Skolā, skolā iet(i) man gribējās

2019. gada 7. novembris 07:00

Turpinājums. Sākums 10., 17., 24. un 31. oktobra numurā.

Aicinājumu uz stundām, kaut arī to dimdinātu Gramzdas baznīcas zvani, neviens nedzirdēja. Arī dežurants bija pārāk niecīgs pīslis, lai te ko par labu grozītu. Vienīgi direktora iejaukšanās varēja izklīdināt visaugstākās pakāpes izpalīdzības, satrauktas ziņkāres atmosfēru un sadzīt visus pa “gurbiem”, atstājot tikai pašus visnepieciešamākos un visvisizcilākos palīgus kinovīra ziņā.
Direktoram bija kuplas un biezas uzacis kā zobu birstītes. Teica, ka tie esot dusmīgi cilvēki, tāpēc mēs no viņa baidījāmies un kārtību viņam nenācās grūti nodibināt. Viņš bija kā ventilators – kur apgrozījās, tur gaiss kļuva tīrs.
Uz seansu pulcējās visi laikus. Jau stundu iepriekš dažs sēdēja iecerētajā vietā un sargāja vēl pāris blakusvietas vistuvākajiem draugiem, kuri vēl kaut kur kavējās. Kinovīrs pats apstaigāja rindas, izspiedās cauri visblīvākajiem slāņiem un iekasēja no katra 20 santīmus. Kad bija šo darbu sekmīgi veicis, deva komandu: “Nopūst lampas!”
Nosmirdēja petrolejas dūmi, uzvirmoja sutuma smaka pēc sasvīdušām kājām un lauku cilvēku drēbju kūts aromāts, nošalca zāle, iečirkstējās aparāts, un nepacietīgi gaidītais brīdis bija klāt.
Noskaņojums bija tāds, ka katrs notikums uz ekrāna tika skatīts it kā caur simtkārtīgu lupu. Katra darbība ekrānā tika uztverta kā ārkārtēja. Mēs rēcām un spiedzām par katru niecīgāko gadījumu, kas citkārt ikdienā nemaz tik smieklīgs neliktos, bet, ja notika kaut kas nopietnāks, mēs novaidējāmies tur, kur vēl nekas sāpīgs nenotika.
Svarīgi ir, kā sevi noskaņo, un noskaņojums bija visaugstākajā mērā par labu kino un tā rādītājam. Mums patika ne tikai tas, ko rādīja uz ekrāna, bet arī viss, kas valdīja telpā, ka vari sēdēt pustumsā blakus savai iecerētajai, vari iekniebt sānos kādai citai, pa kluso iedunkāt kādu drauģeli un izlikties nevainīgs, vari brīvi izrādīt savas emocijas.
Momentā, kad visa zāle smējās, es jūtu uzplūdu brīdī tumsā apkampu savu blakus sēdošo meiteni un mēģināju nobučot. Trāpīju kaut kur ap deniņiem. Tāds plikšķis vien tik iznāca, tā jocīgi nosila, un es paliku rāmāks. Tur laikam jāprot tie paņēmieni! Bet viņa arī nekādu neapmierinātību neizrādīja, vien izdvesa: “Burvīgi!”
Tikai man palika neskaidrs, vai tas attiecās uz Čaplina izdarībām ekrānā vai manu drosmīgo veikumu. Nemanīja neko arī netālu esošais kinovīrs, kurš ar roku grieza aparātu kā tecilu un pats komentēja mēmos kadrus, kas kustējās uz ne visai gludā, puspelēkā palaga. Bet mums jau bija vienalga, ko rāda, ka tik rāda, ka tik kust!
Populārākās bija multiplikācijas filmas par Mikipelīšu piedzīvojumiem un Čārlija Čaplina komiskās izdarības. Tie bija pasaules slavenā aktiera un režisora ziedu laiki un kino mākslas bērnības gadi. Vairums bija mēmās filmas bez kādiem tekstiem, bet Čaplina filmās teksts varēja arī nebūt. Tās bija vienkāršas un varēja saprast bez vārdiem no aktiera pantomīmas un savdabīgās spēles. Čaplina ašo, tipinošo gaitu ar izvērstiem purngaliem mēs it veiksmīgi atdarinājām arī otrā dienā skolā.
Nākamajā dienā mēs kinovīru izvadījām ar skumjiem skatieniem kā kādu karavadoni, kurš dodas uz kauju un nez vai dzīvs atgriezīsies, bet viņš brauca uz Gramzdas skolu, un mēs piekodinājām pēc iespējas ātrāk veikt apli pa viņa apkalpojamajām skolām un drīz būt pie mums.
Pēc kino pārdzīvojuma dienas skolas dzīvē iestājās tāds kā paisums. Mums bija jāmeklē cits interesants laika pavadīšanas līdzeklis.

