Būt klāt brīdī, kad pasauli pirmoreiz ierauga jauna dzīvība

2019. gada 28. novembris 07:00

402

Būt klāt brīdī, kad pasauli pirmoreiz ierauga jauna dzīvība

Nevar noliegt, ka ārsts, kurš grūtā brīdī bijis klāt, izārstējis un palīdzējis, ir cilvēks, kuru aizmirst vien retais. Ne velti vēl ilgi pēc iziešanas pa slimnīcas durvīm, savā ceļā satiekot šādu speciālistu, labprāt to pasveicinām un pārmijam kādu vārdu.
Skaidrs, ka ikvienai māmiņai neaizmirstams palīgs un lielākais balsts dzemdību laikā ir bijusi vecmāte. Tieši ar viņas gādību un profesionālu palīdzību pasaulē ienāk jauna dzīvība. Viena no vecmātēm, kuru vēl šodien, ilgi pēc viņas došanās pensijā, atminas vairāku paaudžu sievietes, ir Dzidra Valuže. Viņa vairāk nekā 30 gadus Priekules slimnīcā palīdzējusi māmiņām sagaidīt pasaulē mazuļus. Lai gan darbs nav bijis ne fiziski, ne emocionāli viegls, gandarījums par katru pieņemto jaundzimušo atsvēris darba sūrumu.

No Rucavas nonāk Priekulē
Dz. Valuže atklāj, ka dzimusi Rucavā. Uz Priekuli atvedis karš – pēckara periodā dzīve ritējusi te. Priekulē pabeigta vidusskola, bet pēcāk ceļš vedis uz Liepāju, jo tur izvēlētas mācības medicīnas skolā. Dz. Valuže bijusi pirmā, kura savas ģimenes lokā izvēlējusies apgūt mediķa arodu. Tolaik gan plānus mainījusi esošā situācija – uz ārsta vietu bijis jāiztur pārlieku liels konkurss – 16 cilvēki uz vienu vietu. “Tas vienkārši nebija iespējams, tādēļ aizgāju uz feldšeriem. Toreiz bijām trīs lielas grupas, daudzus tur uzņēma.” Tolaik medicīnas skolu kopā ar kursabiedriem beiguši kā pēdējie feldšerkursa studenti. “Man diploms ir kā feldšerei vecmātei,” lepojas Dz. Valuže.
Medicīnas skola absolvēta 1959. gadā – tajā pašā gadā, kad atklāta Priekules slimnīca. Lai gan Priekulē tolaik meklēja kadrus, Dz. Valuže uz slimnīcu strādāt nav vēlējusies iet. “Es biju lepna. Man likās – kāpēc es par māsiņu strādāšu, ja esmu feldšere? Zināt – jaunības maksimālisms.” Tādēļ gads pavadīts, strādājot par lauku feldšeri.
1961. gada pavasarī Dz. Valuže tomēr pievienojusies slimnīcas komandai. Tā kā slimnīcai bijusi pašai sava ātrās medicīniskās palīdzības brigāde, lauku medicīnas punkti nomaļākās apdzīvotās vietās vairs nebija nepieciešami. Kad tie likvidēti, Dz. Valuže uzsākusi darba gaitas slimnīcā. “Dzemdību nodaļa ir mana vienīgā darbavieta. Tā darba mūžs te ir pavadīts.”
Priekulē izveidota arī ģimene. Ar vīru Dz. Valuže iepazinusies, būdama aktīva meitene – vidusskolas pēdējā klasē un arī pēc tam vadījusi deju kolektīvus. Vīrs Danis tolaik dejojis pirmajā pārī. Tad nu abi – dejotājs un kolektīva vadītāja – viens otrā ieskatījušies. Apprecējušies 1961. gadā, bet 1970. gadā pasaulē sagaidīts vienīgais dēls Aļģirts. Skaidrojot, kā ģimene tikusi pie latviešiem neraksturīgā uzvārda un dēls pie sava vārda, Dz. Valuže noteic: “Mans vīrs ir lietuvietis, no represētajiem, kuri atbēga uz Priekuli un te palika. Ja ne – tad būtu Sibīrija.”

