Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Cilvēki un bērni te ir, tikai ikdienā nav uz vietas”

LIENE ANDERSONE-KOLOSOVA

2019. gada 21. novembris 07:00

935
“Cilvēki un bērni te ir, tikai ikdienā nav uz vietas”

Šādus vārdus Grobiņas novada Gaviezei velta bibliotekāre Gaida Strazdiņa, raksturodama savas sajūtas par to, ka pagasta centrā vairs nav pamatskolas. Dienas cēliens Gaviezē nu esot klusāks, tomēr vakarpusē dzīvība centrā atgriežas, jo bērni un viņu vecāki pārrodas no skolām un darbavietām.
Iedzīvotāji cer, ka Gavieze arī turpmāk pastāvēs kā apdzīvota vieta, un vērtē, ka, ņemot vērā pašreizējās tendences nekustamo īpašumu un dārdzības ziņā, cilvēki labprāt izvēlas dzīvot laukos un braukt uz skolām un darbu citviet.

Ne visi var izbraukāt
Ir pagājuši gandrīz trīs mēneši kopš jaunā mācību gada sākuma, kad uz stundām vairs neaicina Gaviezes pamatskolas zvans. Izglītības iestādi skāra reorganizācija, jo nebija pietiekams skolēnu skaits – pēdējā mācību gadā deviņās klasēs mācījās vien 29 skolēni. Toties saglabāta pamatskolas licencētā pirmsskolas izglītības grupa.
Dusmīga par to, ka vairs nav skolas, ir kāda Gaviezes centra iedzīvotāja, kura vārdu neatklāja, vien piebilda, ka “te esmu no bērna kājas”. Te dzīvojusi, skolojusies, te bērni mācījušies un skoloties iesākuši arī mazbērni. “Nu, kā var te tagad patikt?! Ja ir skola, tad var just jaunību, izklaides! Tagad, kad skolas nav, jaunība uz vietas vairs nav jūtama. Neiet vairs nekādā jēgā!” pauž sieviete. Viņa novērojusi, ka jauno cilvēku uz vietas vairs tikpat kā nav. “Briesmīgi! Visu vajag tikai Grobiņā. Vai kāds rēķinās, ka ne visiem ir mašīnas, ka ne visi var aizvest bērnus uz citurieni mācīties? Tajā pašā laikā vecajiem tagad gandrīz liek iet zemē pirms laika. Galīgi nav riktīgi!” norāda gaviezniece. No tā, kas te kādreiz bijis, nu vairs neesot nekā. “Patiešām jau tagad ir tāda nomales sajūta.” Gaviezniece gan ir pateicīga, ka uz vietas ir pieejami vismaz mediķa pakalpojumi un veikals.

Aktīvāki – vakari
Arī dārzniece Inga skumst, ka skolas vairs nav. Pati te mācījusies, bērniem skola bijusi tepat, dzimtajā pagastā. Jaunākais bērns skolu absolvējis pērn. “Centrā tagad ir klusums. To uzreiz mana, ka skolas nav. Ir žēl, bet tas jau visos novados, īpaši laukos, tagad aktuāli – kur nav skolas, tur ir tukšāks,” viņa spriež. Agrāk starpbrīžos varēts manīt, ka bērni dodas uz vietējo veikalu nopirkt čipsus, kādu našķi. “Taču esam ievērojuši, ka tagad arvien vairāk atgriežas dzīvot Gaviezē. Mājām, kas agrāk stāvēja tukšas, tagad redzam – ir īpašnieks, viss notiek. Vakaros arī var just rosību, aktivitāte atgriežas.”
Inga atzinīgi novērtē, ka te ir noturējies un saglabāts bērnudārzs, ko dzird slavējam tuvākā un tālākā apkārtnē. Vecāki vedot uz Gaviezi bērnus arī no citām vietām. Iedzīvotāju priecē, ka pirmskolas bērnus redz dodamies pastaigās. “Pavisam no šejienes bērni projām nav.”
Gaviezniece piekrīt viedoklim, ka cilvēki atgriežas uz dzīvi laukos, jo saprot, ka dzīvojamās platības centros atrast ir ļoti grūti un, ja atrod, tad ir ļoti dārgi. Izdevīgāk sanākot braukāt. “Pilsētas mums tuvu – Grobiņa, Liepāja. Esam ģeogrāfiski izdevīgā vietā. Vienlaikus rodas jautājums – ja viss tā turpinās, kur tajos centros visi cilvēki, bērni satilps? Piemēram, ko tas līdz, ja centros ir daudz bērnudārzu, bet jāstāv rindā?”

