Ar domāšanu angļu valodā, bet vēlmi atgriezties Latvijā

2019. gada 24. oktobris 07:00

765

Ar domāšanu angļu valodā, bet vēlmi atgriezties Latvijā

“Gribētu dzīvi sakārtot tā, ka varam par vienām mājām saukt Angliju, bet arī te, Latvijā, mums būtu sava vieta, kur atgriezties,” teic Daiga Liepiņa-Matharu. Latvietei pietrūkst daudz kā no Latvijas, esot Anglijā, un otrādi, tādēļ tiek meklētas arvien jaunas idejas, ko likt kopā ar ārpus Latvijas gūto pieredzi un plašo pasaules skatījumu, lai atgriešanos dzimtenē padarītu pēc iespējas reālāku.

Sūrums ieaudzina pozitīvismu
Daiga ir dzimusi Cēsīs, taču no tā laika viņai nekādu atmiņu neesot. Kad meitenei bijuši trīs gadi, ģimene pārcēlusies uz Vecpili. Tur arī gājusi sākumskolā. No 5. klases Daigas, viņas brāļu un mammas Dagnijas dzīve saistās ar Grobiņu – omīte palikusi slima, bijis jākopj. “Esam gājuši cauri smagiem laikiem. Mana mamma bija varonis – kādām lietām viņa mūs izvedusi cauri! No mīnus diviem grādiem istabā, ar svecēm, bez ūdens, bez nekā, kad dzīvojām Vecpilī. Mamma šuva, lai nopelnītu iztiku apmaiņā pret kaut ko vajadzīgu, tostarp produktiem. No dzīves pārbaudījumiem man radušies dzīves uzskati un pozitīvisms meklēt iespējas,” uzsver Daiga.
Sieviete atminas, ka laikā, kad mamma šuvusi, pati sēdējusi zem galda un darinājusi lellēm kleitas, ko pēc tam pārdevusi, lai pati gūtu papildu ienākumus. “Draudzenes, kam pārdevu, vēl tagad to atceras.” Pašu pirmo naudu Daiga nopelnījusi, tirgojot Līgo zāles, ko gatavoja viņas omīte. “Radošais man ir no mammas, bet biznesa domāšana – no omītes,” piezīmē sieviete, atceroties, ka par pirmo pašas sapelnīto nopirkusi sev Bārbiju – lelli, kas tolaik bijusi visām draudzenēm un kam šuvusi drēbes. Tad mammai piedāvāts darbs Zemes dienestā. “Mana mamma ir mans varonis, jo vienmēr ir visu ko izdomājusi, vienmēr atbalstījusi, palīdzējusi.”
Pēc pamatskolas beigšanas Daiga iestājusies Liepājas mākslas vidusskolā – Ādas dizaina nodaļā, ko pabeigusi 2004. gadā. Pēc tam pirmo reizi aizbraukusi uz Angliju, kur naudu pelnījusi, strādājot par auklīti. “Kad auklītes darba vairs nebija, gribēju atrast citu nodarbošanos. Nesanāca. Tātad nebija paredzēts palikt. Atgriezos un sāku studēt. Nekad nebiju domājusi, ka braukšu uz Angliju atkal,” stāsta jaunā sieviete.

Lēmumu nākas pieņemt ātri
Daiga studējusi Latvijas Biznesa koledžā un studiju laikā strādājusi. Viena no darbavietām bijusi celtniecības un būvmateriālu veikals. 2008. gada beigās uzņēmumā sākusies krīze lielās konkurences dēļ un Daiga palikusi bez darba. Atradusi to citur, kur uzņēmuma vadība viņai saskatījusi attīstības perspektīvas. “Tad piezvanīja paziņa un pateica, ka brauc mājās. Vai es negribot viņas darba vietu – kooperatīvo ofisu ēkā jāpieskata virtuves, jāpasniedz kafija. Viņa man piezvanīja trīs dienas pirms Jāņiem. Daudz laika nebija domāt, vai pieņemu piedāvājumu. 28. jūnijā jau biju projām,” par otro aizbraukšanas reizi teic sieviete un smejas, ka pirms tam sniegusi interviju, kurā teikusi, ka visticamāk vairs nekad nebrauks projām.
Draugi palīdzējuši ar iekārtošanos jaunajā dzīvē – nopirkuši biļetes, piedāvājuši istabu, sponsorējuši pirmā mēneša dzīvošanu. “Man visu iedeva rokās. Biju plānojusi, ka aizbraukšu uz sešiem mēnešiem, lai varētu atdot augstskolas kredītu. Ar skolu sanāca diezgan muļķīgi – aizbraukšana visu sagrieza par 360 grādiem un skolu nepabeidzu – tas būtu noticis pēc divām nedēļām pēc aizbraukšanas,” atklāj Daiga.