Velta sevi darbam
“Daudzus gadus strādāju uz dežūrām, bet pēcāk – kā vecākā vecmāte. Tas bija dienas darbs – noorganizēt darbaudzināšanu jaunajām vecmātēm, gādāt, lai visa nodaļa varētu funkcionēt normāli. Bet tāpat es gāju zālē pieņemt dzemdības,” raksturo mediķe. Savulaik darba nav trūcis ne mirkli. Ik gadu Priekules slimnīcas Dzemdību nodaļā ar vien 15 gultasvietām pieņemtas 700–800 dzemdības.
Savulaik biežāk veikti ķeizargriezieni, lai samazinātu risku. Ja bija neskaidrības par bērniņa guļu un citām iespējamām komplikācijām, tas tika atzīts par drošāku variantu nekā ļaut māmiņai dzemdēt pašai. Ilgāks bija arī pārraudzības periods – māmiņas un mazuļi ārstu uzraudzībā pavadījuši septiņas dienas, pirms laisti mājās. Nu jaunās māmiņas no slimnīcas tiek izrakstītas jau otrajā trešajā dienā. Vecmāte vērtē, ka pāris dienas pēc dzemdībām ir pārāk īss slimnīcā pavadītais laiks – māmiņa vēl nav atkopusies, īpaši grūti ir tad, ja viņai bijušas šuves. Vienīgā lieta, kas pēcdzemdību periodā ir vieglāka – bērna kopšana. Dz. Valuže spriež, ka labāk būtu jaunās māmiņas un mazuli slimnīcā novērot ilgāk, taču “tāda tagad ir sistēma”.
“Tas ir fiziski smagi – piedzemdēt. Labi, viens otrs kā oliņa izdējas, bet tas ir reti,” teic mediķe. Prieks esot par to, ka mūsdienās māmiņām ir iespēja pirmo pusotru gadu pavadīt līdzās mazulim, savulaik pēc dzemdībām kopā ar mazuli atvēlētas vien 56 darbdienas – pēc tam māmiņām bijis jādodas atpakaļ uz darbu. Dakterei savulaik dēlu palīdzējusi pieskatīt mamma, kura speciāli braukusi ar vilcienu no Liepājas. “Mamma tikko piebrauca, un es mudīgi uz darbu. Tāpēc jau man te ir mājas. Lai darbs man būtu tuvu, nopirkām šo māju Baznīcas ielā.”
Savulaik nebija tik daudz ginekologu un nebija stingri noteikts, ka viņiem nepieciešams būt klāt dzemdībās, tādēļ, tiklīdz jaunajām vecmātēm radies kāds jautājums vai bijusi nepieciešama palīdzība, “zvanīja Dzidrai, un Dzidra rikšiem skrēja”.

Mainās laiki un tikumi
Savas aktīvās darba gaitas daktere noslēgusi 1996. gadā. “Tad, kad bija tās lielās valdības jukas, kad visiem vajadzēja samazināt štatus, man jau bija pensija. Meitenes skatās: “Mums nekā nav, bet tev ir pensija.” Nu – kam tad jāiet prom? Jāiet prom tam, kuram ir kaut kas, vai ne?” Tā kā jau vairākus desmitus gadu nav saistības ar tiešo medicīnas darbu un šo jomu, mediķe teic, ka ir jau tālu ārā no aprites. Tomēr viedoklis par tajā notiekošo Dz. Valužei ir, jo netrūkst, ko salīdzināt.
“Tagad, kad mediķi kliedz un ir šie lielie protesti, man kaut kā ir drusku pretestība. Mums, mediķiem, Padomju Savienības laikā bija šausmīgi zemas algas. Šausmīgi zemas. Bet mēs tomēr strādājām, jo darbs bija goda, slavas un varonības lieta, un nevienam nenāca prātā kliegt, ka vajag vairāk. Tu varēji braukt uz vienu pusi Krievijā vai otru – bija dzelzs priekškars priekšā, un tu nekur netiec. Tagad jau lepni – mēs savācam koferi un braucam uz ārzemēm. Bet toreiz tā nebija,” pauž Dz. Valuže.
Atmiņās pārcilājot savu darba ikdienu un domājot par to, kāda tā ir jaunajiem nozares pārstāvjiem, viņa pie sevis jautā: “Kāpēc es neesmu šajā laikā vecmāte?!” Šāds jautājums urda, redzot, cik ļoti mainījusies gan ikdiena, gan medicīnas nozares. Mazuļiem ir pieejamas drēbītes, pamperi. “Bērnu autiņi – ja tie ir tūkstošiem reižu mazgāti un pēc katras reizes caur autoklāvu laisti, tie ir cieti, neuzsūc. Mazulis ir satīts, tūlīt viņam dupsis slapjš, un ir atkal jātin. Tagad – uzliec pamperu, un viņš guļ kā runcītis.” Vieglāka mūsdienās ir ne tikai pēcdzemdību aprūpe, bet arī grūtnieces un mazuļa veselības stāvokļa noteikšana. Topošo māmiņu nu iespējams monitorēt – dzirdēt bērna sirdstoņus, pārliecināties, vai ar pašu un gaidāmo mazuli viss ir kārtībā. “Mēs visu nakti klausījāmies, un mums jau gandrīz sāka rādīties. Mums jau tolaik nekādas aparatūras nebija,” vecmāte atminas darba ikdienu. Mūsdienu moderno slimnīcu aprīkojumu viņa vērtē kā lielu atslogu ārstu darbā.
Tolaik, kad strādājusi Dz. Valuže, nebija pat sonogrāfa. Dakterēm atlicis teju vai zīlēt – bērniņa guļa ir pareiza vai nav. Savulaik bijuši pat gadījumi, kad ne pati māmiņa, ne ārsti nav zinājuši, ka gaidāmi dvīņi. Mediķe secina, ka atšķirība starp darbu medicīnā toreiz un tagad ir ļoti liela. “Tie bija grūti laiki,” par darba gadiem Priekules slimnīcā saka Dz. Valuže.

