Grobiņas novadā ciena, novērtē un ceļ gaismā bagāto kultūrvēsturisko mantojumu

2019. gada 26. novembris 08:10

2198

Grobiņas novadā ciena, novērtē un ceļ gaismā bagāto kultūrvēsturisko mantojumu

Cik aktīva ir kultūras dzīve Grobiņas novadā šodien, tik aktīva, ja ne vēl aktīvāka, tā bijusi arī krietni senākos laikos. Jau gadsimtu iepriekš te ir dejojuši, dziedājuši, spēlējuši, nodarbojušies ar tautas lietišķo mākslu un radījuši paliekošas vērtības.
Šodienas kultūras kartē laiks gan ieviesis korekcijas, tomēr savas vērtības un piederību kultūras jomai novada iedzīvotāji apzinās vēl arvien.

Aristokrātisks tērps
Grobiņas novada Bārtas pagasts ir viena no vietām, kas var lepoties ar senām un dziļas saknes laidušām tradīcijām. Bārtas vārds tuvu un tālu zināms galvenokārt saistībā ar leģendām apvīto, krāšņo tautastērpu. Bārtas muzeja vadītāja Aija Ķude norāda, ka tieši tas raisa lielu interesi arī muzeja apmeklētājos. Arī sarunās ar bērniem pirmais, ar ko viņiem Bārta asociējas, esot tautastērps. Muzejniece uzskata, ka etnogrāfija un folkloras vākums, kas šaipusē apkopots, noteikti ir tas, ar ko lepoties visvairāk.
Cilvēks, kurš licis pamatus vietējā kolorīta īpašai izcelšanai, bijis Bārtas etnogrāfiskā ansambļa dibinātājs Jēkabs Ķīburs. Viņš Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras nodaļā iesniedzis paša apkopotas aptuveni 5000 vienību folkloras materiālu – tautasdziesmu. Liepājas muzejā atrodama mape, kurā redzami J. Ķībura apkopotie cimdu rakstu paraugi. “Tur ir pāri trīssimt cimdu rakstiem, ko viņš ir savācis Bārtā, Nīcā, Otaņķos, Kalētos un Dunikā, kas skaitāmi pie Lejaskurzemes cimdu rakstiem,” zina teikt muzeja vadītāja.
A. Ķude vērtē, ka tieši tas ir pats pamats, uz kā balstīta Bārtas kultūras dzīve un veidota katras nākamās paaudzes piederības sajūta. Īpaši uzteicami, ka šis mantojums tiek celts godā arī mūsdienās. Tautastērpu lepni nēsā Bārtas etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki, arī tautasdziesmas vēl joprojām skan ansambļa uzstāšanās reizēs, savukārt cimdu rakstus savos darbos ieauž vietējās rokdarbnieces un tos iepazīst arī ārpus pagasta robežām.
Muzeja vadītāja gan atzīst, ka parādīt īstās sudraba saktas, kas piederas pie tautastērpa, muzejā nevar – tās nav muzeja krājumos, bet skatāmas tad, kad uzstājas Bārtas etnogrāfiskā ansambļa sievas.
Lai gan nereti Nīcas tautastērps tiek dēvēts par Kurzemē krāšņāko, Bārtas tautastērpu varētu dēvēt par aristokrātiskāko – to panāk melnie brunči ar sarkano malu, baltais krekls, krāšņie vainagi un bagātīgais saktu, Bārtā sauktu par sudrabīnēm, rotājums. “Esam lepni, ka mums ir šāds tautastērps,” saka Bārtas kultūras nama un etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Gunta Klievēna.

