Sibīrijas dienasgrāmata. Asina – 2. daļa

2019. gada 21. novembris 07:00

413

Sibīrijas dienasgrāmata. Asina – 2. daļa

Sibīrijas ekspedīcijas laikā, kas notika šā gada augustā un ko organizēja nodibinājums “Fonds Sibīrijas bērni”, visvairāk apmeklējām dažādas apdzīvotas vietas Tomskas apgabalā. Katra no tām saistīta ar latviešiem, viņu sūro likteni, jo pagājušā gadsimta 40. gados uz turieni tika deportēti daudzi mūsu tautieši.
Iepriekš vēstījām par diviem ciematiem Tomskas apgabala Asinas rajonā, savukārt šajā reizē mērķis ir iepazīstināt ar ciematu, kura nosaukums ir Voronopašņa. Arī tas dislocēts Asinas rajonā. Šo vietu apmeklējām, ekspedīcijas dalībnieka Gunāra Opmaņa mudināti, precīzāk, dēļ viņa uzņēmības pirms ekspedīcijas sakontaktēt ar vietējiem iedzīvotājiem un noorganizēt neaizmirstamu tikšanos.

Uz izmiršanas robežas
Laikam ritot, daudz Sibīrijas ciematu ir izmiruši – it kā būtu noslaucīti no zemes virsas. Tajos nav neviena cilvēka, mājas izdemolētas, dārzi aizauguši, viss aizlaists. Par Voronopašņu to nevar teikt, taču, ja mēģināsit meklēt informāciju tīmeklī, neko daudz neatradīsit. Pat populārajā interneta kanālā “YouTube”, kur atrodams gandrīz viss, par ciematu ar savādo nosaukumu nav neviena videoklipa. Un tomēr šī apdzīvotā vieta ir pietiekami sena – tās vēsture dokumentēta no 1800. gada, savukārt 1926. gadā Voronopašņā atradās 176 saimniecības. Mūsdienās iedzīvotāju skaits ciemā samazinās ar katru gadu. Ja var ticēt interneta resursiem, 2019. gadā tur dzīvo vien 102 cilvēki.
Lasītājs droši vien paraustīs plecus, kāpēc par Voronopašņu vispār jārunā, ja jau situācija tik kritiska. Kaut arī ciemats neliels, turklāt atrodas uz izmiršanas robežas, šajā apdzīvotajā vietā mēs, Sibīrijas ekspedīcijas dalībnieki, pa īstam iepazinām sibīriešus un viņu pāri plūstošo viesmīlību. Tieši Voronopašņā mums par godu tika sarīkotas krāšņas viesības, ko neaizmirsīsim vēl ilgi.