Prieku rod ģimenē un dārzā
Medicīnas nozari un jomu Dz. Valuže vērtē kā grūtu. Darbs ir gan fiziski, gan emocionāli smags. Vecmātes arods gan patīkams esot ar to, ka ikdienā jāstrādā ar jaunām sievietēm. Savu laiku slimnīcā viņa atminas kā piepildītu un ražīgu. “Ir jau visādi jauki brīži. Piemēram, atnāk jauna mamma dzemdēt: “Dzidra, es gribu Jūs, jo esmu pie Jums dzimusi!” Patīkami!” gaišos brīžus karjerā atminas Dz. Valuže.
Interesanti ir arī gadījumi, kad pēc daudziem gadiem viņu uzrunā savulaik pieņemtie mazuļi. Tā gadījies, piemēram, braucot autobusā. Ilgi uz viņu skatījusies kāda kundze ap 60 gadu vecumu, līdz teikusi: “Jūs esat mana vecmāte!” “Tā ir tā pateicība, novērtējums.” Dz. Valuže nezina teikt, cik daudz bērniņu savas karjeras laikā sagaidījusi ierodamies pasaulē, bet skaits mērāms tūkstošos.
Kaut arī Dzemdību nodaļā bijis savs slēgtais, izolētais kolektīvs, nav trūcis kopības sajūtas arī darbavietā. To palīdzējuši uzturēt aktīvākie kolēģi, kuri visus pulcinājuši kopā, piemēram, kādreizējā galvenā māsa Irēna Grāve. Šodien Dz. Valužei mazliet skumji, ka slimnīcā vairs nav Dzemdību nodaļas. “Dīvaini, ka tavā nodaļā tagad vecīši guļ – grozāmi, cilājami,” viņa nopūšas. Tagad savu ikdienu mediķe vada kopā ar vīru. Viņas rūpals ir piemājas dārzs, kurā labprāt saimnieko. “Mans hobijs ir dārzs, vasarā man tur ļoti patīk. Man jau ir labi – man ir palīgi. Gan dēls, gan vedekla.”
Brīvajā laikā izauklētas arī divas mazmeitas – viena no tām jau divreiz absolvējusi universitāti, otra šobrīd studē. Taču ne dēls, ne mazmeitas darbu medicīnas nozarē nav izvēlējušies. “Dēls, kad bija jāizvēlas profesija, teica: “Mammu, tikai ne medicīna!” Viņam rūgta pieredze bija – viņš bija mazs, mani izsauca uz slimnīcu, un es viņu rāvu līdzi. Viņš sēdēja uz trepēm un klausījās, kā viena mamma kliedz. Viņš aizspiež ausis un brēc pilnā kaklā: “Tu nevari viņai palīdzēt?!” Protams, pēc tam nav medicīnas,” šodien smejoties atminas mediķe.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Būt klāt brīdī, kad pasauli pirmoreiz ierauga jauna dzīvība

Kategorijas