Vaiņodes novada iedzīvotāji paši pēta un izzina savas saknes

2019. gada 23. decembris 16:45

2918

Vaiņodes novada iedzīvotāji paši pēta un izzina savas saknes

Kas pirmais ienāk prātā, ja piemin Vaiņodes novada kultūru un tradīcijas? Vaiņodnieki teic, ka tās ir stabilas vērtības – tautas teātra aktivitātes, tirgus, skola un tās jauniešu deju kolektīvs, koris. Citiem savukārt Vaiņodes novads saistās ar dabu, leģendām un tūrisma objektiem Embūtes pagastā, ko 2009. gadā administratīvi teritoriālās reformas rezultātā apvienoja ar Vaiņodes pagastu.
Mēģinājām noskaidrot, ar kurām kultūras vērtībām Vaiņodes un Embūtes pagasts kopā lepojas šodien un kas, pēc vietējo domām, saglabāsies arī nākotnē.

Būs darītāji – būs tradīcijas
Vaiņodes novada kultūras pasākumu vadītāja Daiga Tihomirova teic, ka novada kultūras saknes jeb pirmsākumi un tradīcijas, kas saglabājušās mūsdienās, ir saistītas ar cilvēkiem, kuri tās veidojuši un kopuši un dara to joprojām. “Palūkojot periodiku, Vaiņode un Embūte ir ar ļoti dziļām saknēm. Lai tās iepazītu, šogad pirmo gadu rīkojām konkursviktorīnu “Es mīlu tevi, Vaiņodes novads!”. Apkopojām dažādus faktus, lai iedzīvotāji uzzinātu par savu dzīvesvietu vairāk. Zināms, ka Vaiņode ir bijusi populāra ar teātra spēlēšanas tradīcijām, koriem, vingrošanas pasākumiem. Vienīgi maz cilvēku palikuši, kuri varētu pastāstīt par kultūras tradīciju veidošanos. Kad cilvēki ir jauni, viņiem 16 reizes var malt vienu un to pašu. Bieži attieksme ir apmēram tāda – nu, cik tad var stāstīt?! Bet cilvēki kļūst arvien vecāki, un nav vairs, kam jautāt, nav, kas stāsta. Kamēr būs cilvēki, kuri kaut ko dara, tikmēr jau tradīcijas būs un paliks,” pārliecināti teic D. Tihomirova.
Vaiņodes novads savu kultūras dzīvi vēlas uzlabot un dažādot. Par to liecina šogad izveidotais deju kolektīvs “Vaiņodes dancātāji”. Vēl ir vēlme nodibināt folkloras kopu, lai arī šajā virzienā novads skanētu tālu un plaši, tiktu apzināts vietējais mutvārdu mantojums. Taču grūti atrast tai vadītāju.
Pašdarbības kolektīvi jau izsenis kalpo kā pasākumu programmu veidotāji novada svinīgajos pasākumos. “Jauktais koris mums pārveidojas par sieviešu kolektīvu, jo vīrieši iet mazumā. Tāda ir reālā situācija,” ieskicē D. Tihomirova un ar lepnumu uzteic aktīvo amatierteātri “Kuratieši”.
D. Tihomirova ir gandarīta, ka ar entuziastu gādību Vaiņodei ir savs tautastērps, par kuru veikts liels izpētes darbs. To uzstāšanās reizēs valkā pašdarbības kolektīvi. No senākiem laikiem kultūras nama krājumos ir vainagi, taču tie nav autentiski un Vaiņodes novadam piederīgi. Gatavoti padomju laikā, tagad tie ir vizuāli bēdīgā stāvoklī.
“Embūte arī ir aktīva. Embūtes pagasta seniores ir ieguldījušas zvērīgu, lielu, nenovērtējamu darbu kultūras pētniecībā,” slavē D. Tihomirova, kura pati ir embūtniece. “Vaiņode un Embūte vienmēr ir atradušās un dzīvojušas blakus.” Teritoriālā reforma pirms desmit gadiem, pēc viņas domām, bija briesmīga. “Bija sajūta, ka viens uz otru šķībi skatās – kam mums viņus vajag? Taču tagad, kad cilvēki ir saraduši, atkal grib jaukt ārā. Tagad vaiņodnieki un embūtnieki viens otru par savējiem sauc. Mums pasākumi ir kopā. Nav tā – o, mēs tie embūtnieki, bet jūs vaiņodnieki. Mūžu mūžos esam bijuši blakus. Varbūt kādreiz bija izteiktāk jūtams, ka vaiņodnieki sevi vairāk uzskatīja par pilsētniekiem, bet Embūte un citas apdzīvotās vietas – Auguste, Mālkalne, Dinsdurbe – tādā izpratnē šķita vairāk kā tāda nomale. Vībiņus, kas ir Embūtes pagasta centrs, agrāk vispār tikpat kā nepieminēja,” salīdzina D. Tihomirova.

