Lūst kā sērkociņš

2019. gada 5. decembris 07:00

287

Bērns dauzās rotaļlaukumā kopā ar draugiem, krīt un pret paša celi neveiksmīgi atsit degunu. Traumpunktā konstatē kaula lūzumu. Nākamreiz viņš sporta stundā, ķerot bumbu, traumē pirkstu. Atkal diagnoze – lūzums. Jautājumus, kas skar kaulu stiprību, skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas traumatologs ortopēds Jānis Upenieks.

Ir situācijas, kad, piemēram, mazais pirkstiņš sasists un uzreiz nav skaidrs, vai trauma ir nopietna. Pēc kādām pazīmēm atpazīt lūzumu?
Pirmkārt, ir jābūt traumas epizodei – kritienam, sitienam, varbūt roka bijusi iespiesta mašīnas vai mājas durvīs. Bet retos gadījumos, kad bērniem ir ģenētiska saslimšana un kauli ir trausli, tie var salūzt, pat atsitoties pret redeļu gultiņas malu. Pēc traumas epizodes ir sāpju sindroms, pietūkums, zemādas asinsizplūdums, ko tautā sauc par zilumu, ierobežotas kustības skartajā ķermeņa daļā.

Parasti, lai mājas apstākļos noteiktu, vai ir lūzums, mēdz jautāt, vai traumēto pirkstu, roku, kāju var pakustināt. Ja var, to uzskata par signālu, ka viss kārtībā. Bet esmu dzirdējusi, ka tas patiesībā nav rādītājs.
Bērniem raksturīgi tā saucamie subperiostālie lūzumi, kad lūzuma līnija ir tikai pašā kaulā. Šādi gadījumi iespējami, jo kaulu aptver bieza un izturīga kaulu plēve, kas to mehāniski pasargā. Tāpēc ir iespējamas situācijas, kad trauma bijusi, bet ārēji nekādu pazīmju nav. Bērns roku vai kāju var kustināt pilnībā, lai gan mazliet sāp, bet tas arī viss.
Aizejot pie ģimenes ārsta, dabū nosūtījumu uz rentgenu, un tikai tur atklājas, ka lūzums kaulā ir. Citreiz sūdzības pakāpeniski parādās vairāku stundu laikā pēc traumas vai pat tikai nākamajā rītā.

Vēl jau ir gadījumi, kad cilvēkam liekas – nekas tur nebija, tikai sasita. Bet nelielās sāpes nepāriet ilgākā laika posmā, un tad liekas – var jau būt, ka lūzums bija.
Vienīgā iespēja iegūt atbildi uz šo jautājumu ir taisīt rentgenu. Vai to dara, atkarīgs no katra konkrēta cilvēka sāpju sliekšņa augstuma, emocionālā stāvokļa. Cits dodas uz pārbaudi pie ārsta katru reizi, kad nedaudz sasities, cits – tikai tad, kad pat sakostiem zobiem vairs nespēj izturēt sāpes.

Kas notiek, ja lūzumu “palaiž garām”?
Ja bērnam bijis subperiostālais lūzums, kad kaulu fragmenti atdalījušies viens no otra, bet nav nobīdījušies, skartā ķermeņa daļa dažas dienas pasāpēs un pāries. Nekādu paliekošu seku nebūs. Ja ir nobīde, bet speciālista palīdzība nav meklēta, var būt dažādi…

Bērniem laikam ir specifiska kaulu uzbūve. Zinu gadījumu, kad Traumpunktā pasaka – deguna lūzums ir, bet pēc tam otolaringologs to noliedz.
Augošam kaulam ir atšķirīga uzbūve no pieauguša cilvēka kaula, turklāt katram vecumposmam ir savas iezīmes. Gadu vecam bērnam tas nav tāds pats kā desmitgadniekam. Tādēļ ārstiem, kuri ikdienā strādā ar pieaugušajiem, reizēm var sagādāt grūtības uzstādīt diagnozi, jo daži specifisku bojājumu veidi sastopami tikai bērniem.

Kāda lasītāja mums jautāja, ka viņai šķiet – dēlam kaulu lūzumi ir pārāk bieži. Kurš brīdis ir tas, kad varam pateikt – jā, ir bieži? Reizi piecos gados, reizi pāris mēnešos?
Nav tāda kritērija, kas to noteiktu. Tas vairāk ir saistīts ar cilvēka ikdienas aktivitātēm. Protams, ka tam, kurš sēž mājās pie telefona, ir mazāka iespēja traumēties nekā tam, kurš brauc ar skeitu, skrien, lec, sporto. Tas ir tikai likumsakarīgi – jo aktīvāks dzīvesveids, jo augstāka iespēja gūt šāda veida traumas.

