Saņem nozares prestižāko balvu

2019. gada 7. novembris 07:00

458

Bunkas pagasta ZS “Saules” saimnieki Viesturs un Dzintra Niedoli saņēmuši agronoma Jāņa Lielmaņa prēmiju par atbildīgu, profesionālu un godprātīgu mūža devumu zālaugu sēklkopībā Latvijā.
“Tas ir ļoti augsts novērtējums, nekad mūžā nevarēju ko tādu iedomāties,” nākamajā dienā pēc svinīgā godināšanas pasākuma Latvijas Lauksaimniecības universitātē pauž Viesturs Niedols. Arī Dzintra Niedola neslēpj prieku: “Tas bija tik negaidīti!” un smejas: “Runā, ka Triju Zvaigžņu ordeni var nopirkt, bet šito nopirkt nevar.” Vērtēšana bijusi skrupuloza, un saimnieks uzsver, ka “balva mums par to, ka pavairojam Latvijā selekcionētās zālāju šķirnes”.
Sveikt prēmijas ieguvējus ieradušies visu ar selekciju saistīto institūciju pārstāvji.

Bietes vējluktura gaismā
Mājas verandu krāšņo rožu klēpji un grezni ziedu pušķi, bet saimnieks sastopams pie kūtiņas traktorā – jāiekrauj piekabē mēsli, kas jāizved uz lauka. Un šī nav pirmā reize, kad “Kursas Laiks” viņu jau nākamajā dienā pēc kāda svinīga pasākuma sastop darbā. Tā gadījies arī pēc konkursa “Sējējs”, kurā apbalvoto skaitā viņš bijis ne reizi vien.
Dz. Niedola smej, ka agronomijai abi ir “tikai garāmgājēji”. Viņa ir diplomēta mežkope, 18 gadus līdz Atmodai strādājusi savā nozarē. Vēlāk varējusi “piemācīties klāt” zālāju audzēšanai nepieciešamās zināšanas. “Atzīstu padomju laika izglītību, profesionālā ziņā tur bija pamatīgums,” vērtē Dz. Niedola. Vērojot tagadējās studijas, viņa ir nesaudzīga: “Tā ir laika izšķērdēšana un naudas izspiešana.”
Savukārt V. Niedols pēc profesijas ir mehāniķis, beidzis Kandavas tehnikumu. Taču viņam apkārt esot daudz agronomu – nelaiķe pirmā dzīvesbiedre, abas meitas, mazmeita, znots.
Par to, ka nonācis pie pašreizējās nodarbes zālāju sēklkopības, V. Niedols ir pateicīgs toreizējam Suvorova kolhoza galvenajam agronomam Ārvaldim Brencim un Ērikai Ržepickai. Iepriekš V. Niedols ar savējiem dzīvojis Padonē, kur katrai ģimenei bijusi obligāta prasība – ārpus pamatdarba kolhozā novākt 0,25 hektārus cukurbiešu. “Pa naktīm vējluktura gaismā tīrījām bietes un nozvērējāmies: lai ko mēs darīsim, bet šeit nedzīvosim. Tas nav cilvēka cienīgi.” Zinājuši, ka Suvorova kolhozā nav šādu klaušu, un pārcēlušies uz to. Taču pēc laika arī šeit viņus “panākušas” cukurbietes.
Pārmaiņu laikā V. Niedols privatizējis savu darbavietu – zālāju sēklu kalti un 1995. gadā izveidojis ZS “Saules”. “Tad cilvēki atkal sāka zālājus sēt, iepriekš uzskatīja, ka zāle aug pati,” atminas Dz. Niedola. “Dabiskās pļavas nevar tik intensīvi pļaut un noganīt kā sētos zālājus,” nozares devumu pamato V. Niedols.

Abpusējā
mijiedarbībā
Niedoli strādā sadarbībā ar visām trim Latvijas selekcijas stacijām. “Saņemam augstvērtīgu sēklu un pavairojam. Selekcionāri bez audzētāja nevar. Tāpat kā es nevaru bez viņiem. Tā ir abpusēja mijiedarbība.”
Dz. Niedola vērtē, ka saimniecībā saražoto sēklu apjoms ir tāds pats kā agrāk kolhozā kopumā. Lielākus apjomus iegūt ierobežo zemes platību trūkums un sēklu pirmapstrādes iespējas, un tādi arī neesot vajadzīgi. “Vajag tik, cik var padarīt. Skatos uz tūkstošhektāru īpašniekiem – negribētu būt viņu vietā,” spriež saimnieks. Taču jaunībā atvaļinājumu ņēmis labības pļaušanas laikā, lai tad varētu strādāt ar kombainu un labi nopelnīt.
Nenoliedzami, Latvijā ienāk arī citās valstīs audzētās sēklas. Bet bieži esot tā, ka cilvēki tās izmēģina un atgriežas pie vietējām. “Mēs par savu šķirņu kvalitāti atbildam pilnībā – visas ir sertificētas,” stāsta Dz. Niedola. Savukārt V. Niedols pircējiem liekot pie sirds smalkās sēkliņas neiesēt par dziļu. Galvenais to noņēmējs ir SIA “Latvijas šķirnes sēklas”.
Saimnieks teic, ka darbaspēka viņa saimniecībā nekad nav trūcis. Alga strādniekiem tiek maksāta augu gadu. “Cilvēkiem ir jāsamaksā un arī jāpalīdz. Bet nedrīkst palīdzēt sliņķiem, tas viņiem nelīdz. Un ne visi var būt saimnieki. Tā ir baigā atbildība,” zina V. Niedols.

