Mērķis – izbaudīt vakaru vai pieēsties?

2019. gada 19. decembris 07:00

188

Svētkos noteikti gribas iepriecināt sevi un savus tuvākos ar gardu maltīti. Galdi no pārpilnības lūst, un pēc tam ciešam no pārēšanās. Lai arī katru gadu pirms svētkiem domājam – šoreiz gan sevi ar gastronomiskām baudām iepriecināsim mazāk, visbiežāk tas neizdodas, zina uztura speciāliste Signe Rinkule.

Svētku laikā cilvēki bieži vien mēdz pārēsties. Kāpēc tā ir? Kur slēpjas problēma?
Latviešiem patīk, ka svētku reizēs galdi ir saklāti bagātīgi, saimnieces viesus cienā ar vairākiem ēdieniem, kas piedevām ir gana trekni. Ēdam ar acīm, gribas visu pagaršot, turklāt nevēlamies apvainot namamāti, mammu vai vecmāmiņu, kuras tik ļoti centušās. Apsēžamies pie galda, nekustamies un tikai ēdam. Sāta sajūta nāk tikai vēlāk. Turklāt decembrī svētki ir ļoti gari. Braucam pie draugiem, radiem, un pārēšanās notiek nedēļas garumā.

Bet nebraukt ciemos nevaram un atteikt namamātei visu ko pagaršot arī grūti. Kā izvairīties no pārēšanās?
Viena no idejām ir savstarpēji vienoties negatavot tik daudz ēdiena. Vienmēr liekas, ka būs par maz – tas arī ir latviešiem diezgan raksturīgi –, bet īstenībā ēdiena vienmēr pietiek un vēl pāri paliek. Tāpat var mēģināt atrast jaunas receptes, aizvietot treknākus produktus ar liesākiem. Gatavot ēdienus, kuros ir vairāk dārzeņu.
Skaisto lielo pusdienu šķīvju vietā uz galda var likt mazākus. Tas ir viens no klupšanas akmeņiem. Jo lielāks šķīvis, jo vairāk uzliekam. Ja gribam vēl, varam ēdienu vairākas reizes uzlikt uz tā mazā šķīvja. Bet mēs mēdzam tikpat daudz reižu uzlikt arī uz tā lielā šķīvja, un porcija uzreiz palielinās. Tāpat svētku reizē der atcerēties, lai vismaz pusi šķīvja aizņem svaigie dārzeņi, salāti, zaļumi. Un varbūt nav jāapēd trīs pīrāgi – pietiks ar vienu.
Dodoties ciemos, jāpiedomā, lai neesam izsalkuši. Tad pie pusdienu vai vakariņu galda būsim mierīgāki. Bet dažs, zinot, ka vakarā varēs kārtīgi pieēsties, visu dienu pavada tukšā dūšā. Tad ar acīm gribas visu ko un atkal pārēdamies.

Svētku reizēs vienlaikus ar ēšanu parasti notiek saviesīgas sarunas. Bet skolā un bērnudārzā māca, ka pie galda jāklusē – paēd un tad runā. Kā tad ir pareizāk?
Svētku reizē sarunas pie galda tieši iedarbosies pozitīvi. Kamēr pārspriedīsim, apspriedīsim notikumus, ēšana notiks mazākā apjomā un lēnāk. Bet, ēdot lēnāk, ēdienu varam izbaudīt un laikus sajūtam sātu. Tāpat var izvērst kādas aktivitātes starp silto ēdienu un saldumu galdu: spēlēt galda spēles, iziet pastaigāties, lai izbaudītu dabu.

Kas ir tie produkti, no kuriem vajadzētu mēģināt izvairīties vai aizvietot?
Varam paeksperimentēt, lai gan saprotu, ka Ziemassvētkos tas ir ļoti grūti izdarāms. Treknās majonēzes iespējams aizvietot ar vieglākām mērcēm. Salātiem var pievienot krējumu ar mazāku tauku procentu. Saimnieces noteikti uzreiz iebildīs, ka tad pazudīs visa garša, bet to var uzlabot ar mārrutkiem, sinepēm. Varbūt nevajag treknos cepešus vēl apliet ar miltu mērci. To var pasniegt atsevišķi – ja nu kādam patiešām gribas, lai uzlej savai porcijai. Nedomāju, ka no svētku kūkas vajag atteikties pavisam, bet jādomā, cik lielu gabaliņu uzliekam. Un vēl – ļoti bieži kūka ir punkts uz “i” maltītei, varbūt labāk tā noderēs brokastīs?