Bet vai ir tomēr brīdis, kad tam vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību un veikt pārbaudes, jo lūzumi var signalizēt par nopietnākām veselības problēmām?
Mums Traumpunktā ir tādi biedri un biedrenes, kas iegriežas reizi mēnesī. Tad sasitis roku, tad kāju, tad iespiedis pirkstu durvīs… Kad sāk prasīt, kā tas gadījies, kļūst skaidrs, ka ikviena no šīm epizodēm ir neatkarīga no iepriekšējām, katrā gadījumā ir cits stāsts. Saliekot to visu kopā, reizēm vienkārši kļūst skaidrs, ka bērns ir hiperaktīvs. Protams, ja redzam situāciju, ka vairāki kaulu lūzumi īsā laika periodā veidojas uz šķietami minimālas traumas fona, pievēršam tam pastiprinātu uzmanību.
Daudzas kaulu slimību pazīmes, arī osteoporozei raksturīgās izmaiņas, redzamas arī rentgenuzņēmumā. Veciem cilvēkiem tās ir neizbēgamas, tikai – vienam izpaužas vairāk, citam mazāk. Bērniem tas nav raksturīgi, tāpēc tādi papildu izmeklējumi kā kaulu blīvuma mērīšana vajadzīgi ļoti reti. Ir atsevišķas ģenētiskās slimības, kad kauli attīstās nepareizi. Osteogenesis imperfecta slimības gadījumā tie ir tik trausli, ka pietiek atsist rociņu vai kājiņu pret redeļu gultiņas malu, lai salauztu augšstilbu. Tie ir tā saucamie kristāla bērni. Viņiem ir neskaitāmas kaulu lūzumu epizodes, tie var būt, pat vēl esot mammai vēderā. Taču šī slimība ir salīdzinoši reta.

No mediķiem ir dzirdēti dažādi viedokļi par D vitamīna papildu uzņemšanu. Vieni uzskata, ka tas obligāti vajadzīgs vismaz ziemā, citi norāda, ka jālieto visu gadu, vēl kāds – ka gan D vitamīna analīžu veikšana, gan popularizēšana ir mārketinga kampaņa. Kāds ir Jūsu viedoklis?
Dzīvojam tādā endēmiskā zonā, kur D vitamīna deficīts ir lielākajai daļai cilvēku. Pirms laika šajā sakarā tika veikts plašs pētījums par situāciju attiecībā uz bērniem Latvijā. Tika pierādīts, ka divām trešdaļām D vitamīna līmenis ir pazemināts vai tik ļoti samazināts, ka jau tiek uzskatīts par deficītu. Bet kauls nevar augt un pareizi attīstīties, ja trūkst D vitamīna.

Tas nozīmē, ka to tomēr vajadzētu uzņemt ne tikai ar uzturu, bet arī papildus?
Mūsu platuma grādos tumšajā gadalaikā pilnīgi noteikti būtu jābūt D vitamīna substitūcijai, respektīvi, jāuzņem vai nu izolēts D vitamīns, vai kāds no polivitamīnu kompleksiem, kur ir saskaņoti arī pārējie mikroelementi un vitamīni. Tas īpaši nepieciešams tad, ja ievēro specifisku diētu vai bērniem ir pārtikas alerģija, kuras dēļ nevar uzņemt daļu produktu, kas varētu būt dabiskais D vitamīna avots. Ja vēl bērns vasarā, kad spīd saulīte, nevis skrien laukā spēlēties, bet sēž pie telefona, tad iespējas uzņemt D vitamīnu vēl tiek ļoti ierobežotas.

Dzirdēts, ka nevajag vasarā smērēt pretiedeguma krēmus, pretējā gadījumā paliekam bez D vitamīna.
Pretiedeguma krēmi ir vajadzīgi un pilda svarīgu funkciju – neļauj ādai ultravioleto staru ietekmē apdegt –, bet kavē D vitamīna sintēzi. Līdz ar to tas ir koks ar diviem galiem. Jautājums ir par sabalansētību. Jāatrod zelta vidusceļš, jo D vitamīnu vajadzīgajā daudzumā organisms spēj sintezēt diezgan ātri. Nav nepieciešams visu dienu gulēt atklātā saulē.

Tas nozīmē – ja bērns vienkārši dzīvojas pa lauku, nevis guļ pludmalē, pretiedeguma krēms nav nepieciešams?
Jā, ja bērns, piemēram, pagalmā spēlē bumbu, brīžiem ir saulē, brīžiem – pavēnī. Šajā gadījumā svarīgāk par saules aizsargkrēmu būtu ievērot, vai tiek uzņemts pietiekami daudz šķidruma. Protams, noteiktā dienas laikā, kad ir palielināts ultravioletais starojums, neiesaka būt ārā un pat to bumbu spēlēt.

Ar kādiem produktiem varam uzņemt D vitamīnu?
D vitamīns ir taukos šķīstoša viela, līdz ar to augu izcelsmes produktos tā ir diezgan maz, daudz – zivīs. Paralēli jādomā par pietiekamu kalcija uzņemšanu. To pamatā var izdarīt ar piena produktiem, tādēļ bērni, kam ir piena olbaltumvielu nepanesība, ir paaugstināta riska grupā. Tas nozīmē, ka viņiem noteikti nepieciešams lietot mākslīgo substitūciju.

Kas notiek, ja organismā ir par maz D vitamīna un kalcija?
Ja ir izteikts deficīts, var attīstīties viena no rahīta izpausmēm – kauli kļūst trausli, var deformēties, tiem trūkst mehāniskās izturības. Smagos gadījumos var būt arī sāpju sindroms difūzi visā ķermenī vai atsevišķās tā daļās. Un, protams, trausli kauli var lūzt tad, kad vismazāk to gaidām.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Lūst kā sērkociņš

Kategorijas