“Gājiens bez orķestra – tas nav gājiens!”

2019. gada 12. decembris 07:00

Kazdangas pūtēju orķestris bez pārtraukuma darbojas kopš kolhoza laikiem un stāv uz 35. jubilejas sliekšņa.

Kazdangas pūtēju orķestris ar savu uzstāšanos papildinājis ne vienu vien pasākumu tuvākā un tālākā apkārtnē. Orķestranti ir gaidīti viesi ikvienā kupli apmeklētā pasākumā, kur nepieciešama tā ieskandināšana, jo kas gan labāk spēj radīt svētku sajūtu, ja ne orķestra izspēlēts maršs?
Kazdangas pūtēju orķestra panākumu atslēga noteikti slēpjas faktā, ka, par spīti laiku un kadru maiņām, ir izdevies tas, kas ne visiem pa spēkam – nodrošināt nepārtrauktu darbību. 2020. gadā Kazdangas pūtēju orķestris atzīmēs savu 35. gadadienu. Visu šo laiku tajā darbojies arī Guntis Simanovičs, gandrīz pusi no tā būdams orķestra diriģents.

Izrāda iniciatīvu
“Aizpute savulaik atteicās no pūtēju orķestra, un tad Kazdangas kolhoza priekšsēdētājs Edmunds Sausais “pārņēma” aizputniekus. Tā mēs trīsdesmit piecus gadus katru pirmdienu braukājam uz Kazdangu. Brauc mums autobuss pakaļ un pēc mēģinājuma atved mājās,” orķestra izveides pirmsākumus atklāj G. Simanovičs.
Pūtēju pulcēšanās notiek Kazdangas kultūras centrā, kur viņiem atvēlēta lielās zāles skatuve. Kādu laiku, kamēr kultūras centrā norisinājušies remontdarbi, orķestra dalībnieki uz mēģinājumiem pulcējušies pagastmājā, tagadējā pagasta pārvaldes ēkā. Taču pašos pirmsākumos mēģinājumi Kazdangā aizvadīti kolhoza kantora un kultūras nama ēkā, kur šodien atrodas uzņēmums “Elpa”.
Laikā, kad G. Simanovičs sācis mācīties Liepājas mūzikas skolā, Kazdangas kolhoza priekšsēdētājs uzrunājis topošos mūziķus iesaistīties orķestra darbībā, norādot, ka tā reizē ir iespēja piepelnīties. Tā pirms 35 gadiem G. Simanovičs sācis mērot ceļu uz mēģinājumiem Kazdangā. Sākotnēji darbojies pūtēju rindās, taču nu jau vairāk nekā 15 gadus pilda orķestra diriģenta pienākumus. “Uz kādiem trijiem Dziesmu svētkiem orķestri noteikti esmu aizvedis,” mēģinot atminēties precīzu diriģenta godā pavadīto laiku, lēš G. Simanovičs.
Viņš Kazdangas pūtēju orķestrim ir jau trešais diriģents. Šo amatu pārņēmis no Māra Rudzīša. Tā kā orķestrantu rindās bijis vienīgais ar profesionālo izglītību un ilgu laiku jau darbojies kā diriģenta palīgs, tad šāds solis bijis tikai loģisks.

