“Nākam koši padziedāt(i)”

2019. gada 19. decembris 07:00

629

14. decembrī, kad Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis svinēja 55 gadu jubileju, Otaņķu tautas namā pulcējās tuvāki un tālāki viesi, galvenokārt domubiedri no citiem ansambļiem.
Vispirms etnomuzikoloģe Anda Beitāne iepazīstināja ar CD dubultdisku un grāmatu “Piezīmes no Latvijas”, kas sērijā “Eiropas balsis” starptautiskai auditorijai vēsta par latviešu dziedāšanas tradīcijām, tajā skaitā Nīcas novadā dzirdēto garo saucienu un leiti. Ko īsti nozīmē un kā cēlies dziedāšanas manieres nosaukums “leitis”, tā arī īsti nav zināms, bet kā rituāla sastāvdaļa tas izdzīvojis cauri gadsimtiem.
“Grāmata, kas dzied,” savu veikumu raksturo A. Beitāne, jo teoriju papildina diskā ierakstītās dziesmas, ko dzied gan otaņķniece Alvīne Šķipere viena, gan kopā ar ansambli.

Ar prieku un lepnumu
Otaņķu etnogrāfisko ansambli 1964. gadā dibinājusi Rudes skolas skolotāja Rasma Atteka, pēc tam par māksliniecisko vadītāju uzaicināts Reinholds Jansons. No 1988. gada ansambli 25 gadus vadīja Zenta Bērtiņa, un pēc viņas aiziešanas Mūžībā no 2014. gada vadību uzņēmusies Solveiga Kūlaine. Pašlaik ansamblī dzied 18 dalībnieki.
S. Kūlaine pauž prieku par A. Beitānes pētījumu, kas “ļauj mums sapurināt savas spalvas”. “Ar prieku un lepnumu dziedam dziesmas un stāstām stāstus, un nesam tos pasaulē. Visas problēmas tiek pārvarētas, lai dotu godu dziesmai,” teic vadītāja.
Ilga Skābarde ansamblī dzied gandrīz 10 gadus. Kas viņu tajā saista? “Kolektīvs, mērķi, etnogrāfija, tautasdziesma – ka to var atgādināt un popularizēt tepat savās mājās un arī svešumā, kur esam daudz uzstājušies un dziedājuši. Esam bijuši gan Lietuvā, gan Vācijā, gan Luksemburgā – tas ir prieks. Arī Latvijā daudzās vietās, kur mēs nesam Otaņķu un Nīcas dziesmas. Kas to darīs, ja ne mēs?”
Ansambļa dažādu paaudžu dalībnieki tērpjas Nīcas tautastērpā. “Tad patiešām ir staltāka stāja,” atzīst I. Skābarde. Ar tautastērpu mugurā nevarot izturēties “šā tā”.

Kā zīles vainagā
“Otaņķos ir absolūti brīnišķīgs ansamblis, un es otaņķniekiem esmu parādā vienu grāmatu par viņiem,” “Kursas Laikam” atklāj folkloras un etnogrāfijas eksperte Māra Mellēna un piebilst: “Man laimējās satikt Zentu Bērtiņu, un manā pūrā ir milzīgs ierakstu klāsts par to, kā Otaņķos dziedāja pirms septiņiem gadiem. Savukārt Anda prezentē savu izlasi, kā te dziedāja pirms vairāk nekā 20 gadiem. Patiesais prieks ir par to, ka te notiek aktīvā pārmantošana un viss ir dzīvs un ļoti dzīvelīgs. Domāju, ka tam ir liela nozīme Latvijas kultūrtelpā kopumā, jo Dienvidkurzemes dziedāšanas tradīcija izceļas ar daudzbalsību.”
Etnogrāfiskā ansambļa pastāvēšanu novērtē arī Nīcas kultūras centra vadītāja Ieva Mazpole: “Mēs esam ļoti priecīgi, lepni un gandarīti, ka mums ir tāds ansamblis, kas nes tradicionālās kultūras vērtības. Nīcas novada vārds skan tālāk, un esam pateicīgi katram cilvēkam par to, ka viņi atrod laiku, ka viņu pamatideja ir dzīvot ar šo ansambli. Kultūras centrs var tikai stāvēt viņiem blakus un atbalstīt katrā iniciatīvā. Tās ir vērtības, kas mums ir jāizceļ, it īpaši daudzbalsīgais dziedājums, kāds ir tikai Lejaskurzemē.”
I. Mazpole lepojas, ka Nīcas novadā ir daudz kolektīvu – kultūras pērļu. “Tik daudz, cik zīļu vainagā.”
Pēc sirsnīgajiem apsveikumiem un kopīgās dziedāšanas viesi varēja iepazīties ar Otaņķu senlietu krātuves vadītājas Leldes Jagminas veidoto etnogrāfiskajam ansamblim veltīto ekspozīciju.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Nākam koši padziedāt(i)”

Kategorijas