Bārtas etnogrāfiskajam ansamblim – 90

2019. gada 28. novembris 07:00

178

Bārta ir viena no tām vietām Latvijā, kur vairākus gadu desmitus lielā godā un cieņā tiek turētas senču tradīcijas. Laikam ejot, bārteniekos nav zudusi vēlme greznoties ar savu tautastērpu un skaļi daudzināt bagātīgo šaipusē apkopoto folkloras materiālu.
Bārtas etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki bijuši tie, kuri, mainoties paaudžu paaudzēm, pagasta vārdu spējuši nest plašāk pasaulē. Nu, atzīmējot ansambļa pastāvēšanas 90. gadadienu, vadītāja Gunta Klievēna atskatās uz tā izveidošanas pirmsākumiem un raksturo šodienu.

Īsteno ambīcijas
Etnogrāfiskā ansambļa dibinātājs Jēkabs Ķīburs bija bārtenieks, dzīvojis “Novadnieku” mājās Ķīburos. “Es jau no bērnības atceros – tur bija tiešām skaisti. Latviska sēta – liels dārzs, liela ābele ziedēja no pavasara līdz rudenim, augļu koki. Viņš arvien bērnus sauca iekšā cienāties,” atminas G. Klievēna.
J. Ķīburs bijis cilvēks ar lielām ambīcijām. Vēlējies strādāt Liepājas teātrī, bet tas nav izdevies. Ar teātri saistība viņam gan bijusi – kādu laiku dziedājis teātra korī. G. Klievēna atzīst, ka talants J. Ķīburam pilnīgi noteikti piemitis – viņš rakstījis, vācis un apkopojis Bārtas tradīcijas, kuras pēcāk apvienojis lielā uzvedumā ar nosaukumu “Nīcenieka tēvadēls Bārtā jēma līgaviņu”.
1929. gadā viņš kopā saaicinājis Bārtas ļaudis, lai etnogrāfisko uzvedumu iestudētu. 25. decembrī – Ziemassvētkos – Liepājas Latviešu biedrības namā uzvedums piedzīvojis savu pirmizrādi. “To arī uzskatām par ansambļa dibināšanu, kaut gan pirms Ķībura Bārtā jau bijis dziedoņu kolektīvs, arī viņi dziedāja Bārtas dziesmas,” zina teikt tagadējā ansambļa vadītāja.
“Ķīburs pats ir bārtenieks, bet sievu atrada Nīcā. Liepājas laikā, teātrī dziedādams, viņš laikam arī Nīcā pabijis, jo nīcenieki uzskata, ka viņš daļēji ir arī viņējais.” Tomēr, kā norāda ansambļa vadītāja, J. Ķīburs dzimis, audzis un pēc tam visu mūžu dzīvojis Bārtā, Ķīburos. No turienes arī devies Mūžībā.
Etnogrāfiskā ansambļa dibinātājs bijis G. Klievēnas mammas krusttēvs un mantojumā krustmeitai savulaik atstājis ar paša roku rakstīto grāmatu par Bārtas dziesmām un tradīcijām. Kad G. Klievēnas mammai apritējuši 18 gadi, J. Ķīburs uzaicinājis arī viņu pievienoties ansamblim. Sākotnēji kolektīvs bijis ļoti liels – tajā darbojās gan sievas, gan vīri, jauni un veci. Līdzdarbojās arī divas deju grupas, kas dejoja Bārtas etnogrāfiskās dejas. “Bija jaunākie un vecākās paaudzes dejotāji, uz ierakstiem un koncertiem brauca pilns autobuss,” darbības pirmsākumus raksturo G. Klievēna.

Ar mākslinieka dabu
Pēc J. Ķībura aiziešanas Mūžībā ansambļa vadību pārņēma Zigurds Rukuts, kurš uz Bārtu atnācis no Priekules puses. Abi savstarpēji jau runājuši, ka tieši viņš varētu būt tas, kurš ansambļa vadības darbu turpinās. G. Klievēna darbošanos etnogrāfiskajā ansamblī uzsākusi tieši Z. Rukuta vadībā, kad 1979. gadā stājusies Bārtas kultūras nama vadītājas amatā.
Papildus ansambļa vadīšanai Z. Rukuts nodevies arī lauku darbiem un bijis Tautas lietišķās mākslas meistars. Kā atzīst G. Klievēna – vajadzējis daudz izdarīt, lai pie šāda goda tiktu. Z. Rukutam bijusi astoņu klašu izglītība, viņš bijis īstens lauku vīrs – kolhozā strādājis par biškopi, kādu brīdi bijis arī tautas nama vadītājs.
Tā kā Z. Rukutam stelles bijušas arī mājās, viņš varējis nodoties mākslinieciskajam un radošajam tērpu darināšanas procesam. Ar stellēm audis tautastērpus – etnogrāfiskā ansambļa dalībniekiem darinājis villaines, izšuvis kreklus, taisījis vainagus. “Viņš mūs ir apģērbis. Viņš bija cilvēks ar zelta rokām – īsts lauku vīrs, zemnieks.” G. Klievēna vienmēr apbrīnojusi, kā Z. Rukuts ar savām raupjajām kārtīga zemnieka rokām varējis paveikt tik smalkus darbus, veicot izšuvumus un darinot vainagus. Tāpat cieņu izpelnījies, būdams cilvēks ar savu stāju un viedokli. “Viņš uz savu pastāvēja. Bija ar savu vārdu, savu nostāju.”
Z. Rukuts savulaik arī noaudis kolektīva karogu. “Viņš noauda arī Latvijas karogu tajā laikā, kad mēs to īsti nemaz nevarējām cilāt,” stāsta G. Klievēna, norādot, ka kolektīva vadītājs bijis “nacionāli noskaņots”.

