Aizdomāties, kas katram patiesi svarīgs

2019. gada 19. decembris 07:00

103

Svētkiem tuvojoties, to sajūta ienāk ne vien katrā sirdī un mājā, bet arī vietā, kur Ziemassvētku nozīmi, šķiet, apzinās visskaidrāk – Baznīcā. Kāds ir svētku gaidīšanas laiks un to nozīme no Baznīcas skatpunkta, sarunā skaidro Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāles mācītājs Pēteris Kalks.

Vārds “Ziemassvētki” decembrī tiek daudzināts daudz un dažādos veidos. Ko īsti šajos svētkos svinam un kam par godu tie savulaik radušies?
No Baznīcas viedokļa, mēs svinam Jēzus Kristus piedzimšanu. Tas ir liels, liels dievišķs noslēpums. Katru svētdienu baznīcā skan Nikajas ticības apliecība, kurā ir vārdi: “Mēs ticam uz vienu Kungu Jēzu Kristu, Dieva vienīgo dēlu, pirms mūžīgiem laikiem no tēva dzemdinātu.” Tas ir par Kristus dievišķību, par viņa dievišķo dabu, kas ir mūžīga. “Dievu no Dieva, gaismu no gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, nevis radītu, vienādu ar tēvu būtībā, caur kuru viss ir radīts, kurš priekš mums, cilvēkiem, mūsu pestīšanas labad nāca no debesīm, iemiesojās no Svētā Gara un Jaunavas Marijas un tapa cilvēks.”
Šie divi vārdi “tapa cilvēks” brīdī, kad tos saka, ir sena, sena tradīcija, ka draudze noliec galvas dziļā godbijībā un pazemībā liela dievišķa noslēpuma priekšā, ka Dievs ir tapis cilvēks. Teoloģiski to sauc par Dieva pazemošanos – viņš ienāk grēka skartā, nepilnīgā pasaulē no savas debesu godības un pieņem visu to dzīves smagumu, kādu cilvēki iznes savā dzīvē. Līdz ar to Kristus piedzimšana ir mīlestības svētki, kur Dievs apliecina, cik ļoti viņš mīl cilvēkus. Un šī mīlestība kaut kur plūst tālāk – apzināti vai neapzināti visādos veidos cilvēki to apliecina vairāk nekā ikdienā. Tā sajūta, ka Ziemassvētki ir brīnumu laiks, – tā katrā mīt. Pat ja viņš nesvin Jēzus Kristus dzimšanu, viņš zina, ka Ziemassvētki ir tādi svētki, kad viss kaut kā kļūst ļoti gaišs, cilvēki kļūst laipnāki, izpalīdzīgi, dod dāvanas.

Vai taisnība izteikumam, ka svētku laikā dievnama durvis atvērtas ikvienam neatkarīgi no ticības un pārliecības?
Es teiktu, ka ne tikai svētku laikā – jebkurā laikā baznīca atver savas durvis un baznīcā ir gaidīts ikviens. Baznīca nav kaut kāda elitāra sabiedrība vai reliģiozu cilvēku biedrība. Nē, baznīca ir Kristus klātbūtne, un Kristus nāk pie visiem cilvēkiem. Nav tādas tautas vai cilvēka pasaulē, pie kā Kristus nebūtu nācis kā pestītājs un kas būtu izslēgts no Dieva žēlastības. Tādēļ baznīca ir universāla un atvērta visiem.
Ja mēs par katedrāli runājam – tā ir visiem cilvēkiem, kuri dzīvo Liepājā, kuri ir mūsu diecēzē, katram šī katedrāle ir domāta. Ja kāds nav tādā gatavībā, ka spētu piedalīties dievkalpojumā un to izprast, tad viņš var atnākt uz koncertu vai kādu pasākumu vai atnākt uz dievnamu, kad tas ir tukšs un kluss, lai pats pie sevis padomātu un palūgtos, kā nu viņš prot. Skaistais svētku laiks ir tas, kad cilvēki paši nāk. Ikdienā mēs priecātos, ja vienmēr tā būtu, bet tieši šajā laikā cilvēki labprātīgi nāk, un tas arī par kaut ko liecina. Te notiek kas tāds, kas aizskar ikviena cilvēka dvēseli.