Bez papildspēkiem neiztikt
“Vienmēr bijām, kā smējās, vienīgais orķestris šaipus Ventas. Bet šobrīd orķestris ir arī Valērijam Liepājā (pūtēju orķestris “Liepāja” un tā vadītājs Valērijs Šestilovskis – red.), arī Jūras spēkiem atkal nodibināts orķestris. Taču Kurzemē kopumā orķestru ir pamaz,” situāciju vērtē G. Simanovičs. Viņš zina stāstīt, ka mūsdienās reti kurš orķestris pilnībā iztiek ar saviem spēkiem vien, nepieaicinot talkā mūziķus no citiem kolektīviem. “Pat Rīgā orķestri bez papildspēkiem nevar.”
Viens no iemesliem, kādēļ grūti piesaistīt jaunus spēlētājus orķestrantu rindās, ir nepieciešamās zināšanas un prakse instrumenta spēlē. Korī vēl var pieņemt labu dziedātāju bez iepriekšējas kordziedāšanas pieredzes, taču orķestrī pieņemt kādu no malas, kurš neprot instrumenta spēli – tāds scenārijs nav iedomājams.
“Pašreiz neesam zirgā, jo atkal viena paaudze ir izaugusi un aizgājusi gan uz Rīgu, gan uz Jelgavu; ir arī tādi, kuri sakravājuši mantiņas un aizbraukuši uz ārzemēm. Vecāko gājumu mūziķi viens otrs jau devies Viņsaulē,” šābrīža situāciju ieskicē G. Simanovičs.
Ik pa laikam orķestrim gan pievienojas arī jauni spēlētāji, taču jāpaiet zināmam laikam, lai viņi pilnvērtīgi iekļautos kolektīvā. “Viņi, jauniņi atnākuši, ir iemesti tajā visā un līdz galam nevar sevi atdot – ir jāpraktizējas. Gribētos jau, lai jauno būtu vairāk, bet cik nu viņu ir, tik ir,” spriež diriģents. Kopumā Kazdangas orķestra rindās pašlaik darbojas 26 mūziķi – ne vienmēr gan visiem izdodas kopā pulcēties. Šis skaits tiek nodrošināts ar tā sauktajiem štata palīgiem, tostarp mūziķiem no Liepājas. Sadarbību starp dažādu paaudžu un profesionalitātes mūziķiem kolektīvā G. Simanovičs vērtē kā labu: “Cits citu atbalstām, neapceļam.”

Saspēlējas visas paaudzes
Raksturojot paaudžu dažādību orķestrantu vidū, G. Simanovičs teic, ka jaunākajam ir vien 10, bet vecākajam – jau 81 gads. Orķestra sastāvā šobrīd ir divi kungi, kuri sasnieguši 80 gadu vecumu – Kārlis Dambergs un Aivars Lauva. 81 gadu vecais A. Lauva orķestrī darbojas no tā dibināšanas dienas. No pirmsākumiem darbojas arī pats G. Simanovičs, Druvis Snipke un Genādijs Vaidakovs. “Visi pārējie pienākuši klāt laika gaitā.”
Tā kā ikdienā G. Simanovičs nodarbojas ar jaunās paaudzes skološanu Aizputes mūzikas skolā, viņam ir iespēja jau laikus noskatīt potenciālos orķestrantus, taču ne visi jaunieši labprāt vēloties kļūt par daļu no kolektīva.
Šobrīd kolektīvam no jauniešu vidus pievienojušies trīs spēlētāji, taču ceturtais, kurš pabijis vien pāris mēģinājumos, atzinis, ka viņam “ir par garlaicīgu”. G. Simanovičs smejot teic: “Nezinu, ko gaidīja. Ko tur var izdarīt? Neko! Ir kāds procents, kurus šī darbošanās aizrauj, un tad tie arī iesāk un tam nododas.”
Pedagogs norāda, ka nodarbībās top skaidrs, kuriem jauniešiem ir nepieciešamais potenciāls – kuriem patīk spēlēt, gatavoties uzstāšanās reizēm. Novērots, ka daļai trūkst nepieciešamās disciplīnas un pacietības – visu grib ātri un vienkārši. “Viņiem vajag uzreiz un uz vietas. Nav pacietības kaut ko sasniegt, kaut ko darīt.”
Tomēr skaidrs ir viens – tie, kuri izvēlas pievienoties orķestrantu rindām, iegūst neatsveramu praksi un pieredzi. “Orķestris – tā ir otra skola! Tas nevis traucē, bet palīdz specialitātē. Orķestrī ir iespēja dažādus stilus izspēlēt. Skolā jau plus mīnus vairāk klasiku spēlē, orķestrī spēli var dažādot. Ir arī iespēja nopelnīt,” bonusus nosauc diriģents.