Vēlas izzināt saknes
Muzejs ir vieta, kurā apkopot un glabāt pēc iespējas vairāk vietējo vērtību un liecību. A. Ķude ir pārliecināta, ka svarīgi iegūt pēc iespējas vairāk informācijas par vietējiem cilvēkiem, uzzināt un celt godā viņu devumu. Tieši tādēļ, kamēr tas iespējams, jārunā ar vecākās paaudzes iedzīvotājiem, jāpieraksta un jāglabā viņu atmiņu stāsti par vietējiem ļaudīm un notikumiem. “Cilvēku, kuri varētu par seniem laikiem pastāstīt, paliek arvien mazāk,” secina A. Ķude.
Kā zināmākos bārteniekus, kuri devuši lielu artavu vietas atpazīstamības veicināšanā un tradīciju nostiprināšanā, muzeja vadītāja nosauc jau pieminēto J. Ķīburu, arī vecmāti, rokdarbnieci un etnogrāfiskā ansambļa dalībnieci Annu Kūmu. Viņa savulaik ansambļa dalībniekiem darinājusi ļoti daudz tērpu, lai 1955. gadā tas varētu godam uzstāties Maskavā notiekošajā Literatūras un mākslas dekādē.
1956. gadā A. Kūma saņēmusi Latvijas PSR Nopelniem bagātās mākslinieces nosaukumu – tajā laikā viņa bija vienīgā pašdarbniece, kurai ticis šāds gods. Vēlāk šādu titulu saņēmis arī pēcākais Bārtas etnogrāfiskā ansambļa vadītājs Zigurds Rukuts un audēja Vilma Ķuda. Būdams īstens lauku vīrs ar pamatīgām un lauku darbos sastrādātām rokām, viņš spējis paveikt apbrīnojami smalkus darbus, piemēram, darināt greznos un bagātīgi rotātos vainagus.
A. Ķude uzsver, ka, krājot dažādu laiku liecības, ir iespēja piefiksēt īpašus un nozīmīgus Bārtas cilvēkus. Uzteikt noteikti var arī literatūras pārstāvi Jēkabu Rūsiņu un kādreizējo zemkopības ministru Jāni Birznieku. Muzeja vadītāja norāda, ka pēdējos gados arvien vairāk pieaug cilvēku interese par seno – ļoti daudzi meklē savas saknes, nodarbojas ar dzimtas koku pētniecību. Tas esot visnotaļ labs rādītājs.

Dziedot dzima, dziedot auga
Šis visiem zināmais teiciens noteikti attiecināms uz bārteniekiem. Te patiesi ļoti sena un no paaudzes paaudzē nodota tieši dziedāšanas tradīcija. Jau no 20. gadsimta sākuma, kad 1929. gadā tiek dibināts etnogrāfiskais ansamblis, bārtenieki cauri laikiem bijuši aktīvi tā dalībnieki. Tagadējā ansambļa vadītāja G. Klievēna zina teikt, ka citādi nemaz nav varējis būt – ja mājās dziedājusi vecmāmiņa un mamma, tad skaidrs, ka dziedāšanas tradīciju pārņēmuši arī mazbērni.
Bārtenieku aktivitāte neaprobežojusies ar dziedāšanu vien, viņi labprāt spēlējuši teātri, spēlējuši pūtēju orķestrī, dziedājuši arī korī. A. Ķude zina teikt, ka savulaik korī dziedāt braukuši pat cilvēki no Dunikas. Līdz šodienai zināmākais un aktīvākais pašdarbnieku kolektīvs ir tieši etnogrāfiskais ansamblis. Arī amatierteātra māksla Bārtā atkal uzplaukusi pēc ilgākas pauzes. Pūtēju orķestris aktīvāko periodu piedzīvojis 20. gadsimta 30. gados, pēcāk – 70. gados – pūtēju orķestris izveidots Bārtas skolā, taču pamazām šī muzicēšanas tradīcija pagastā izzudusi. Arī sava kora bārteniekiem vairs nav, taču dzied gan lieli, gan mazi dažādos vokālajos ansambļos.
“Dziedājuši bārtenieki ir mūžu mūžos,” apliecina G. Klievēna. Savulaik Bārtā bijuši ļoti daudz un dažādi, kā arī skaitliski lieli kolektīvi. Taču kultūras dzīve kā it visur piedzīvojusi gan uzplaukuma, gan panīkuma laikus. “Sapurināmies un ejam atkal uz priekšu,” bārtenieku sīkstumu raksturo kultūras nama vadītāja. Viņa strādāt uz kultūras namu atnākusi 1979. gadā. “Kad atnācu šeit strādāt, mums bija labākās balles rajonā.”
Bārtas ainavā kultūras nams, kas sākotnēji būvēts biedrību vajadzībām, gan parādījies krietni senāk – jau 1939. gadā. Jau tolaik te noticis vairums dažādu pasākumu un sarīkojumu. Liela daļa norisinājusies arī brīvā dabā – vietā, kas savulaik dēvēta par Rātu birzi, bet šodien zināma kā atpūtas komplekss “Bārtas krasts”.
Taču kultūras nams vēl aizvien ir galvenā kolektīvu un pašdarbnieku pulcēšanās vieta. Aktīvistes, kuras teju katru dienu te sastopamas, ir lietišķās mākslas kolektīva pārstāves. Viņu rokām top austi galdauti un lakati, adīti cimdi un zeķes. “Tā ir tāda pamatīga vērtība,” par darbīgajām bārteniecēm teic G. Klievēna.

