Cer uz desmit ģimenēm – atbrauc pāris simti

2019. gada 31. oktobris 07:00

3520

Cer uz desmit ģimenēm – atbrauc pāris simti

Vēl nebijušu pasākumu Nīcas novada Otaņķu pagasta “Prenclavu” dzirnavās sarīkoja Kupšu ģimene. Idejas autore, dzirnavu īpašnieku – Arņa un Pārslas Kupšu – vedekla Sintija Pickēna-Kupše septembra sākumā sociālajos tīklos izziņoja, ka dzirnavās ar dažādām tematiskām izdarībām notiks Spoku nakts. Pasākuma mērķis bija sniegt emocijas, kā arī savākt ziedojumus dzirnavu saglabāšanas darbiem.
“Cerēju, ka atbrauks kādas desmit ģimenes, būtu bijis jau labi, bet, ka tik daudz jau pašā pasākuma ievadā – neticami!” laikrakstam prieku pauž Sintija.

Iekāpt citā gadsimtā
Pievakarē, kad sāk krēslot, Prenclavu dzirnavām tuvojas automašīnas. No attāluma dzirnavu mazajos lodziņos saskatāma gaisma. Viesus sagaida vecā meldera sieva jeb pati pasākuma organizatore Sintija. Tērpusies seno laiku apģērbā un cepurē, viņa aicina doties uz dzirnavām.
Vispirms viesi tiek vesti uz telpu, kurā var iepazīties ar Prenclavu dzimtas mantojumu un lielo dzimtas koku. Ar senajām bildēm palīdzējusi Otaņķu senlietu krātuves vadītāja Lelde Jagmina, ciltskoks atgādāts no Nīcas senlietu krātuves, kur novadnieku saknes pēta Gita Vanaga. “Gita ir burvīgs cilvēks, kādu darbu viņa dara, kādu informāciju spēj atrast!” Prenclavu dzimtas koks sākas ar 1703. gadu – ar apzināto dzimtas aizsācēju Gotlību, kurš dzimis Leipcigā. Pagaidām koka jaunākie pārstāvji ir Sintijas un Laura Kupšu abi dēli un Laura brāļadēls. Grozs ar senlaiku šķīvjiem ir no pašu mājām.
“Mana dzimšanas diena, 26. oktobris, kad notiek pasākums, man vienmēr saistījies ar mazliet mistisku laiku. Ir veļu laiks. Mani dzirnavas ļoti saista, man patīk un vilina vecie laiki. Opis jeb mans vīratēvs atkal kaut ko atkārtoti pastāsta, un man pēc idejiskā talanta un fantāzijas tālu nav jāmeklē. Tā radās doma par pasākumu dzirnavās. Ar skumjām arī sāku skatīties, ka dzirnavas prasās pēc atjaunošanas darbiem. Opis te čakli saimnieko, bet cik viens pats var?” stāsta pasākuma idejas autore un rīkotāja.
Radusies doma uz dzirnavām aicināt ciemiņus, lai tie izbaudītu dzirnavu un veļu laika auru senatnīgajā ēkā. “Man ļoti gribas, lai cilvēki varētu iekāpt laikā no 1885. gada, kad dzirnavas celtas, līdz 1930.–1940. gadam. Tie ir tik krasi atšķirīgi laiki no mūsdienām. Lai cilvēki izjūt, ir apmeklētāji cita veida pasākumam. Ziedojumu vākšana bieži tagad asociējas – sēdi, koncerts!”

Ar sešiem spārniem
Sintija atzīst, ka dzirnavas prasa ne tikai finansiālus ieguldījumus, bet arī pamatīgu sapošanas darbu fasādes pusē. Aprīkojums ir saglabāts tāds, kāds bijis kādreiz. Maļamo iekārtu var iedarbināt un malt miltus, ja nepieciešams, tikai vajadzīgs atbilstošs elektrības stiprums. “Ir tikai mazs laika posms, kad dzirnavās nenotiek malšanas process, bet dzirnavu dvēsele ir dzīvāka par dzīvu!” sajūsmināta ir Sintija. “Turklāt dzirnavas glabā tādas vērtības!”
Tas ir veselas dzimtas stāsts. Dzirnavu saimnieks Arnis Kupšis stāsta, ka tad, kad dzirnavas 1885. gadā uzceltas, pirmais melderis no dzimtas bijis Johans Ernests Rūdolfs Prenclavs, pēc tautības vācietis. “Viņam bija 11 bērni. Pēc viņa mala Alfreds, bet pēc viņa – manas sievastēvs. Mēs no sievas puses esam ceturtā paaudze.” Ģimene dzirnavas atguvusi savā īpašumā privatizācijas laikā. “Dzirnavās mala līdz 2004. gadam. 14 gadus malu pats, reizēm sanāca pat 32 stundu darba diena.”
Pirmsākumos dzirnavas bijušas ar sešiem spārniem, nevis četriem, kā ierasts redzēt. “Kad spārni nopuva vai nokrita, tos atpakaļ vairs nelika. Brāzmaināka vēja gadījumā bija pastiprināti jāregulē malšanas process. Pēcāk malšana pārgāja uz viencilindra dīzeļa motoru, vēl vēlāk – ar elektrību,” vēsturē ieskatās A. Kupšis un uzsver, ka ar dzirnakmeņiem maltos miltus neesot varēts salīdzināt ar citā veidā maltiem – tie bijuši daudz kvalitatīvāki.

