas par to saistās ar Aizvīķu skolu, kuras tuvumā pārcēlāmies dzīvot.
Šajā skolā laikam trūka skolotāju, jo viens strādāja ar divām klasēm uzreiz, un tomēr mēs lasīt iemācījāmies tekoši un mazo reizrēķinu arī.
Ābečnieku kursu beidzu sekmīgi un tāpēc tiku ieskaitīts 1. klasē. Gods liels!
Reizēm, kad skolotāji paši netika galā, aicināja palīgā vecāko klašu meitenes, lai atprasa pirmklasniekiem uzdoto. Katram nosēdās blakus pa meitenei, un mēs sākām boksterēt. Man piesēdās blakus Ķezēnu Jūlīte. Centos lasīt rūpīgi, ar pirkstu līdzi vilkdams, lai neviens vārdiņš nodomā pamukt, un pats līdzi klanījos. Pa reizei paklausījos, kā citi boksterē.
Kad vairums bija tikuši galā, rezerves skolotājas savstarpēji apspriedās.
“Nu, kā tavējais?” Mirdza prasīja Jūlītei.
“Kā pa celmiem,” gaidītās uzslavas vietā pārklaušinātāja ne visai atzinīgi novērtēja dzirdēto.
“Manējais gan – tekoši.”
Tāds salīdzinājums aizskāra manu vārīgo patmīlību, un turpmāk es skolotājai lūdzu, lai mani nāk uzklausīt Mirdza, jo viņa pati prata labāk lasīt nekā Jūlīte.
Mirdza patiešām atzinīgi novērtēja manu māku, un pašlepni centos paskatīties uz Jūlīti, klusībā pie sevis domādams: “Redz! Tu pati nekā nesajēdzi, kas labs, kas slikts.”
Turpinājums sekos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Skolā, skolā iet(i) man gribējās

Kategorijas