Starp darbiem un ģimeni
Lielbritānijā Daiga iesākumā dzīvojusi Londonā. Pēc tam iepazinusies ar savu vīru, kurš jau ilgus gadus dzīvojis un strādājis Redingā. Pēc Mančestras Universitātes absolvēšanas viņš strādā informācijas tehnoloģiju nozarē kā konsultants. Tagad Daiga Redingā nodzīvojusi jau deviņus gadus, precējusies piecus gadus.
Sieviete pastāsta, ka Anglijā nav tik garu bērnu kopšanas atvaļinājumu kā Latvijā. “Atsāku strādāt, kad Olīvijai bija deviņi mēneši – tik ilgi maksā pabalstu. Anglijā bērnudārzā vietu var dabūt jau no bērna trīs mēnešu vecuma, ja ir nepieciešamība, un tie, kuri nevar atļauties nestrādāt. Maksimums mājās ar bērnu var būt gadu.”
Daigas tagadējais pamatdarbs ir studentu viesnīcas vadīšana – jābūt atbildīgai par to, lai ēka būtu piepildīta, arī par drošību. “Ēka ir salīdzinoši jauna, numuriņi man bija jāizīrē vēl tādā stadijā, kad tā nebija uzbūvēta. Īre maksā salīdzinoši lielu naudu. Viesnīcā uzturas studenti no visas pasaules, kuri studē Redingas Universitātē. Pirmajā gadā strādāju viena pati, pēc tam prasīju, lai man būtu vismaz pusslodzes asistents. Viesnīcā nostrādāju līdz 2016. gadam, kad man piedzima meita.”
Ar laiku Daiga sapratusi, ka tādā ritmā un režīmā, apvienojot darbu ar mazuļa audzināšanu, nevarēs strādāt. “Tas ir sarežģīti. Ja naktī mani izsauc uz ārkārtas situācijām... Meitiņa vēl ļoti maza. Man patīk tāds darbs – skrien un dari, bet, ja ir ļoti mazs bērns, visu laiku jāpielāgojas viņam – mājās obligāti laikus jāatgriežas, jāskatās uz Olīvijas ikdienā ieplānotajiem laikiem.”
Pēc meitas piedzimšanas un paaugšanās Daiga strādājusi universitātes uzņemšanas nodaļā, bet tagad atkal atgriezusies darbā viesnīcā.
Laika gaitā sievietearī atradusi iespēju kvalificēties par masieri. Viņai jau esot savs klientu loks, taču no algota darba pavisam aiziet nevēlas – darba ikdienai un klientu lokam jābūt gana skaidram un noteiktam.