Vietējie – retums
Lai gan orķestris joprojām saistāms ar Kazdangas vārdu, ir bijuši brīži, kad tajā nav spēlējis neviens kazdandznieks. Vairums orķestrantu, kā izrādās, nāk no Aizputes. Pašreiz ir trīs meitenes – kazdandznieces. Divas ir uz vietas, viena mācās augstskolā Rīgā. Orķestra pirmsākumos kazdandznieku kolektīvā bijis krietni vairāk, jo daudzi savulaik instrumentu spēli apguvuši pašmācības ceļā un labprāt piepulcējušies spēlētāju rindām.
Mūsdienās kolektīvos arvien biežāk redzami profesionāli spēlētāji, kuri skolojušies mūzikas skolās. “Savulaik mājās pašmācības ceļā daudzi iemācījās – interese bija. Daudzi ir akordeonus mājās mācījušies spēlēt, blumīzeru. Mūsdienās reti kurš teiks – es pats mājās iemācījos. Kaut kur būs gājis, speciāli mācījies.”
Savulaik bijuši brīži, kad orķestra dalībniekiem nav bijis problēmu divu stundu laikā sakontaktēties, saorganizēties un doties izbraukumā uz spēli. “Viena no tādām reizēm bija, kad Pauls Jonass brauca mājās. Pa dienu atskan telefona zvans: “Vai nevarat sagaidīt?” Jāvar!” ar smaidu atminas diriģents.
Šodien šādas situācijas gadījumā saorganizēšanās jau būtu krietni sarežģītāka, jo orķestranti ikdienā ir katrs savās darīšanās kur nu kurais un viņu kopskaits vairs nav tik liels, kāds bijis senāk. Par spīti tam, Kazdangas pūtēju orķestris ir kolektīvs ar pamatīgu laika rūdījumu, kāds ir reti kuram – 35 gadi bez darbības pārtraukumiem. Kā pārliecināts G. Simanovičs: “Likvidēt jau ir viegli, bet pēc tam dabūt atpakaļ...” Tieši tādēļ liels paldies sakāms vietējai pašvaldībai, jo īpaši Kazdangas pagasta pārvaldei, kura vienmēr kolektīvu atbalstījusi, gan piešķirot telpas mēģinājumiem, gan transportu nepieciešamajiem braucieniem.

Izspēlē zelta fondu
Kazdangas pūtēju orķestris ierindojas metāla pūšamo instrumentu orķestru grupā, jo dalībnieku vidū nav ne flautas, ne klarnetes spēlētāju. Ar izciliem panākumiem tas piedalījies dažādos konkursos. Izcīnītas godpilnās trešās, otrās vietas. “Labi ir, ka neesam pirmie – ir latiņa, kur augt,” nostāju pauž diriģents.
Visspilgtāk viņam atmiņā palikusi Dziesmu svētku karos izcīnītā 3. vieta, kura iegūta sīvā konkurencē pūtēju orķestru starpā. Par šo veikumu savulaik saņemts arī īpašs pašvaldības novērtējums – piešķirta prēmija, par kuru tolaik papildināta instrumentu bāze. G. Simanovičs vērtē, ka ir labi, ja spēles izkopšanas nolūkos mājās ir savs instruments, ko izmantot, taču orķestrantiem par instrumentu trūkumu jāsūdzas nav – gadu gaitā izveidota stabila bāze.
Papildus tam izveidots arī savs zelta fonds – biezās dziesmu klades, kurās apkopotas 80 populārākās. Laiku pa laikam fondā esošās melodijas tiek papildinātas vai pamainītas, bet pamatbāze saglabājas teju nemainīga.
Domājot par to, vai pūtēju orķestriem Latvijā ir nākotne, G. Simanovičs ir pārliecības pilns: “Gājiens bez orķestra – tas nav gājiens!” Tomēr ne vien gājienos un lielos publiskos pasākumos ir pieprasījums pēc orķestra izpildītām melodijām. Arvien biežāk orķestrantus aicina piedalīties dažādos privātos pasākumos. Ar saviem priekšnesumiem viņi iepriecinājuši gan kāziniekus, gan jubileju svinētājus.
Nu, kad pašam kolektīvam tuvojas zīmīga jubileja, jādomā, kā radīt svētkus arī sev. Uz jubilejas reizi nākamā gada rudenī iecerēts aicināt ilggadējos skatuves kolēģus, draugus. “Jāsāk kopīgi domāt, ģenerēt idejas,” par svinību norises plānošanu teic G. Simanovičs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Gājiens bez orķestra – tas nav gājiens!”

Kategorijas