Latvijas 101. dzimšanas dienu sagaidot

2019. gada 14. novembris 07:00

Novembris ir laiks, kad, par spīti tumsai un drūmajam laikam, svinam mūsu valsts dzimšanas dienu. Tieši pirms 101 gada Latvija no Krievijas impērijas nomales kļuva par patstāvīgu eiropeisku valsti. Tie ir svētki ne tikai mūsu valstij, bet ikvienam no mums, tās iedzīvotājiem.

Kas ir patriotisms?
Iespējams, šajā laikā kāds vairāk aizdomājas par patriotismu un to, vai pats sevi var saukt par patriotu. Latviešu literārās valodas vārdnīcā patriotisms definēts kā “savas dzimtenes, tautas mīlestība, uzticība savai dzimtenei, tautai, gatavība pašaizliedzīgi darboties to labā”. Arī Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas latviešu valodas skolotājs Normunds Dzintars patriotismu definē kā “valsts piederības sajūtu, kad saproti un sajūti savu zemi, savu valsti, lepojies ar to, esi gatavs tai palīdzēt”.
Mūsdienās, kad sabiedrībā dominē kosmopolītiskas vēsmas, kā arī daļā sabiedrības pastāv neapmierinātība ar šābrīža politisko, sociālo, ekonomisko situāciju valstī, būt savas valsts patriotam ne vienmēr ir viegls uzdevums. Patriotisms nav tikai tā ārējas izpausmes – karodziņu un latvisko simbolu nēsāšana, karoga izkāršana svarīgos datumos, bet gan savas valodas, kultūras, vērtību cienīšana arī ikdienā. “Kopjot kultūru un valodu, mēs uzturam to ozolu, ko sauc par valsti. Mēs varam barot to ar savu darbu, attieksmi, labiem darbiem un vēlējumiem. Nevar par patriotismu un valsti atcerēties tikai vienu reizi gadā, satīt karogus, nodzēst sveces un gaidīt nākamos patriotisma uzplūdus pēc gada. Jārūpējas ir ikdienā, pamatīgi darot katram savu darbu, atceroties savas tautas tradīcijas, nevis skrienot pakaļ katram vēja pūtienam, kas skrien cauri. Ir jābūt pašiem!” pauž N. Dzintars.

Stereotipi par jauniešiem
Lai gan sabiedrībā valda stereotips par jauniešiem kā par slinkiem un neatsaucīgiem, turklāt tādiem, kam nav īpašas intereses par nacionālām lietām, tā nebūt nav taisnība. Jaunieši labprāt piedalās dažādos pasākumos, kas saistīti gan ar 11., gan 18. Novembri. N. Dzintars novērojis, ka jaunieši ir visai atsaucīgi un labprāt piedalās dažādos pasākumos. “Skolā notiks vesela pasākumu virkne gan 11., gan 18. Novembra svētku sakarā – skolēnu organizēti izzinoši pasākumi, tradicionālā piedalīšanās lāpu gājienā; atkal degs skolas logos sveces, atzīmējot Latvijas dzimšanas dienu. Patriotisms jauniešos visbiežāk rodas ģimenē, skolā jau to ieliet nevar, šo patriotisma stīgu var vienīgi kustināt, lai tā vibrē un skan. Kas jādara? Jārosina domāt par vietu, kurā dzīvo, lai būtu piederības sajūta,” uzskata pedagogs.

