Sibīrijas dienasgrāmata. Asina – 1. daļa

2019. gada 7. novembris 07:00

249

Sibīrijas dienasgrāmata. Asina – 1. daļa

Krievijas Federācijas seno pilsētu Tomsku mēdz dēvēt par ieejas vārtiem Sibīrijā. Iespējams, teicienā ir daļa patiesības, savukārt par mūsu, nodibinājuma “Fonds Sibīrijas bērni” ekspedīcijas dalībnieku, ieejas vārtiem uz šo noslēpumaino un stereotipiem apvīto zemi kļuva Asina, precīzāk, vairākas apdzīvotas vietas Tomskas apgabala Asinas rajonā.
Sibīrijas mērogiem samērā nelielo pilsētu Asinu ar aptuveni 25 tūkstošiem iedzīvotāju no apgabala galvaspilsētas Tomskas šķir 90 kilometru, un tā atrodas Obas upes pietekas Čulimas krastā. Iemesls, kādēļ ekspedīcijas piektajā dienā turp devāmies, bija pašsaprotams – Asinas rajonā kopā ar ģimeni un radiem savas bērnu dienas pavadījis Gunārs Opmanis. Viņš šai ekspedīcijai bija gatavojies īpaši rūpīgi: rakstījis vēstules, mēģinādams nodibināt kontaktus, kas pēc ilgas gaidīšanas arī izdevās. Jāatzīst, brauciens no Tomskas uz Asinu kļuva par ekspedīcijas kulminācijas punktu; tur tika pavadīti brīži, kurus atcerēsimies uz mūžu. Vismaz es par sevi to varu apgalvot droši. Taču nu par visu pēc kārtas.

Karšu trūkums un sausā tualete
Iebraucot Asinā, vispirms tikāmies ar Novikovskas padomes priekšsēdētāju Sergeju Petrovu, vietējās bibliotēkas vadītāju un vēl pāris ar kultūras nozari saistītiem cilvēkiem. Īpaši atmiņā palikusi Novikovskas vidusskolas bijusī direktore Marija Siņavska. Tieši ar viņu izveidojās vislabākais kontakts šīs kundzes neviltotā sirsnīguma un intereses par mums dēļ.
Iespējams, arī tādēļ, ka esam saistīti profesionāli: ekspedīcijas dalībniece Laura Zeime ilgus gadus strādājusi par matemātikas skolotāju, pedagoģe bijusi arī Lija Ābele, savukārt Jānis Ābele ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes (ESAF) Sociālo un humanitāro zinātņu institūta asociētais profesors. Arī man skolas dzīve un viss ar to saistītais nav gluži svešs.
Mēs, ekspedīcijas dalībnieki, braucām mikroautobusā, bet mūsu sagaidītāji – ar automašīnu “Lada” jeb veco, labo “žiguli’. Braukdami caur pilsētu, pa autobusa logu vērojām ainavu, kas nedz īpaši pārsteidza, nedz arī kam konkrētam lika pievērst pastiprinātu uzmanību.
Vispirms devāmies uz Tomskas apgabala Asinas rajona Novikovskas administrācijas ēku. Tā pamanāma pa gabalu; uz iestādes jumta lepni plīvo Krievijas Federācijas karogs, savukārt ēkas priekšā acis priecēja rūpīgu roku iekoptas puķu dobes. Vienā no ēkas sāniem ir atsevišķa ieeja – tur atrodas veikals “Asorti”, kurā pārdod gan pārtiku, gan saimniecības preces.
Attiecībā uz tirdzniecības vietām Sibīrijā prātā palikusi kāda maza epizode. Bija doma iegādāties kādu šim apgabalam raksturīgu puķu sēklas, ko uzdāvināt ģimenes draugiem, kuriem Grobiņā pieder skaists dārzs, kā arī Krievijas Federācijas atlantu, lai varētu aplūkot vietas, kur sanācis viesoties. Taču – nekā. Ekspedīcijas laikā iegriezos vairākos veikalos, ar īpašu neatlaidību šīs abas lietas meklēju Tomskā, bet bez panākumiem. Droši vien lasītājs rauks pieri un brīnīsies, jo Sibīrijas ģeogrāfisko karti var nopirkt Latvijas grāmatnīcās, piemēram, karšu veikalā “Jāņa sēta” Rīgā. Pareizi – var, taču tur tā maksā zirga naudu.
Jautrība sākās, kad, pagrozījušies ap administrācijas ēku, klusiņām jautājām par labierīcībām. Mūs ielaida nevis ēkā, bet gan norādīja uz klaju lauku, respektīvi, līdz sirsniņmājai jāiet pa koka laipiņu. Pēcāk priecājāmies, ka, iespējams, ciemiņiem par godu tur bija nolikts tualetes papīrs, taču nomazgāt rokas, ko daudziem no mums bērnībā mācīja vecāki, nevarējām, jo nebija – kur. Tie, protams, bija smieklīgi sīkumi, salīdzinot ar piedzīvojumiem, kas šajā dienā mums tika iecerēti.