Tāds radās. Uznāca zīmīšu rakstīšanas mānija. Sazināšanos skolā sākām veikt ar zīmīšu palīdzību. Tā bija kā sērga, kas pēkšņi uznāk, pielīp gandrīz visiem un tikpat pēkšņi pāriet, lai cita stātos vietā. Viena turējās ilgāk, cita pagaisa ātri. Daudzas izgaisināja skolotāju iejaukšanās, kā, piemēram, šaudīšanos ar cemmītēm, kas bija veidotas no sagrieztas stieples gabaliņiem, papīra putnu lidināšanu, saulespuķu sēklu ēšanu, izrīkošanos ar šaujamajiem korķiem, kurus varēja dabūt veikalā pirkt un no kuriem troksnis bija pamatīgs.
Šaujamo korķu ēra beidzās nākamajā dienā pēc “atentāta”, kad klasē zem visām četrām skolotāja krēsla kājām bija palikts pa korķim un, tikko skolotājs savu svaru uzspieda krēslam, tā klasē atskanēja kā lielgabala šāviens. Protams, visi ārkārtīgi bija izbrīnījušies, kā korķi tur varēja rasties, un sākās kratīšana. Viens no “atentāta” līdzdalībniekiem tik neuzmanīgi mēģināja likvidēt bikšu kabatā sabāztos lādiņus, ka korķi sprāga, izšaujot pamatīgu caurumu ne tikai biksēs, bet apdedzinot stilbu un noraujot virspusē ādu trīs pirkstiem.
Korķus veikalā vairs nepārdeva. Miers! Tikai šķietams. Uz neilgu laiku. Kamēr atklāja citu izpriecas veidu.
Zīmīšu rakstīšanu, nodošanu un saņemšanu apvija kaut kāds noslēpumainības plīvurs, ko ikviens vēlējās pacelt un paķīķerēt: kurš raksta, kuram to raksta, kas tur rakstīts. Tas tirdīja katru piedalīties, lai izjustu pats šo kairinošo noslēpumu. Tas bija vēl interesantāk nekā piedalīties Flandrijas laimes ķēdē, kuru izplatīja pa pastu – katram šādas laimes vēstules saņēmējam tā bija jāizsūta citiem pieciem laimes meklētājiem.
Zīmīšu sūtīšana bija interesantāka tāpēc, ka ātrāk bija sasniedzams galarezultāts, uzzināts, kā saņēmējs reaģē. Parasti jau muļķības vien bija, it sevišķi, kad meitenes rakstīja meitenēm. Pēc savu funkciju izpildīšanas zīmītes dažkārt mētājās pa grīdu, un katrs varēja pārliecināties, ka meitenes agri jau sāk trenēties tenkošanā, jo klusēšana viņām sagādā vislielākās grūtības un noslēpuma pārāk ilgstoša glabāšana var sirdi galīgi šķību nošķiebt. Piemēram: “Kad tu iesi mājās?”, “Ko šodien ēdīsi pusdienās?”, “Iedod nospiest mateni!”, “Kā tev patīk Voldiņš?” un tamlīdzīgi.
Daudz nopietnāka jēga bija zīmītēm, kuras zēni sūtīja meitenēm. Tikai caur ļoti, ļoti uzticamu “pastnieku” gādību tās nonāca pie adresātēm bieži vien ar uzrakstu stūrītī: “Markas vietā – buča”. Šitādu grāmatu saņemot, vaigi uzreiz kļuva sārti kā bezkaunīgu vārdu dzirdot.
Daudzi sūtīja zīmītes, un kāpēc lai es nesekotu modes kliedzienam? Biju dzirdējis, ka citi uzaicinot kādu meiteni noteiktā laikā un vietā uz satikšanos. Šādu operāciju saucot par randiņu, un citiem to neesot vēlams izpaust. Tāds kutelīgi noslēpumains un kairinošs vārdiņš – “randiņš”. Bet ko tur dara? To vajadzēja izmēģināt!
Kuru aicināt, tas bija skaidrs sen. Daudz grūtāk bija noteikt laiku, it sevišķi tādu noslēpumainu, bet viegli atrodamu vietu, lai iecerētā neaizietu citur, kur varbūt cits kavalieris gaida savējo.
Kad zīmīte bija ar sirdi žņaudzošām mokām sacerēta, trīsreiz smalkās druskās saplēsta un pārrakstīta un nodota sevišķi uzticamai personai nogādāt dievišķajai būtnei, sākās nejēdzīga nervozēšana un gaidīšana. Vai tik tā vajadzēja darīt? Ja nu kāds tomēr uzzina? Varbūt nevajadzēja vēl steigties? Un ja nu šī atnāks un sados pa ģīmi? Bet glābt neko vairs nevarēja, tā būtu vīriešu kārtai nepiedodama gļēvulība.
Noteiktajā dienā un stundā uz noteikto vietu izgāju laikus. Šī nu bija reize, kur nebija vēlams nokavēt. Staigāju un gaidīju. Sirds spārdījās kā zvirbulis sprostā. Pag, ko es viņai teikšu, kad atnāks? Nebiju iedomājies, ka būs jārunā arī. Kā tad mēs te stāvēsim tik un skatīsimies viens uz otru? Viņa prasīs: “Ko tu gribi?” Jā, ko tad es gribu? Pats nezinu!
Skolas ēkas sarkanie ķieģeļi spīdēja cauri retajām eglēm un lazdu krūmiem. Šī nerādījās. Laiks bija krietni pāri noteiktajam mīlas jundas brīdim, bet vēl nekā. Stāvēju un ar pūkainu skatu raudzījos uz skolu, kur pagalmā zēni sita futbolu. Mani sāka mocīt doma, ka esmu kaut ko galīgi saputrojis, kaut ko dumju izdarījis, un prāts mudināja laisties krūmos. Varbūt tieši labi, ka viņa nenāk.
“Ko tu teitān, palaidniek, kverni?” pēkšņi, kā no zemes izlīdusi, mani no aizmugures pārsteidza māte, kura devās uz skolai blakus esošo veikalu. “Nu, īstajā laikā viņai te vēl jāuzkuļas!” nodomāju.
Paskatos uz skolu. Ja nu meitene šobrīd parādās, viņa domās, ka mēs abi ar māti esam atnākuši uz randiņu. Tā laikam vēl neviens nav darījis.
“Ko tvāpsā, atbildi taču!” māte kļuva nepacietīga.
Stāvēju nošļucis kā neaplaistīts dievkociņš un gudroju, ko es te varētu darīt.
“Es? Neko! Tāpat vien.”
“Kā – tāpat vien? Kāpēc neej mājās?”
“Es... es gaidu puikas.”
“Kādus puikas?” māte arī visu tik precīzi gribēja izdibināt.
“Nu, ko tu mani turbačī?” mazliet attapies, sāku spuroties pretī.
“Citi bērni jau sen mājās, tu tikai blanksties apkārt.”
“Imi gaidu. Viņš iegāja ķemertiņā un solīja tūlīt nākt.”
“Tev kaut kas ir aiz ādas. Lasies tik mājās!” māte neticīgi noteica un, par laimi, aizpēdoja tālāk.
Viss liriskais noskaņojums bija izjaukts. Jutos kā sakauts gailis, un nekas cits neatlika kā cilpot mājās.