Gaviezē iet mazumā
Gaviezes senlietu krātuves “Atmiņu pūrs” vadītāja un bijusī Gaviezes skolas skolotāja Alma Kāle atklāj, ka savulaik Gavieze bijusi slavena ar ballēm – uz šejieni braukuši cilvēki no Liepājas un Grobiņas. Šobrīd gan šādu lielu kopā sanākšanu pagastā notiek salīdzinoši reti. “Ilgojos, ka mēs izjustu kolektīvo garu – ka esam Gavieze,” savu nostāju pauž A. Kāle.
Viņa atminas, ka 1961. gadā, kad atnākusi strādāt uz skolu, Gaviezē bijis daudz kolektīvu, katru dienu kaut kas noticis, bijusi manāma liela rosība. Svētdienās kultūras namā notikuši kinoseansi. Taču nu situācija krasi mainījusies. Samazinoties iedzīvotāju skaitam un slēdzot Gaviezes skolu, kultūras dzīves un notikumu apjomi krietni sarukuši. Savulaik lielāko daļu pulciņu un kolektīvu vadījuši vietējie skolotāji, bet ar gadiem, mainoties skolas darbībai, viņu skaits gājis mazumā. “Kodols ir, ja mēs paši kultūru veidojam,” par to, kā stiprināt un veicināt kultūras dzīvi pagastā, saka senlietu krātuves vadītāja.
Tieši tādēļ esot prieks par bērniem un jauniešiem, kuri Gaviezē nododas dejai. Žēl gan esot par to, ka VPDK “Vartava” vien retais ir gavieznieks. Lai kolektīvs veiksmīgi turpinātu darboties, bijis jāpiesaista dejotāji arī no tuvākās apkārtnes. Tāpat prieks par audējām, kurām senlietu krātuvē atvēlēta vieta, lai darbotos un austu krāšņus lupatdeķus.
A. Kāle vērtē, ka senlietu krātuve ir vieta, kur rādīt un stāstīt – “kas esam”. Sākumā tā bijusi vien viena istaba skolas ēkā, taču 2004. gadā iegūtas pastāvīgas, plašākas telpas. Krātuves vadītāja atklāj, ka labprāt nododas pētnieciskajam darbam – vāc materiālus par dažādiem avotiem, kuros savulaik parādījies Gaviezes vārds. Izzina arī vietējo likteņus. Tapis zināms, ka Gaviezē savulaik dzīvojuši rakstnieka Māra Runguļa vecvecāki, taču zināmākais gavieznieks, kurš mūsdienās iekarojis popularitāti visā Latvijā, ir dziedātājs Emīls Balceris. A. Kāle spriež, ka tieši materiālu vākšana un apkopošana ir artava, ko šobrīd Gaviezei kā vietai var sniegt. “Idejas ir, bet pati nevaru vairs izpildīt,” nosaka krātuves vadītāja.