Zināt savu vēsturi
Viena no patriotisma izpausmēm ir arī zināšanas par savas valsts vēsturi, tās tapšanu. Mūsdienu cilvēkam ir visai grūti iedomāties tābrīža situāciju. Parastais priekšstats par tālaika notikumiem varētu būt apmēram šāds: sanāca vīri uzvalkos, izlēma dibināt valsti un tā arī izdarīja. Un laukā tauta ar gavilēm uz lūpām sagaidīja šādu lēmumu. Patiesībā viss bija daudz sarežģītāk. Tikko bija beidzies Pirmais pasaules karš, gan Krievijas impērija, gan Vācija bija uz sabrukuma robežas. Neviens īsti nezināja, ko nesīs rītdiena. Parastā tauta bija apjukusi, un lielais vairums visticamāk vēlējās tikai izdzīvot, sagādāt pārtiku sev un savai ģimenei.
Latvijā atradās divu naidīgu lielvaru karaspēks: Padomju Krievijas, kura nevēlējās dot baltiešiem neatkarību, un Vācijas, kura, lai arī karu zaudējusi, ar pārējo Antantes valstu laipnu atļauju joprojām turēja šeit savu karaspēku, lai it kā aizsargātu Eiropu no boļševisma draudiem. Arī pašu dibinātāju vidū, kā jau tas pie latviešiem pierasts, īstas vienprātības nebija. Jau pašos valsts pirmsākumos mums bija vairākas partijas, kam bija grūti atrast kopēju valodu un kas katra gribēja gūt lielāko labumu no esošās situācijas. Šādos apstākļos Latvijas kā valsts dzimšana tiešām ir uzskatāma par lielu brīnumu, kas gan nenotika uzreiz kā uz burvju mājienu, bet tika rūpīgi organizēts un pamazām sagatavots.

Kā tas viss sākās?
Par pirmajiem neatkarības vēstnešiem var uzskatīt 19. gadsimta jaunlatviešus, kuri vispirms iedvesa latviešiem tautības apziņu, palīdzēja apzināties izglītības un kultūras nozīmi cilvēka dzīvē, sekmēja latviešu tapšanu no zemnieku kārtas par tautu. Tad nāca jaunstrāvnieki un 1905. gads, kas, par spīti sakāvei, parādīja, ka Latvijas autonomija ir vienīgais risinājums cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanai un latviešu kultūras izaugsmei.
Pirmajā pasaules karā latvieši iemācījās cīnīties ne tikai ar rakstāmspalvu, bet arī ar ieročiem. Visi šie notikumi tā vai citādi palīdzēja izaugt tai latviešu paaudzei, kas bija gan izglītoti, gan ar zināmu turības līmeni, gan politiski aktīvi un bija gatavi dibināt savu valsti, lai to attīstītu kā līdzvērtīgu pārējām Eiropas valstīm. Arī tauta pamazām saliedējās un apzinājās sevi par nāciju, nevis kalpu un zemnieku kārtu.

Vai pareizais datums?
Laikabiedru un vēsturnieku vidū dažkārt ir izvērsušies strīdi par to, kurš datums būtu uzskatāms par Latvijas neatkarības proklamēšanas dienu. Līdzās 1918. gada 18. novembrim parasti min trīs agrākus datumus: 1917. gada 2. decembri, 1918. gada 18. un 30. janvāri. Šie datumi saistās ar Latviešu Pagaidu nacionālās padomes (LPNP) darbību un dažādām tās pieņemtajām rezolūcijām. Tomēr par oficiālo Latvijas Republikas proklamēšanas dienu pieņemts uzskatīt 1918. gada 18. novembri. Šajā dienā politiķiem bija iespējams apliecināt savu valstsgribu Latvijas galvaspilsētā un uzreiz izveidot arī valdību. Iespējams, ja nebūtu savstarpējo ķildu, mūsu valsts būtu tikusi nodibināta jau agrāk.
LPNP, kuru bija atzinusi Lielbritānija, kavējās sasaukt kopsapulci, lai pieņemtu lēmumu par valsts pasludināšanu. Tāpat LPNP radās grūtības sarunās ar ietekmīgāko Latvijas politisko partiju – Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, kuras pārstāvji kopā ar vairāku citu latviešu politisko partiju pārstāvjiem kopīgi darbojās neformālajā Demokrātiskajā blokā. 17. novembrī beidzot tika atrasta kopīga valoda un izveidota Latvijas Tautas padome (LTP), kura tad arī kļuva par valsts dibinātāju. Principā tieši 17. novembri varētu uzskatīt par Latvijas valsts dibināšanas brīdi, bet, kā jau tas ierasts, bija skaidrs, ka tik nozīmīgs notikums ir jāpasludina svinīgi īpaši tam veltītā sarīkojumā. Kā atbilstošākā vieta šim svinīgajam aktam tika izvēlēts Rīgas pilsētas 2. teātris, tagadējais Nacionālais teātris.
Uz Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgo aktu bija aicināti 1200 viesi. LTP svinīgā sēde sākās pulksten 16.30. Uz skatuves kāpa 38 politisko partiju pārstāvji. Svinīgo sēdi atklāja vēlākais Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals. Viņš deva vārdu LTP sekretāram Erastam Bitem, kurš nolasīja 17. novembra sēdes protokolu un pieņemto politisko platformu. Sekoja Pagaidu valdības vadītāja Kārļa Ulmaņa runa. Pēc tās dalībnieki trīsreiz nodziedāja himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Otrajā sēdes daļā ar runām uzstājās visu astoņu politisko partiju pārstāvji un Latgales pārstāvis Staņislavs Kambala. Latvijas valsts proklamēšanas sēde noslēdzās pulksten 17.45. Tātad kopumā viss svinīgais akts aizņēma tikai nedaudz vairāk par stundu.
Par neatkarības pasludināšanu Latvijas iedzīvotājus informēja speciāls LTP sastādīts uzsaukums “Latvijas pilsoņiem”. Tāpat par valsts proklamēšanu plašus rakstus publicēja visas nozīmīgākās Latvijas avīzes. Daudzviet Rīgā jau 18. novembrī plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi. Vairākās skolās Rīgā un arī reģionos notika speciāli neatkarības proklamēšanai veltīti svinīgi pasākumi. Plašākās svinības par godu Latvijas Republikas izveidošanai notika 1918. gada 24. novembrī Liepājā, kur svētku demonstrācijā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku.

