80 gados – ar elektroriteni

2019. gada 14. novembris 07:00

393

Bārtas pagasta Krūtes iedzīvotāja Ausma Pāvile teju katru darbdienu mēro apmēram astoņus kilometrus uz Bārtas centru, lai, kā pati saka, būtu cilvēkos. Trešo gadu viņas uzticamais braucamrīks uz galamērķi – Bārtas tautas lietišķās mākslas studiju “Kamolītis” – ir elektrovelosipēds.

Grib būt neatkarīga
A. Pāvile ir ilggadēja Bārtas audēju studijas dalībniece, čakla rokdarbniece un pozitīvs cilvēks. Pārējās audējas un kultūras nama vadītāja Gunta Klievēna pensionāri ļoti apbrīno un ciena par viņas apņēmību un aktivitāti tik cienījamā vecumā. “Man palika 80 gadi, taču mājās vien sēdēt negribu. Ko es tur darīšu? Vajag būt cilvēkos. Jāiet, kamēr vēl var,” saka A. Pāvile. Viņa patlaban auž rakstainu zaļi sarkanu vilnas dzijas segu.
Pensionāre dzīvo Krūtē, kas ir apmēram astoņus kilometrus no Bārtas centra. Dzīvo viena pati, jo vēlējusies saglabāt savu neatkarību no bērniem – būt pati par sevi, plānot savu ikdienu un darbus tā, lai neapgrūtinātu citus. Pensionārei ir autovadītājas apliecība, kādreiz ar mašīnu braukusi, taču nu jau daudzus gadus viņas pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. “Ja braucu ar autobusu, tad no rīta atbraucu, bet mājās tieku tikai vakarā. Ja paņemu riteni, braucu, kur vajag un cikos gribu.”
Pēdējos gadus kļuvis grūti braukt ar parasto velosipēdu, tas palicis vecs un neērts, tādēļ sākusi meklēt ērtāku un labāku braucamo. “No reklāmas uzzināju, ka ir tādi elektriskie velosipēdi. Sapratu, ka man tāds ir vajadzīgs. Ilgi nedomājot, iegādājos to veikalā Liepājā,” pastāsta A. Pāvile. Ar riteni var gan mīties, gan arī to nedarīt, jo braucamais tiek uzlādēts ar elektrības palīdzību, tam ir akumulators un tas pats iet uz priekšu. Šādas ērtības pensionārei ir pa prātam.
Ekskluzīvais braucamais izmaksājis 900 eiro – tehniski braucama un pieklājīga izskata auto vērtībā. “Tobrīd bija uz atlaidēm. Pirkumam izmantoju gadu gaitā iekrāto naudiņu, lai varu atļauties iegādāties kādu mantu, kas man var būt noderīga sadzīvē,” skaidro braucamā īpašniece.

Atbrauc no Liepājas
Tagad teju ik dienas A. Pāvile no savas dzīvesvietas brauc uz Bārtu. “Ceļš ir labs – man kādu puskilometru ir jābrauc pa grants ceļu, bet tālāk – tikai asfalts! Līdz ar to man nekādu neērtību nav. Nav jākratās pa bedrēm.” Braucamais aprīkots ar daudziem atstarotājiem, lai uz ceļa būtu pamanāms. Esot doma vēl papildus iegādāties atstarojošo vesti. “Kad braucu pa ceļu, ieslēdzu lukturus, lai mani vēl labāk varētu redzēt.”
Kāds ir tālākais gabals, ko braucēja ir mērojusi ar elektroriteni? “Vienu reizi ritenim vajadzēja servisa pakalpojumus. Dēls mani un riteni aizveda līdz Liepājai, bet atpakaļ gan es atbraucu viena pati. Pa veloceliņu līdz Grobiņai un tālāk pa Bārtas ceļu uz mājām,” pieredzē dalās A. Pāvile. Draugi un paziņas mēdzot šad un tad pieminēt, ka viņa labā nozīmē ir traks un apsviedīgs tantuks. “Kādam tādam ir jābūt!” viņa smaidot nosaka.
Divriteni A. Pāvile aprīkojusi ar ērtām bagāžnieka somām, ko sagādājusi meita. “Parasti braucu iepirkties Bārtas veikalā. Salieku tur iekšā pirkumus un braucu atkal mājās.”
Līdz šim, pārvietojoties ar parasto velosipēdu vai elektroriteni, darīšanas ar policiju neesot bijušas. “Es braucu pa pašu ceļa malu. Arī tad, ja ceļš ir tukšs un nevienas mašīnas nav. Es nevienam netraucēju un ievēroju Ceļu satiksmes noteikumus.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

80 gados – ar elektroriteni

Kategorijas