Maize, sāls un “galdiņ, klājies”
Pēc Tomskas apgabala Asinas rajona ciematu Novikovskas un Svetlij apmeklējuma devāmies uz Voronopašņas kultūras iestādi (kaut ko līdzīgu kultūras namam). Kā iepriekš paziņoja Sergejs Petrovs, viens no mūsu sagaidītājiem Asinas pilsētā, šajā ciematā mums būšot tējas dzeršana. Pat nespējām iedomāties, ko īsti nozīmē šie vārdi, jo mēs, latvieši, tos uztveram burtiski.
Piebraucot pie neliela, ļoti raibām krāsām apgleznota nama ar šīfera jumtu, pamanījām daudz cilvēku, pārsvarā sievietes, kuras bija sapulcējušās, lai sagaidītu tālos ciemiņus no Latvijas. Tikko bijām izkāpuši no mikroautobusa, jau atskanēja dziesma. To izpildīja vietējais sieviešu ansamblis – dažāda vecuma dāmas skaistos tautastērpos mirdzoši baltā un sarkanā krāsā. Skats bija fantastisks! Viena no kundzēm mums iznāca pretī, dziedādama un rokās turēdama maizi ar sāli, kā tas pieņemts pēc senas tradīcijas. Piegājusi pie Gunāra Opmaņa, viņa zemu paklanījās, atdodama savu cienastu vīrietim. Par šo neviltoti sirsnīgo uzņemšanu bijām tik pārsteigti un vienlaikus arī sakautrējušies, ka stāvējām kā zemē iemieti – nespējām pakustēties. Manīdami mūsu neveiklību, sibīrieši laipni aicināja iekšā. Šķiet, uz šo tikšanos bija sanācis vai viss ciems. Šķita, kā tik nelielā namā visiem pietiks vietas, taču pietika un viss bija kārtībā.
Verot viesmīlīgā nama durvis, kautrība pārņēma otrreiz, jo, mūs gaidīdami, vietējie iedzīvotāji saklājuši tādu galdu, ka nebija vairs nevienas brīvas vietiņas. Te būtu īsti vietā teiciens par galdu, kas noklāts tā, ka lūst. Katrs no mūsu sagaidītājiem bija atnesis kādu kārumu, sākot ar dārzā izaudzēto, piemēram, kartupeļiem, sīpoliem, kas galdā likti apceptā veidā, tomātiem, kas sagriezti šķēlītēs un bagātīgi pārkaisīti ar dillēm un lokiem, un visbeidzot ar pašu pagatavotiem našķiem: pīrādziņiem ar dažādu veidu pildījumu, plānajām pankūkām, pončikiem, ievārījumu un citām lietām. Netrūka arī dabas velšu: medus, avenes, sēnītes.
Pirms sēsties pie galda, palūdzām, ka vēlētos nomazgāt rokas. Tā kā Voronopašņas kultūras iestādē ūdensvada nav, rokas mazgājām pie kādas speciāli šim nolūkam darinātas iekārtas, ko atceros no savas bērnības telšu pilsētiņā pie Bārtas upes.

Dzeja, dziesmas un dejas
Sākot mielastu, pacēlām glāzes par godu tikšanās reizei. Pirms tosta uzsaukšanas mums klusi tika pajautāts, vai nebūtu iebildumu uz tikšanos iedzert pa simts gramiem degvīna. Iebildumu nebija, un uz galdiem sāka parādīties alkohola pudeles. Šķita, ka kopumā šai viesību reizei ir sagādātas pat vairākas kastes. Uz pirmo tostu glāzītes pacēlām visi, taču pēcāk mūsu namamātes un tēvi, redzēdami, ka dzeram minimāli, ar piedāvāšanu, par laimi, neuzmācās.
Pirms sākām ieturēt maltīti, kāda no vietējām sievietēm, veca kundze, kura savu darba mūžu veltījusi pedagoģijai, mums no galvas noskaitīja ļoti, ļoti garu dzejoli. Tas tiešām ir brīnums, ka cilvēks solīdā vecumā precīzi spēj atcerēties tik daudz pantu. Bijām sajūsmināti un izteicām komplimentus, taču vecā kundze pavisam drīz pēc dzejoļa deklamēšanas no svinībām aizgāja.
Pirms mielasta mums katram tika piedāvāta maizīte – šķēlēs sagriezts rupjmaizes un baltmaizes ķieģelītis. Paņēmām pa gabaliņam, bet mājasmātes un tēvi nevarēja saprast, kāpēc izvēlamies tik maz, vai tad mēs Latvijā maizi neēdot? Protams, ēdam, taču ne pie vārītiem kartupeļiem… Negribas nevienu apvainot, atraidīt, ja ko piedāvā no tīras sirds. Mazliet neparasti bija ēst silto ēdienu no plastmasas šķīvjiem un ar plastmasas galda piederumiem. Arī galds bija apklāts nevis ar auduma galdautu, bet gan vaska drānu.
Pēc nelielas ieturēšanās klausījāmies ansambļa dziedāšanā, vēl aizvien priecādamies par šo sieviešu labajām, tīrajām balsīm un skaistajiem tērpiem. Drīz vien viņas neuzkrītoši izgāja blakustelpā un pārģērbās, jo svētku jeb uzstāšanās tērps ir jāsaudzē. Kad bijām noklausījušies ansambļa dziesmas, sibīrieši aicināja uzdziedāt arī mūs. Pirmā ideja radās, ka varētu nodziedāt dziesmu “Pūt, vējiņi”, taču mūsu operators Aivars Lubānietis to uzreiz noraidīja – nē, nē, dziedāsim kaut ko dzīvespriecīgāku, piemēram, “Seši mazi bundzinieki”. Sacīts – darīts! Par priekšnesumu tikām atalgoti ar sajūsminātiem aplausiem. Beidzoties mūsu dziedāšanai, savu nākamo dziesmu gatavi bija sākt sibīrieši, pēc tās atkal mēs.
Kā otro dziedājām tautasdziesmu “Upe nesa ozoliņu”. Taču tad Aivaram radās doma, ka vienu dziesmu mēs varētu nodziedāt krieviski. Mazliet gan protestējām, ka neprotam vārdus; nodziedāt šo dziesmu varēja tikai daži no ekspedīcijas dalībniekiem – droši vien profesors Jānis Ābele (viņš patiešām prot visu!), varbūt vēl kāds. Notika neiedomājamais: dzirdēdami pirmās taktis, sibīrieši mūsu vārgajai dziedāšanai pievienojās! Cik tas bija fantastiski!
Kad dziesmas tika nodziedātas, sarunājām, ka skaitīsim častuškas. No mūsu grupas arī šajā ziņā nepārspējams ir Ābeles kungs. Darījām tā: vienu častušku noskaitījām mēs, pareizāk sakot, Jānis, nākamo – sibīrieši. Laikam nav pat jāpiemin, ka visas šīs izdarības pavadīja liela smiešanās un dažādi labi komentāri.
Neiztika arī bez dejošanas, taču telpas ierobežotās platības dēļ visiem šis prieciņš netika.