Cīņa vēl nav galā
Lai arī valsts bija nodibināta, vēl nekas nebija beidzies. Jaunajai valstij nebija savas armijas, tāpēc sākotnēji tā bija spiesta slēgt līgumu ar vāciešiem, kas kļuva par iemeslu vienas tautas daļas neuzticībai pret jauno valdību. Trūka arī finansiālo un citu resursu. Vienīgais, kā netrūka, bija entuziasms un vēlme strādāt. Sekoja vairāk nekā gadu ilgs un smags Neatkarības cīņu posms, kas prasīja gan daudzas dzīvības, gan resursus.
Liela nozīme bija Zigfrīda Annas Meierovica diplomātiskajai darbībai, kas palīdzēja iegūt Lielbritānijas un citu ietekmīgo Eiropas valstu palīdzību. Tāpat esam lielu pateicību parādā gan igauņiem, kuri palīdzēja atbrīvot Latvijas ziemeļdaļu, gan poļiem, kuri savukārt deva savu palīdzību cīņās Latgalē. Diemžēl par šo tautu ieguldījumu mūsu neatkarībā mēs mēdzam aizmirst.

Sveču dedzināšana nav sērošana
Interesanti, ka valsts dzimšanas diena iekrīt laikā, kad dabā valda drūmums un pelēkums, kad viss šķiet tumšs un auksts. Iespējams, ka tieši svētku svinības ir labs apliecinājums tam, ka sastingums ir tikai apmāns, ka vistumšākais laiks ir brīdis, kad var notikt visgaišākās lietas. Laikam tāpēc par svētku atribūtiem uzskatāmas sveces un dažādi gaismas objekti. Svecei mūsu kultūrā ir divējāda nozīme: kā piemiņas zīme taisaulē esošajiem un kā gaismas, atdzimšanas simbols. 11. novembrī mēs vairāk domājam par pirmo nozīmi – atceramies visus tos, kuri krituši kaujās par valsts brīvību –, taču 18. novembrī priecājamies par valsts dzimšanu, par iespēju dzīvot brīvībā. Līdzīgi kā, dedzinot svecītes savā dzimšanas dienas tortē, mēs vēlamies iegūt kaut ko jauku nākamajiem dzīves gadiem, tā, dedzinot svecītes valsts dzimšanas dienā, mēs vēlam daudz jauka savai valstij.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Latvijas 101. dzimšanas dienu sagaidot

Kategorijas