Un pēc Jaungada visi uz diētas, jo jaunā gada apņemšanās ir notievēt.
Bieži vien tā ir – tagad tā nedēļa, kad ēdam, bet, kad svētki beigsies, ar pirmo datumu sākšu jaunu dzīvi. Bet tā nemaz neizdodas sākt to jauno dzīvi. Organismam ir ļoti grūti uzreiz pārslēgties no lielas ēšanas uz neēšanu. Tas arī nav veselīgi. Diētu nepieciešams uzsākt pakāpeniski un mierīgi. Tad tās saimnieces arī būs mazāk nogurušas un pārmocījušās, ja gatavos mazāk ēdiena.
Noteikti varam visi kopā izdomāt, ko gatavosim. Ja gatavojam cepeti, var parēķināt katram pa gabalam, bet klāt jau vēl nāk kartupeļi, kāposti, sautējumi. Un tad esam paēduši, bet galdā vēl tiek celti piecu veidu salāti, sešu veidu plātsmaizes, pīrāgi, torte un viss pārējais – protams, ka ir par daudz. Mums ir jāmācās gatavot mazāk. Bet mājsaimnieces noteikti pateiks, ka tā nevar, kad tad vēl ēdīs!

Lasīju par pārēšanos kā ēšanas traucējumu. Kā saprast, ka tā nav problēma tikai svētku reizēs, bet ilgtermiņā?
Ir gadījumi, kad ēdienā meklējam mierinājumu. Tas paliek vienīgais dzīves baudījums, ar kuru cenšamies slēpt savas problēmas. Ja kaut kas noticis, sevi mierinot, apēdam kaut ko garšīgu. Pasakām – šodien varu apēst vairāk šokolādes, kūkas. Pēc manām domām, kādu reizi noteikti var atļauties gan kūku, gan saldumus un citas lietas, ko ikdienā uzturā nevajadzētu lietot, bet atslēgas vārdi ir – “kādu reizi”.
Gadījumos, kad tas jau kļūst par ēšanas traucējumu, raksturīgi pārēsties šodien, rīt, parīt un no pirmdienas plānot sākt jaunu dzīvi. Bet no pirmdienas neiznāk, jo atrodam iemeslu to nedarīt. Tas veļas kā sniega bumba. Tā ir liela veselības problēma. Vienā brīdī vairs neliekas, ka ēdam vairāk, nekā vajag, bet to sāk pamanīt apkārtējie. Citos gadījumos šie cilvēki gan sabiedriskā vietā var ēst ļoti pareizi, bet, kad neviens neredz, ēd visu pēc kārtas un ļoti daudz. Arī tad, ja nav laika ieturēt normālas maltītes pa dienu, vakarā, esot mājās, problēmas paliek aiz durvīm un atļaujam sev visu, kas tīk.

Šajā gadījumā galvā ir tā sajūta, ka visu laiku vajag ēst?
Vairākums cilvēku problēmu “apēd”. Daudz mazāk ir to, kas uztraucoties nespēj ieēst vispār. Bet, jo vairāk ēdam, jo vairāk kuņģis izstaipās un mēs arvien mazāk spējam dabūt sāta sajūtu. Un tad tas pārvēršas nekontrolējamā ēšanā. Tālāk parādās nopietnas komplikācijas – konvulsīvā pārēšanās, bulīmija, anoreksija.

Kuņģa izstaipīšanās – tas nav mīts?
Kuņģis staipās. Varam izstaipīt arī ar ļoti veselīgām maltītēm, bet lielu porcijas apjomu.

Varbūt ieradums apēst stresu nāk no bērnības, kad pieaugušie vienmēr piedāvā apēst kaut ko garšīgu, ja mazais sasities vai notikusi cita bēda?
Bērnībā mums daudziem bija ļauts piecelties no galda tikai tad, ja šķīvis bija tukšs. Vienmēr liekas, ka jāapēd pirmais, otrais, kotlete un kompots, un ar to arī citreiz veicinām pārēšanos. Bet bērns aug, viņam kuņģis nav tik liels kā pieaugušajam, turklāt vienu dienu gribas apēst vairāk, citu – mazāk. Tas ir normāli, ja redzam, ka kopumā uzturu uzņem normālā daudzumā. Drīzāk ir ļoti svarīga kvalitāte, nevis kvantitāte.

Tad nav jāliek bērnam noteikti izēst to šķīvi un pašam arī nevajag censties to dabūt tukšu tikai tāpēc, ka tā porcija uzlikta?
Mums raksturīga domāšana – ja aizejam uz labu restorānu, bet ēdiena ir daudz, jāapēd tik un tā, jo par visu taču ir samaksāts. Bet pasūtot jāsaprot, vai tiešām apēdīsim pirmo, otro un vēl saldo. Varbūt tiešām pietiek ar salātiem un desertu vai zupu un desertu. Tas ir stāsts par to, kā ēdienu uztveram. Vai
ejam ar kādu izbaudīt vakaru, vai kārtīgi pieēsties.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mērķis – izbaudīt vakaru vai pieēsties?

Kategorijas