Atvadas sibīriešu stilā
Katram skaistajam brīdim ātri pienāk beigas. Pāris stundu pavadījuši kopā ar viesmīlīgajiem sibīriešiem, mūsu grupiņas priekšnieks Lubānietis mudināja, ka laiks doties ceļā. Skumju sirdi sākām atvadīties, taču sibīrieši, lai vēlreiz iepriecinātu, bija izdomājuši mūs apdāvināt. Katrs no ekspedīcijas dalībniekiem saņēma glītu kārbiņu, darinātu no bērza tāss, un divas smagas grāmatas, kas izdotas saistībā ar Asinas pilsētas dzimšanas dienām dažādos gados.
Atvadīties ir grūti. Vietējās dāmas bija krietni iesilušas, varbūt arī tāpēc veltīja mums vislaipnākos vārdus. “Jūs taču esat tādi paši cilvēki kā mēs,” īsi pirms šķiršanās secināja viena no sibīrietēm. Cita, vēl pamatīgāk iesilusi, sāka mīlīgi spēlēties ar maniem matiem, jo viņai ļoti patika to gaišais tonis. Arī manas zilās acis tika pamanītas. “Tu esi īsta baltu meitene – blondi matiņi, zilas actiņas” – tādus komplimentus gan nenākas dzirdēt bieži.
Aivars sāka mūs steidzināt; vajadzēja atgriezties Asinā. Paliec sveika, Voronopašņa! Ardievu!
Turpmāk vēl.

Raksta autore pateicas Jūrmalas pilsētas domei par iespēju strādāt Dubultu Rakstnieku namā, kur tapusi šī publikācija, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātei, īpaši dekānei Marinai Platonovai. Bez RTU atbalsta doties ekspedīcijā nebūtu iespējams.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sibīrijas dienasgrāmata. Asina – 2. daļa

Kategorijas