Kā Baznīca skaidro vārdu “svētki” un “svinēšana” nozīmi? Kā būtu svinami Kristus dzimšanas svētki?
Īsti svētki, kā es to saprotu, ir svētki, kas nāk no augšienes, ko Dievs ir devis un kas stāv pāri kaut kam, ko cilvēks var sagatavot pats. Arī svētku sajūta – tā nāk no augšienes, to nevar īpaši radīt. Mēs varam cept pīrāgus, skriet pa veikaliem un dot dāvanas – protams, no tā vienmēr ir kaut kāds prieks. Taču īstā sajūta nāk no augšienes, proti, ka mēs sajūtamies savā garā aizskarti, ka tas dod dziļu, dziļu garīgu, iekšēju prieku. Prieku par faktu, ka Pestītājs ir dzimis. Tā īstā sajūta ir liels, liels prieks. Tie ir vispriecīgākie svētki, iekšējas gaviles, ko nevar panākt ar ārišķībām.
Tas prieks, ko panāk ar ārišķībām, kādu brītiņu ir, bet tad tas pazūd. Taču iekšējs prieks nav atkarīgs no mums pašiem, nav mūsu radīts – tas ir Dieva dots prieks. Vārda “svētki” sakne saskaņojas ar vārdu “svēts” – tā ir sasaiste ar Dievu, kurš ir svēts un ļauj mums šo svētumu saņemt un piedzīvot.

Vai nav tā, ka mūsdienās cilvēki pazaudējuši īsto svētku sajūtu, skrienot pa veikaliem, meklējot dāvanas un gatavojot bagātīgas svētku pusdienas? Vai šajos centienos tomēr var saskatīt vēlmi rast kopābūšanu?
Protams, arī tur ir kaut kas pozitīvs. Kaut vai uz brīdi tu novērtē, ko nozīmē ģimene. Es neesmu dzirdējis, ka Ziemassvētkus cilvēki saista ar skaļu svinēšanu ārpus ģimenes. Parasti tie ir svētki, ko vislabāk svinēt ģimenē. Droši vien svētā ģimene – Jāzeps, Marija, Jēzus bērniņš – ir spilgts piemērs, kas mums tajā brīdī ir acu priekšā un kas ir no Dieva. Tādēļ arī Betlēmītes, ko liek blakus Ziemassvētku eglei, atgādina, lai mēs nepaliekam pie kaut kā otršķirīga.
Man mazliet griež ausīs, ja Ziemassvētku laikā dzirdu paziņojumus, ka tur un tur būs labdarības akcija. Šis vārds “akcija” man īsti nepatīk. Var, protams, rīkot akciju, bet tad tā ir uz īsu brīdi. Svarīgi, ka mēs iemantojam tikumus. Tikums ir kaut kas tāds, ko cilvēks dara regulāri, kas viņam piemīt, kas ir viņa paradums, ir jau viņa dabā. Tikums nekad nebūs akcija. Tas ir svarīgi – ka mēs iemantojam tikumu, cilvēkus uzlūkojam ar cieņu, viņiem cenšamies darīt labu ikdienā. Vienmēr. To palīdz Kristus klātbūtne.
Droši vien katram patīk saņemt un arī dāvināt dāvanas. Tā ir gandarījuma sajūta, ka esi kādu iepriecinājis. Taču nebūt nav svarīgi, lai šīs dāvanas būtu ļoti dārgas. Svarīga ir dāvināšanas attieksme – ka cilvēks jūt: mani kāds mīl, par mani atceras. Caur dāvanu tas tiek apliecināts. Principā dāvināšana vairāk raksturo to, ka mēs dzīvojam kopā kā cilvēki un patiesībā viens bez otra nevaram iztikt. Tas ir ļoti svarīgi. Būtu ļoti slikti ieņemt pozu: “Man nekādas dāvanas nevajag! Es pats visu varu nopirkt, es esmu varens un bagāts.” Neviens nav tik bagāts, lai iztiktu bez tā, ka viņam ko dāvina, un savukārt neviens nav tik nabadzīgs, lai viņš nevarētu otram pasniegt kādu dāvanu. Mēs visi kopā dzīvojam, kaut ko saņemam un kaut ko dodam, un no tā nevajag kautrēties. Tas ir labi, ja tā ir.