Mājās vēlas biežāk un ilgāk
Sieviete atzīst, ka bieži sevi pieķer domājam angliski, pat runājot latviski, un otrādi – desmit gadu laikā izveidojies tāds paradums. Taču vēlas, lai meita prastu runāt latviski. Šobrīd Olīvija saprot, ko viņai saka latviski, tomēr sarunājas angliski. “Uzskatu, ka ir svarīgi latviešu valodu saglabāt. Man Redingā ir tikai viena draudzene latviete, tagad satiekamies ļoti reti, jo abas esam iekāpušas ļoti aizņemtos darbos.”
Uz Latviju Daiga ar Olīviju brauc kopš meitas četru mēnešu vecuma. Viņas vīra izcelsme sakņojas Indijā, taču viņa ģimene visu laiku dzīvojusi Anglijā. “Vīrs Indijā nekad nav bijis un arī pārāk nealkst uz turieni braukt. Viņš nevēlas redzēt milzīgo atšķirību starp bagātajiem un nabagajiem,” norāda sieviete. “Vīrs nāk no piecu bērnu ģimenes, viņam ir dvīņubrālis, kuram ir pašam savi bērni – meitai tie ir ļoti tuvi un mīļi ģimenes locekļi.”
Lai arī ir vairākas lietas, kas Daigai Anglijā patīk labāk nekā Latvijā, esot tikpat daudz faktoru, kas veicina vēlmi atgriezties mājās – dzimtenē. Tādēļ tiek meklēti varianti, kā to izdarīt, lai arī šeit būtu dzīve sakārtota. Daiga lūkojas tūrisma virzienā, lai Latvijā ieviestu idejas un pieredzi, ko guvusi, dzīvojot un strādājot ārzemēs. “Gribu biežāk un ilgāk būt Latvijā, jo te tomēr ir manas mājas, mana ģimene. Vīrs gan nebija starā par manu domu dzīvot Latvijā pavisam. Viens no faktoriem, kas apgrūtinātu atgriešanos, ir viņa nepieciešamība būt tuvumā savam dvīņubrālim. Dvīņiem ir tāda īpašā vienojošā saikne. Otrkārt, vīrs nevar ciest sliktu laiku, Latvijā viņam patīk vasarā, turklāt vairāk patīk Rīga nekā Liepāja, jo galvaspilsētā viņš saskata vairāk iespēju darbam, tur apgrozās vairāk cilvēku. Liepāja viņam esot par garlaicīgu. Bet man savukārt Rīga nepatīk, šķiet, ka Liepājā ir vairāk, ko darīt, nekā Rīgā, īpaši ģimenēm, bērniem.” Ideālajā variantā ģimene gribētu sev mājvietu iekārtot gan šeit, gan tur. “Ņemot vērā algas un dzīvošanas izmaksas, rēķinu, ka Latvijā kļūst tieši tāpat kā Anglijā – algas kāpj. Protams, to apmērs ir atkarīgs no darba vietas.”
Daiga vēlētos ieguldīt Anglijā iegūto pieredzi, lai tas palīdzētu uzturēt perspektīvu. “Ja paliktu tikai šeit, es baidos, ka ieietu atpakaļ savā mazajā bundžiņā, kas nozīmē, ka neko vairāk neredzēšu. Esmu daudz ko foršu redzējusi, piemēram, to, kādai jābūt klientu apkalpošanai, kādiem jābūt standartiem.”

Grib veicināt pieklājības kultūru
Latvijā Daigai ļoti pietrūkstot angļu komunikācijas un pieklājības kultūras. “Zemajā kultūras un pieklājības līmenī vispār vairs neiedziļinos. Man nevajag cilvēkus, kuri mani nogremdē. Man patīk, ka angļi, ja uzkāps uz kājas, atvainosies; braukšanas kultūra uz ceļiem, ielās tur ir tik pašsaprotama. Latvijā retu reizi pasaka paldies, ja palaiž autovadītāju vai kājāmgājēju.”
Arī Anglijas izglītības sistēma esot labvēlīgāka. “Tā ir citāda labā nozīmē. Līdz četru gadu vecumam bērns iet bērnudārzā, bet tā gada septembrī, kad bērnam paliek četri gadi, sākas adaptācija skolai. Latvijā šis process notiek fiziski un morāli grūtāk – bērni līdz apzinātam vecumam neiet bērnudārzā un tad pēkšņi šoks – 15 kilogrami uz muguras un sēdi rāms skolas solā! Anglijā skolas sistēma sākas ātrāk, taču vecums, kādā jaunieši kārto eksāmenus un beidz skolu, ir līdzīgs kā Latvijā.”
Olīvija Lielbritānijā apmeklē vieglatlētikas treniņus, un mamma vērtē, ka tur pietrūkst iespējas apgūt latviešu tautas dejas, lai audzinātu latviskumu. Turklāt meitai ir divas pases, kas nozīmē divas pilsonības – gan Anglijas, gan Latvijas.
Jautāta, vai Lielbritānijā notiek arī skaļas runas par “Breksitu”, Daiga apstiprina – par to runā visi un visur. “Es cenšos neklausīties politikas ziņas ne par Angliju, ne Latviju. Kad cilvēki ir stresā, sākas trādirīdis. Mans uzskats – kas būs, tas būs, tad arī tālāk atkarībā no situācijas rīkosimies. Paust viedokli par to, ko nezinu, nebūtu pareizi. Laiks rādīs.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ar domāšanu angļu valodā, bet vēlmi atgriezties Latvijā

Kategorijas