Latvijas karogs – televīzijā
Kad Bārtas etnogrāfiskais ansamblis 1988. gadā otro reizi viesojās Maskavā, gaisā jau bija jūtamas Atmodas vēsmas. Piemēram, folkloras festivālā “Baltica” Rīgā sarkanbaltsarkanais karogs togad vasarā jau ticis pacelts. Kad ansamblis mērojis ceļu uz Maskavu, neviens pat nav zinājis, ka Z. Rukutsvadītājss sarkanbaltsarkano karogu. To bijusi vēlme nest gājiena laikā, taču Z. Rukuts, baidīdamies no sekām, to nav darījis.
Līdzīgi kā Latvijā Brīvdabas muzejs, Maskavā darbojas vieta ar nosaukumu “Kolomenska”. Dodoties uz turieni, ansambļa vadītājs gan bija paņēmis līdzi paša austo karogu, un ar to bārtenieki staigāja pa “Kolomenskas” brīvdabas muzeja teritoriju. Tajā laikā populāra bija TV pārraide “Laiks” jeb “Время”, kas tika rādīta centrālajā televīzijā un atspoguļoja Maskavā notiekošā folkloras festivāla norises visā plašajā Padomju Savienībā. Raidījuma kadros bija redzami arī bārtenieki lepni pastaigājamies ar Latvijas karogu rokās. Tas, protams, radījis skandālu. “Ļembasts bija liels. Noslēguma koncertu mēs dabūjām nosēdēt un noskatīties pa televizoru Maskavas viesnīcā. Mūs uz to nepalaida,” atminas G. Klievēna. Un tas nav bijis vis Maskavas, bet Latvijas funkcionāru pirksts – aizliegums nācis no toreizējās Kultūras ministrijas pārstāvjiem. “Latvija ir brīva, karogi tagad plīvo visur, un Zigurda austais karogs šobrīd Bārtas muzejā stāv,” priecājas bārteniece.

Neļauj tik vienkārši izzust
Kad latviešiem bija iespēja atgūt zemi, Z. Rukuts to izmantoja, sāka saimniekot, turēja lopus. Un tobrīd viņam bija jāizdara izvēle. “Ja tev ir lopi, govis, tu nevari vairs izdarīt visu. Visi koncerti, mēģinājumi, izbraucieni – tas paņem ļoti daudz laika.” G. Klievēna zina teikt, ka Z. Rukuts vēl ilgi centies visus darbus apvienot, taču atzinis, ka to nevar veikt. Ar sāpošu sirdi no vadītāja amata atteicies.
Tad – 1994. gadā – bijis brīdis, kad etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki domājuši: vai tiešām Bārta paliks bez šāda kolektīva? Nav bijis skaidrs, kas vadības darbu turpinās. Taču, kad pēc bērna dzimšanas G. Klievēna atsākusi darbu kultūras namā, viņa uzņēmusies arī ansambļa darbības organizēšanu, noturot šo seno muzicēšanas tradīciju. Licies svarīgi to veikt, jo “tad tas tik vienkārši nepazudīs, būs no paaudzes paaudzē”.
Vadītāja vērtē, ka Bārtas etnogrāfiskais ansamblis nudien ir viens no tiem kolektīviem, kurā vienlaikus darbojušās pat trīs paaudzes – vecmāmiņa ar bērniem un mazbērniem. Par to, protams, liels prieks. Tāda arī ir ansambļa būtība – nevis dziedāt pēc notīm, bet darīt to no paaudzes paaudzē, nododot šo tradīciju un Bārtas dziesmas tālāk. “Mūsu dziesmu pūrs ir milzīgs savākts,” lepojas G. Klievēna.
Lai gan šobrīd kolektīvs vairs nav ne uz pusi tik liels, kāds tas bijis pirmsākumos, vairākas dalībnieces tajā dzied jau ilgstoši, tādējādi kalpojot par paraugu jaunajiem dziedātājiem. Ik pa laikam etnogrāfiskajam ansamblim, kur nu darbojas tikai sievas, pievienojas pa kādai jaunai dalībniecei. Dziedāt Bārtas ansamblī brauc arī dalībnieces no Liepājas. Kaut arī nav dzimušas un augušas bārtenieces, viņas labprāt tiek uzņemtas kolektīvā, jo izrāda iniciatīvu un interesi par senajām dziedāšanas tradīcijām šaipusē. “Prieks, ka atgriežas pie īstām vērtībām.”
G. Klievēna uzsver, ka ikviena Bārtas etnogrāfiskā ansambļa dalībniece novērtē savu piederību ne tikai vietai, bet pašam kolektīvam: “Kad uzvelc tautastērpu, nostājies un dziedi, tu kļūsti staltāks gan iekšēji, gan ārēji.” Tieši tādēļ arī jubilejas reizē, 30. novembrī, etnogrāfiskā ansambļa dalībnieces ar krāšņajiem tērpiem mugurā priecēs viesus ar dziesmām, kas ataino cilvēka mūža ciklu, bet pēcāk nodosies saviesīgajai daļai kopā ar draugiem – kolektīviem no visas Latvijas un arī Lietuvas. “Nopelnījuši esam,” par svētkiem sev un citiem saka ansambļa vadītāja.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Bārtas etnogrāfiskajam ansamblim – 90

Kategorijas