Kas ir vērtīgākā dāvana, ko šajā laikā cits citam varam pasniegt?
Vērtīgākais būtu dot to, kas cilvēkiem ir visvairāk vajadzīgs – tā ir mīlestība un otra cilvēka klātbūtne. Laiks, kas tiek veltīts, uzmanība. Vienā vārdā – cilvēku mīlestība. Ģimenēs tas ir īpaši svarīgi. Kādreiz cilvēks apmaina fizisko klātbūtni pret skriešanu, naudas pelnīšanu, ieiet tādā kā atkarībā. Tajā brīdī viņš aizmirst par to, kas ir galvenais, ko viņš pats patiesībā gaida. Ko viņa tuvākie gaida. Un tad cilvēki īsti laimīgi nav. Beigās var gadīties, ka jūtas pavisam nelaimīgi – stresa nomocīti un nomākti. Tad nenāk pār lūpām vairs tie skaistie un mīļie vārdi. Kā jau cilvēkam, kurš ir nodzīts līdz beidzamam.
Bet pašu galveno dāvanu jau Dievs mums dod. Viņš mums dod Pestītāju šajos svētkos. Es gribētu novēlēt, lai cilvēki no tā neatsakās, savā lepnumā saslējušies, sakot – priekš kam man tas ir vajadzīgs? Dievs dod savu dēlu. “Dievs tik ļoti pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.” Tāds ir Dieva mērķis, ar tādu sirdi viņš nāk pie cilvēkiem Ziemassvētkos. Šie svētki ir visbrīnišķīgākie un skaistākie, ja mēs ar to pašu nākam pretim – ar mīlestību, pateicību, sirsnību.