Skaitu redzēs Ziemassvētkos
Bibliotekāre G. Strazdiņa apstiprina, ka klusums ir daudz lielāks, jo skolas vecuma bērni, kas taisītu kņadu, darbdienās te neapgrozās. “Taču Ziemassvētkos mēs redzēsim, cik patiesībā daudz bērnu un jaunu cilvēku mums ir. Bērnu mums tiešām ir daudz! Ja visi tie, kuri te dzīvo, mācītos šeit...” Katru gadu Gaviezē vietējie sponsori bērniem rīko pasākumu, dāvina saldumu paciņas.
Bibliotekāre atzīst, ka bērnu čalu ļoti pietrūkst ne tikai apdzīvotajai vietai, bet arī bibliotēkai. “Skolasbērni parādās pēcpusdienā. No rīta un pa dienu pie manis nāca un nāk pieaugušie lasītāji. Tad, kad vairāk nāca bērni, pārsvarā tie bija tālāk no šejienes dzīvojošie, mazākie lasītāji. Kamēr viņi gaidīja autobusu, iegriezās bibliotēkā, lai īsinātu laiku,” stāsta G. Strazdiņa. Viņa iecerējusi turpmāk veidot ciešāku sadarbību ar pirmsskolas vecuma bērniem.

Neizprot iemeslus
G. Strazdiņa Gaviezes bibliotēkā strādā kopš 1991. gada. “Piedzīvoju skolas un pagasta dzīves ziedu laikus, kā arī periodu, kad ģimenes vairāk sāka izvēlēties nevis savu vietējo skolu, pagastu, bet labprātāk devās mācīties, dzīvot un strādāt citur. Tā arī īsti neesmu nonākusi pie secinājuma, kāpēc daudziem izvēle bija doties projām,” prāto bibliotekāre. 
Viņasprāt, Gavieze kļuvusi par guļamrajonu, kas neesot nemaz slikti. “Darba vietu te praktiski nav. Cilvēki vietu atzīst par labu esam dzīvošanai, taču darba vieta ir citur. Līdz ar to bērnus dažādu apsvērumu dēļ ir vieglāk izvadāt uz citurieni un vakarā atkal kopā atgriezties,” vērtē G. Strazdiņa.
Arī viņa pati nedzīvo Gaviezes centrā. “Mani vadā ģimene, draugi, paziņas. Esmu priecīga, ka man ir darbs un varu to visu savienot.”

Saimnieko pirmskolēni
Pavasarī Gaviezes pamatskolā mācījušies 29 audzēkņi, trīs no tiem absolvēja 9. klasi. “Bērni turpina mācīties Liepājas Valsts tehnikumā. Trīs pamatskolēni aizgāja mācīties uz Virgas skolu, viens – uz Liepājas Valsts 1. ģimnāziju, pārējie ir Grobiņas vidusskolas klasēs,” stāsta bijušais Gaviezes pamatskolas direktors Oskars Rudovskis.
Gaviezes pirmskolas grupa ir jaunizveidotās Grobiņas novada pirmsskolas izglītības iestādes “Ūdelīte” sastāvā. Patlaban grupu apmeklē 38 bērni. “Ūdelītes” vadītājs O. Rudovskis norāda, ka daži bērni Gaviezes grupiņā ir no Grobiņas un Priekules novada, bet pārējie ir vietējie.
Šogad Gaviezes pirmskolas grupa uz laiku ir iekārtota bijušās pamatskolas telpās, kamēr pārvaldes ēkā, kur tā darbojās līdz šim, tiks veikts remonts. “Mums ir izdevies labi pielāgot telpas – tur ir ļoti omulīgi un arī bērni ir labi iejutušies.”
“Ūdelītes” vadītājs ir gandarīts, ka pirmskolas grupās ir lieliski darbinieki, kuri ar lielu atdevi strādā, pildot jaunās pirmsskolas izglītības vadlīnijas. Patlaban Gaviezē ir divas pirmskolas grupas: piecgadnieki un sešgadnieki un bērni vecumā no diviem līdz četriem gadiem. Ir iecere veidot vēl vienu atsevišķu grupu, jo pieredze liecinot, ka, piemēram, divgadnieka aprūpe un apmācība atšķiras no četrgadniekam nepieciešamās.