Skolēnu maz – tāpat kā mums
Apskatījuši administrācijas ēku (gan tikai no ārpuses), pārgājām ceļa pretējā pusē, kur slejas balts divstāvu nams, ļoti netipisks Sibīrijas laukiem. Izrādās, 1961. gada 19. oktobrī šajā ēkā tika atklāta jauna mācību iestāde – Novikovskas vidusskola, kuru savām rokām iekārtojuši toreizējie audzēkņi un skolotāji.
Pieejot tuvāk, redzam, ka mūs, sastājušās uz mācību iestādes kāpnītēm, jau gaida dažas pedagoģes. Pēc sasveicināšanās izskan jautājums, vai vēlamies ienākt. Protams, kā gan citādi! “Skola ir svēta lieta,” krieviski nosaka profesors Jānis Ābele. Bijusī direktore Siņavskas kundze stāsta, ka iepriekšējos gados šeit mācījušies pat 600 audzēkņi, bet mūsdienās vien 130. Tas tāpēc, ka daudzi šo ciemu ir pametuši un pārcēlušies dzīvot citur – kādā no lielajām Krievijas Federācijas pilsētām, bet daži pat ārpus valsts. Skolai piederējis arī internāts, kur apmetušies bērni no tālākajiem ciemiem. Labajos gados, kad skolēnu bijis daudz, tas bija pārpildīts – internātā dzīvojuši 240 (!) audzēkņi.
Ienākot mācību iestādē, mūs burtiski pārsteidz tīrība un perfektā kārtība. Klases nesen izremontētas, tagad ir gaišas un ļoti mājīgas. Tāpat arī koridori. Katrā klases telpā pie sienas piekārts kas līdzīgs sienas avīzei, precīzāk, liels plakāts ar nosaukumu “Klases stūrītis”, kur lasāms par konkrētās klases audzēkņu sasniegumiem mācībās un sportā. Tas izveidots ar lielu rūpību un ir labi pārskatāms.
Par jauko uzņemšanu un iespēju pabūt šajā skolā esam tādā sajūsmā, ka paši vietējām pedagoģēm par prieku sākam spēlēt skolotājos un skolēnos. Pieļauju, viņām tas bija liels uzjautrinājums, kad mēs kopā ar Jāni Ābeli apsēdāmies pirmajā solā, tēlodami pirmklasniekus. Kāds cits no ekspedīcijas dalībniekiem uz tāfeles rakstīja algebras formulu, ko pēc daudziem gadiem vēl spēja atcerēties, bet Laura Zeime, pamanīdama kļūdiņu, to izlaboja un ielika atzīmi. Teicamu, jo citāda mums nepiestāv!
Savukārt skolas sporta zāle lika apžilbt acīm. Tās grīda nokrāsota raibu raiba, taču tā droši vien ir vajadzīgs. Vēl no mācību iestādes apmeklējuma atmiņā palicis vēstures kabinets, kur pie tāfeles ar magnētiņu pielīmēta Krievijas Federācijas prezidenta Vladimira Putina ģīmetne, bet himnas vārdi – pie koridora sienas pavisam netālu no vidusskolas kabineta durvīm. Doma esot tāda, ka grēkāzim, kurš izsaukts pie direktora, ir iespēja, gaidot savu kārtu, pamācīties tekstu. Atzīstos, ka tiešām nesapratu, vai tas bija joks vai arī domāts nopietni, taču nav apšaubāms, ka savas valsts himnas vārdi ir jāprot katram tās iedzīvotājam.

Katra iepazīšanās – Dieva dāvana
Pēc sirsnīgās un priekpilnās viesošanās vidusskolā devāmies tālāk. Atvadas no viesmīlīgajiem pedagogiem, īpaši Marijas Siņavskas, izvērtās emocionālas. Bijusī direktore apgalvoja, ka šī diena viņai izvērtusies par īstu pasaku jautro un ieinteresēto ciemiņu dēļ. Uztvērām to kā komplimentu, apzinoties, ka negaidītas tikšanās un jaunas iepazīšanās ar labiem cilvēkiem ir Dieva dāvana.
Ekspedīcijas nākamais mērķis bija Tomskas apgabala Asinas rajona ciems – Светлый, kur savulaik dzīvojis Gunāra Opmaņa onkulis Vilnis. Tika uzmeklēta viņam piederējusī māja, kas, kā par brīnumu, atradās labā stāvoklī. Tas tāpēc, ka šajā namā vēl aizvien dzīvo cilvēki. Nedaudz parunājušies, dodamies tālāk. Paliec sveika, Novikovska un Svetlij! Ardievu!
Turpmāk vēl.

Raksta autore pateicas Jūrmalas pilsētas domei par iespēju strādāt Dubultu Rakstnieku namā, kur tapusi šī publikācija, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātei, īpaši dekānei Marinai Platonovai. Bez RTU atbalsta doties ekspedīcijā nebūtu bijis iespējams.

+ 4

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sibīrijas dienasgrāmata. Asina – 1. daļa

Kategorijas