Par ko cilvēkiem vajadzētu šajā klusajā un svētajā laikā aizdomāties, lai sevī uzturētu šo prieka, svētku sajūtu?
Tajā procesā mūs ved Baznīcas gads, kurš sākas ar Adventu. Tieši Adventa laiks ir klusais pārdomu laiks jeb mazais gavēnis. Tas nav tik stingrs gavēnis kā pirms Lieldienām, bet tas ir laiks, kad mēs pošam savas sirdis Kristus nākšanai, lai cienīgi varētu viņu saņemt. Tajā ziņā tas ir pārdomu un klusuma laiks, jo skaļā troksnī mēs ar tādām lietām nenodarbojamies. Līdz ar to Adventa laiks nes lūgšanu, grēku nožēlas raksturu. Cilvēks izmeklē savu sirdsapziņu – to, kas varbūt nav pareizi darīts.
Tās nav tikai pārdomas vien, tā ir iespēja saņemt grēku piedošanu caur grēksūdzi, līdz ar to startēt no pilnīgi baltas lapas, ja tā var teikt. Tieši to arī grēksūdze dod – tā ir Dieva žēlastība. Ja grēki tiek piedoti, tad tie ir piedoti un Dievs tos vairs nepiemin. Tev pašam nav sevi jāšausta. Un tas, protams, ir gandarīšanas laiks. Jo tur, kur es Dieva priekšā esmu kaut ko atzinis un nožēlojis, tur varbūt man arī praktiski jāiet pie kāda cilvēka un jāizlīgst vai jālūdz piedošana,.Vai jāsamierina kādi, kuri ir strīdā. Saņemt Kristus piedzimšanu – tas nozīmē sevi sagatavot garīgi, lai mana sirds tīra no grēkiem, priecīga, skaidra par to, kas nāk, kas notiks.
Ar ko īpašs gada noslēgums un svētku laiks ir Jūsu dzīvē?
Ko man nozīmē šie svētki? Protams, tā ir Kristus dzimšanas diena, ko mēs svinam, bet tas nav kaut kāds pagātnes notikums. Tā ir piedzimšana, kurai ir turpinājums. Ja cilvēks piedzimst, tas ir skaists brīdis un sākums kaut kam brīnišķam, ko saucam par dzīvi. Tad mēs varam izdarīt kaut kādu kopsavilkumu – kas tajā dzīvē ir bijis. Labi, ka kopsavilkums nenoslēdzas nāves brīdī un mums ir arī skats tālāk – katram cilvēkam, kurš mirst, Dievs ir dāvājis Mūžību. Tieši Kristus dēļ ir iespējama šī mūžīgā dzīvība, Dieva jeb debesu valstības iemantošana, ko Dievs dod saviem bērniem. Dieva bērns ir cilvēks, kuram faktiski pieder tas pats, kas Dievam pieder. Varētu teikt, ka Ziemassvētki, Kristus piedzimšanas svētki ir dievbērnības svētki – mēs varam atjaunot savu Dieva bērna statusu. Kādā veidā? Tieši nākot pie Kristus, jo Viņš ir tas, kas atkal savieno cilvēku ar Dievu mīlestības un uzticības pilnās attiecībās. Dieva bērnam tas ir kaut kas ļoti, ļoti augsts un reizē lielā drošības sajūta. Tas, ka tu visu laiku saņem Dieva mīlestību un apzinies, ka Dievs tev dod. Ja kādu brīdi liekas, ka tev pietrūkst, tu viņam vari atkal un atkal lūgties un saņemt no jauna un ar to dzīvot šeit un Mūžībā.
Ir tā skaistā dziesma “Jūs, bērniņi, nāciet ar priecīgu prāt’”. Mēs to parasti attiecinām uz bērniņiem, bet patiesībā šī dziesma ir attiecināma uz visiem cilvēkiem, jo Dievs aicina mūs visus kā savus bērnus pie Jēzus, un, ja mēs ar bērna sirdi un prātu varam svinēt šos svētkus, tad tie arī izdodas un ir visskaistākie. Ja kļūstam kā bērni nevis tādā ziņā, ka mēs naivi un nezinoši, bet ka esam uzticības pilni, ka mēs protam saņemt arī tādu lietu, kas šķiet brīnums – racionāli neizskaidrojams.

Kādu sagaidāt un kādu novēlat citiem jauno, 2020., gadu?
Droši vien neko jaunu neizdomāšu. Jaunais gads iesākas 1. janvārī. Baznīcas gadā tā ir Jēzus vārda došanas diena, Jēzus tiek pienests templī, un viņam dod vārdu. Tajā dienā tiek svinēti dievkalpojumi baznīcās ar domu, ka Jēzus vārdā mēs iesākam jauno gadu. Iesākt Jēzus vārdā nozīmē – iesākt ar apziņu, ka Jēzus Kristus šajā gadā ir kopā ar mums. Un visu, kas šajā gadā būs – zināms, nezināms, kaut kas, ko paši plānojam, lielu daļu vispār nevaram pat nojaust, kas mūs sagaidīs, – mēs varam ielikt Kristus rokās. Tad šis gads būs svētīgs. Lai arī varbūt nāks pārbaudījumi, mēs zinām, ka ar Dieva palīgu mēs tiem tiekam pāri daudz labāk. Baznīca vienmēr atgādina, ka katrs gads ir Dieva žēlastības gads. Tas nozīmē, ka Dievs arī šajā gadā būs kopā ar mums, viņš nebūs mūs pametis – tas ir viņa apsolījums. Vien neaizmirst to pašiem!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Aizdomāties, kas katram patiesi svarīgs

Kategorijas