Daudzšķautņainā Grobiņa
Grobiņas novada centrs un reizē pilsēta, kurā vēsturiskais savijies ar mūsdienīgo, ir Grobiņa. Domājot, ar ko šī pilsēta asociējas kultūras jomā, noteikti prātā nāk vēsturiskais mantojums – kuršu vikingu stāsts, kas mūsdienās ietērpts leģendā un otro dzīvi piedzīvo ar tūrisma kluba “Oga” aktivitātēm. Tūrisma kluba aktīvisti ceļ gaismā seno mantojumu un vilina uz Grobiņu ikvienu interesentu, kuram tuva vēsture un seno laiku kultūra. Kuršu vikingu apmetne ir vieta, kura nu jau vairākus gadus pulcē ekskursantu grupas no tuvākas un tālākas apkārtnes.
Zīmīga kultūras vieta pašā Grobiņas sirdī ir pilskalns un estrāde. Arī tā sevī glabā labāko no vēsturiskā un modernā, jo šajā gadā pabeigti vērienīgi apbūves darbi, atjaunota un modernizēta skatuve.
Iecienīta pulcēšanās un pašdarbnieku kolektīvu sanākšanas vieta ir kultūras nams “Robežnieki”, kas atklāts 2009. gadā. Te noris lielākās svētku balles un svinīgie pasākumi. Tradicionāla kultūras nama teritorijā kļuvusi dažādu tirdziņu rīkošana, arī pēdējos gadus uzsāktā bērnu ballīšu organizēšana.
Ar Grobiņu un tajā piedzīvoto kāds atmiņu stāsts ir teju katram tuvāko un tālāko ciemu un pilsētu iedzīvotājam, jo šī savulaik bijusi vieta, kura pulcināja tuvus un tālus.
Vispopulārākā atpūtas vieta bijusi restorāns “Jūrpils”, kas durvis apmeklētājiem vēra 20. gadsimta 70. gadu vidū. Te paralēli izsmalcinātu maltīšu baudīšanai varēja ieklausīties dzīvās mūzikas skanējumā, rīkot lielākus un mazākus svinību banketus. Bieži viesi “Jūrpilī” bija arī populāri mākslinieki, mūziķi, dziedātāji. Mūsdienās “Jūrpils” durvis apmeklētājiem ir slēgtas, bet par šo vietu lielai daļai palikušas spilgtas un gaišas atmiņas.
Šodien par galvenajiem kultūras dzīves kūrētājiem kļuvuši vietējie kultūras nami un to pārstāvji. Tiek rīkoti koncerti, atmiņu vakari, svinīgi pasākumi, aicināti viesi no tuvākas un tālākas apkārtnes. Nereti dažādi pasākumi piesaista ne vien vietējo, bet arī apkārtnes iedzīvotāju uzmanību. Ik gadu Grobiņā kupli apmeklēti ir pilsētas svētki, arī festivāls “Seeburg Bikerland”, kas pulcē motosporta cienītājus un motobraucējus.
Ar Grobiņu saistīti arī daudzi kultūras jomas pārstāvji, taču, šķiet, atpazīstamākā un vislielākajā godā celtā ir rakstniece Zenta Mauriņa, kuras tēvs Roberts Mauriņš bijis ārsts un darbojies savā privātpraksē Grobiņā. Nu šajās telpās izveidotas Z. Mauriņas piemiņas istabas, kuras vada Maija Rolava. Viņa veltījusi daudz laika un pūļu, lai apkopotu un glabātu dažādas vēstures liecības, kas saistītas ar izcilās rakstnieces mūžu.
Zīmīgi, ka tieši šajā gadā Grobiņas vārds izskanējis plašumā. Gada sākumā grobiņniekiem bija iespēja skatīt izrādi “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”, kuras tapšanā iesaistījusies arī M. Rolava. Tāpat šajā gadā piemiņas istabu īpašumā nonākušas slavenās novadnieces rakstītas vēstules, bet pavisam nesen – rakstniecei savulaik piederējušās mantas, tostarp plašu atskaņotājs, galds u.c. priekšmeti. Līdz šim tik vērtīgu eksponātu piemiņas istabu kolekcijā nav bijis.

Ar norisēm bagāti
Bārteniece Irma Karaskeviča atzīst, ka viņai vārds “kultūra” asociējas ar Bārtas etnogrāfisko ansambli. Tieši ansambļa dalībnieki esot tie, kuri Bārtas vārdam liek izskanēt arī ārpus novada robežām. Tāpat savu vietu vietējā kultūras dzīvē iekarojuši Bārtas pagasta svētki, kurus I. Karaskeviča labprāt apmeklē. Kā īpaši zīmīgu un vienojošu šo svētku notikumu viņa nosauc gājienu. “Viss notiek. Koncerti ir, pavasara un rudens tirdziņi.” I. Karaskeviča ir pārliecināta, ka piedāvājuma netrūkst, tikai katram pašam jāizvēlas, kur iesaistīties un ko baudīt.
Gaviezniece Ilze Reiere vērtē, ka Grobiņā kultūras piedāvājums ir plašs un labs, taču Gaviezē, kas atrodas nostāk no centra, dažādu norišu ir salīdzinoši retāk. Tomēr tā neesot problēma, jo Grobiņa nav tik tālu, lai ceļš uz turieni būtu apgrūtinājums. Savulaik gaviezniekiem pat organizēts autobuss, lai pēc iespējas lielākam lokam būtu iespēja sev interesējošo pasākumu pilsētā apmeklēt. Gaviezniece uzskata, ka novada lielākie pasākumi, kas visbiežāk noris tieši Grobiņā, ir Valsts svētku svinēšana, svinīgais gājiens Lāčplēša dienā, protams, Grobiņas svētki. “Lai cik īsi sanāk, cenšos tajos vienmēr pabūt. Tur ko interesantu var atrast katrai gaumei – ir sporta aktivitātes, šovi, koncerti,” teic I. Reiere.
Līdzīgu viedokli pauž grobiņniece Inta Lagzdiņa. Viņa uzteic aktivitātes “Robežniekos”, piemēram, bērnu ballītes ar īpašo tematiku – tas esot jauns un visnotaļ labs piedāvājums. Arī kultūras namā rīkotās meistardarbnīcas un meistarklases esot interesantas. “Piedāvājums ir. Viss Grobiņā notiek. Jāspēj tik piedalīties.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Grobiņas novadā ciena, novērtē un ceļ gaismā bagāto kultūrvēsturisko mantojumu

Kategorijas