Nākamajā pirmdienā rīta lūgšanas laikā direktors draudoši palūrēja caur biezajām uzacīm uz zēnu pusi, nokremšļojās, ko parasti darīja, sevišķi svarīgus vai svinīgus paziņojumus uzsākot, un sāka svētīt zīmīšu rakstītājus un sūtītājus. Kā šie slepenie dokumenti no visuzticamākajām personām bija nokļuvuši direktora rokās? Vai darbojās kāda spiegu organizācija vai zināmi nopelni te bija pieskaitāmi Ojāram, direktora dēlam?
Beidzis ievaddaļu, direktors savu runu izpušķoja, nolasīdams dažas mīlas vēstulītes. Ak, šausmas! Man likās, ka es lēnām pārvēršos kādā gaistošā vielā un sāku izplēnēt. Par laimi, manējās tur nebija. Toties viņš nolasīja vairākus citu autoru garadarbus, kas bija adresēti... manai sirdspuķītei!
Manai mīlestības (varbūt tā nebija mīlestība, tikai fatamorgāna) uguntiņai bija kā ledains ūdens uzšļākts. Nočūkstēja un nokūpēja vien! Ja jau viņai ir tik daudz pielūdzēju, lai tad arī pielūdz veseli! Divkaujas vairs nav modē. No tādiem prāta aptumšošanās brīžiem neviens laikam nav pasargāts. Labi, ka iztiku bez publiskas izgāšanās!
Turpinājums sekos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Skolā, skolā iet(i) man gribējās

Kategorijas