Vēlas redzēt atdevi
Patstāvīgās saimniekošanas ceļš nav bijis un joprojām nav gluds. “Mums kaut kas nav kārtībā ar valsts pārvaldi. Neatkarības sākumā daudzi ar milzīgu entuziasmu metās strādāt dažādās jomās, un tiem, kuri izturēja valsts reketu, kad likumdošana mainījās pat pusgadā un ar atpakaļejošu datumu, un kuru uzņēmumi ir izdzīvojuši līdz šodienai, pienākas Triju Zvaigžņu ordenis,” savas domas neslēpj Dz. Niedola.
Dzīvesbiedri atminas sajūtas, kādas piedzīvojuši Valsts ieņēmumu dienestā, kad atskaites par samaksātajiem nodokļiem ik mēnesi vajadzējis iesniegt personīgi. Pēc semināriem sajūta bijusi burtiski kā noziedzniekam un nopērtam sunim.
Savukārt tagad esot ļoti sarežģīta algu aprēķina sistēma, ko pašiem grūti veikt. Maksājumi visās jomās pieaug. “Būtu jau labi, ja redzētu, kur tā nauda paliek,” pauž Dz. Niedola. Viņai kā mežsaimniecei “sirds krīt ārā”, neredzot mežu masveida izstrādes devumu valsts kasē.
Abi gan neatzīst “žēlabu kori” un min pozitīvus piemērus. Katrs pa reizei pabijuši slimnīcā un par visu tur pieredzēto saka tikai labus vārdus.
V. Niedols piekrīt Lidijas Doroņinas teiktajam, ka latvieši nekad nav tik labi dzīvojuši kā tagad. “Bet man ir piebilde: un nekad tik maz nav strādājuši.” Paši vienmēr strādājuši labprātīgi un ar prieku savu spēju robežās. “Rokām un galvai jābūt vietā,” zina Dz. Niedola.

Pilsētnieks – totāli apdalīts
“Priecīgais ir tas, ka esi brīvs cilvēks uz savas zemes un savā mājā,” pauž Dz. Niedola. Un V. Niedols papildina: “Ka vari sakopt savu īpašumu, lai par to nebūtu kauns.”
Abi vērtē, ka kopumā Latvija ir sakopta, zaļa un skaista, arī Latgale. Taču lielās tūkstošhektāru saimniecības esot padarījušas laukus tukšus. “Skumji, ka laukos vairs nav cilvēku, bet paies laiks un situācija mainīsies. Te nav Amerikas prērijas. Esmu pārliecināts, ka pienāks laiks, kad pilsētnieki centīsies pārcelties uz laukiem,” spriež V. Niedols.
Dzīvesbiedre vērš uzmanību uz pozitīvu iezīmi – tie, kuri atgriežas un dzīvo laukos, var sarežģītus darbus veikt attālināti. “Ja tiktu saglabātas skolas, tad lauki pat varētu atdzimt citā kvalitātē. Uzskatu, ka pilsētnieks ir totāli apdalīts – ne viņš redz, kā rītausmā saulīte rotājas, ne jūt, kā zeme smaržo, ne dzird, kā putniņi koncertē pirms aizmigšanas un tad pēkšņi iestājas pilnīgs klusums.”
“Vienmēr esmu teicis – paldies Dievam, ka dzīvoju laukos,” ar sievu vienisprātis ir V. Niedols. “Laucinieks ir kā kaķis – met, kā gribi, krīt uz kājām.”
Abi iesmej par “pensionāru būšanām”. Dz. Niedola jau 15 gadus grasoties iet pensijā. V. Niedols pastāsta, ka kādai kontrolierei allaž teicis: šis gads ir pēdējais, vairāk nestrādāšu. Nu kontroliere jau aizgājusi pensijā, bet pats vēl ne.
Niedoli priecājas, ka neviens no ģimenes nav ārzemēs, katrs savā jomā atraduši vietu Latvijā. Un ir gandarīti, ka viņu darbam ir turpinātājs – Dz. Niedolas dēls Jānis Daizis. “Teikšu godīgi – šajā vilcienā bez zināšanām nevar ielēkt,” pauž V. Niedols. Taču saimnieks pats ij nedomā atpūsties. “Sēklas ir iztīrītas, aparsim zemīti, un tad jāiet mežā.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Saņem nozares prestižāko balvu

Kategorijas