Rokas nenolaiž
Arņa Kupša sievasmāte Ilga Prenclava ir zināma un izslavēta maizes cepēja, savukārt sievas Pārslas Kupšes vārds saistās ar “Otaņķu gardumiem”, taču viņām milti jāpērk citviet. Arnis dabūjis darbu Liepājā, dzirnavās sanākot būt tikai brīvdienās. “Pārtraucām malt, jo neatkarīgi no tā, vai dzirnavas mala vai nemala, bija jāmaksā abonēšanas maksa par elektrību.”
Prenclavi un Kupši ir vieni no retajiem dzirnavu īpašniekiem, kuri ir ieinteresēti, lai vērienīgo un vēsturisko objektu saglabātu. “Ir dzirnavas, kurās nav nekā, bet te ir viss. Lielā mērā par dzirnavu saglabāšanu jāpateicas kolhoza laikiem, kad tās apšuva ar šīferi. Sākums tūrismam šeit bija daudzsološs, taču, lai gan aktivitāte vairs nav tik liela, rokas nenolaižam,” piebilst A. Kupšis.
Dzirnavas prasoties pēc atjaunošanas jūras pusē. Vietējie teic, ka celtne daudz dabū ciest no vēja, kas piedzimst Liepājā, pārskrien pāri ezeram un atduras tā otrā krastā – Otaņķos.

Novērtē saimnieku pūles
A. Kupšis pēdējā oktobra sestdienā pa dzirnavām izvadā vairākas dažāda vecuma ekskursantu grupas, kurām parāda un pastāsta dzirnavu darbības principus un izstāsta maizes tapšanas ceļu. Tikmēr citi dodas pie ģimenes sievām uz telti un nogaršo Otaņķos tapušos gardumus, kā arī padzeras siltu un aromātisku piparmētru tēju. Gardumu klāsts ir liels, un daudzi, kuri iepazīstas ar produkciju pirmo reizi, tik pabrīnās par lielveikala cienīgu sortimentu.
Tehnikas entuziasti dodas aplūkot labības kombainu. Bērni spēlējas rotaļu stūrītī, izmanto iespēju apgleznot sejas vai dodas meklēt spokus, jo pasākums taču nosaukts par “Spoku nakti”.
Ziņkārīgākie var piesēst pie zīlnieces, citkārt priežu čiekuru sīrupa gatavotājas Ivetas Reinfeldes, kura ar Taro kāršu palīdzību atbild uz svarīgiem jautājumiem un palīdz pieņemt lēmumus. Daudzi izmanto iespēju ieskatīties nākotnē. Tas nav nekāds joks – I. Reinfelde tiešām apgūst zīlēšanas zinības speciālos kursos. “Tā ir ļoti dziļa filozofija. Jāprot nolasīt simbolos teiktais vēstījums,” viņa skaidro.
Nora Kaņevska apstiprina, ka pie zīlnieces guvusi pārliecību un atbildes uz jautājumiem: “Man vispār patīk šī pasākuma ideja. Paldies Sintijai! Bijām pazīstamas jau senāk, tagad mums bērni apmēram vienādā vecumā. Prieks, ka atbraucām!”
No Liepājas atbraukušais Ainars Jansons un viņa dēls Edvards Niklāvs ir vieni no pirmajiem, kuri ziedojumu urnā ieslidina naudaszīmi. “Ja cilvēkiem ir konkrēts mērķis, ko grib sasniegt, ja cilvēki ir pielikuši pūles, ir jāpalīdz viņiem, lai izdodas attīstīties,” pārliecināti saka vīrietis un smaidot teic: “Braukt uz šejieni bija sievas lēmums. Redzējām uzaicinājumu sociālajos tīklos. Turklāt sestdienas vakars kopā ar bērniem. Ne katru dienu sanāk būt vēsturiskās, īstās dzirnavās. Turklāt nav tālu no mājām. Navigācijas lietotne mūs uz šejieni atveda.”

+ 5

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Cer uz desmit ģimenēm – atbrauc pāris simti

Kategorijas