Viena no senākajām
Embūtes senioru kopa jeb Vaiņodes novada senioru Embūtes frakcija, kā sevi sauc paši aktīvisti, sevi raksturo kā patriotiskus iedzīvotājus. “Jā, mēs esam savas dzīvesvietas un kultūras dzīves patriotes,” apliecina Ruta Barute. Seniores pašas pēc savas iniciatīvas pērn sākušas pētīt pagasta vēsturi, tostarp kultūru. Aizsākumi tam meklējami vēl laikā, kad Embūtē bija pamatskola. Bijusī direktore Ineta Jurķe-Miķelsone un R. Barute strādājušas skolā, kad savākti senākas vēstures fakti.
I. Jurķe-Miķelsone pētījusi publikācijas, kur pieminēts Embūtes vārds. Izrādās, tas noticis jau pirms vairākiem gadsimtiem. Embūtes vārds esot ļoti sens – viens no senākajiem Lejaskurzemē. Parādoties arī tāds nosaukums kā “Embote”, tāpat daudziem nezinātājiem liels pārsteigums esot viens no tulkojumiem vietas nosaukumam – ‘mežrozīte’.
Katrai vietai ir savs stāsts. Embūte ir sen apdzīvota vieta. To skaidro ar reljefu, jo pagasts atrodas tādā kā bedrē, ko izveidojis ledājs. Reljefs aizsargājis no vēja un ienaidniekiem, skaidro viena no vēstures pētniecēm. Salīdzinoši retāk dzirdēts fakts – ka pie Embūtes pils norisinājusies kauja, kurā zaudēja Lietuvas Mindaugs. Tā bijusi viņam vienīgā tāda reize. Atskaņu hronikā rakstīts, ka Mindaugam nācies ņemt kājas pār pleciem. Tāpat ar Embūtes vārdu saistoties teikas un leģenda par Induli un Āriju, ko lugas formātā ietērpa Rainis.

Ietekmē karš
Aktīvāk pētīšana sākta pagājušajā gadā. Taisīta karte ar Embūtes bijušajām mājām – kādas un kur bijušas kādreiz un kādas ir saglabājušās tagad. Iztaujāti cilvēki – par to, kuras mājas viņi atceras. “Zinām, ka kara laikā 80 procentus māju sagrāva,” pastāsta R. Barute.
Aina Grēbere izceļ faktus par iedzīvotāju skaita kritumu: “Kādreiz Embūtes pagastā bijuši ap 3000 iedzīvotāju. Pirmā kara laikā skaits samazinājās uz 1800. Pēc otrā – palika 700 līdz 800 cilvēku. Tagad pagastā dzīvo ap 300 cilvēku.” Pētnieces secinājušas, ka pēc kara Embūte vairs nekad nav bijusi tāda, kāda varēja būt.
Seniores izlēmušas, ka vispirms vāks materiālus par padomju saimniecību “Embūte” un Vībiņiem. Tādā veidā pamazām vien var atrast arī faktus un soli pa solim nonākt pie vēl vecākiem laikiem. Izrādās, Embūtes pagastā kādreiz bijušas deviņas muižas. Vībiņos – vismazākā no visām. Taču vieta ar mazāko muižu pēc Otrā pasaules kara kļuva par pagasta centru, zina stāstīt A. Grēbere.

Liecības nes daudzi
Kādēļ pētīt vietas vēsturi un kultūru? “To ir grūti pateikt. Es nevarēju kolēģei atteikt. Kopā ar Rutu to darījām jau pirms 20 gadiem, bet Ruta jau vēl pirms tam. Viņa krāja materiālus kaudzītēs mājas arhīvā un savā galvā,” teic I. Jurķe-Miķelsone.
Secinājušas, ka informācijas par Vībiņiem ir ļoti maz un skopa. Īpaši par senajiem laikiem. “Lielākoties ir par padomju saimniecību un tās administratīvo centru. Izdevās atrast rakstus vācu valodā. Atradu, ka Vībiņu vārds rakstos bijis pirms vairākiem gadsimtiem. Ir vēstures liecības, kas saistītas ar Sanderu uzvārdu – viņi iegādājās Vībiņu muižu par 60 tūkstošiem rubļu,” norāda I. Jurķe-Miķelsone un atklāj, ka Jānis Sanders bijis teoloģijas doktors, mācītājs. Viņš pats gan nav bijis embūtnieks, tomēr centies baznīcā ieviest latviskas idejas. Vībiņu muiža bijusi viņa lauku rezidence.
Valda Mame pastāsta, ka centušās pašas izzināt un aicinājušas citus sniegt informāciju par fotogrāfijās redzamiem cilvēkiem, vietām, notikumiem. Tā iepazīta kādreizējā kultūras dzīve. “Embūtes amatierteātris spēlēja desmit izrādes gadā,” zina teikt A. Grēbere. Savulaik ļoti augstā līmenī un aktīva bijusi arī sporta dzīve.
Materiālu vākšanā seniores iesaistījušas arī citus pagasta iedzīvotājus un ir gandarītas, ka atsaucība ir – atnestas vairāki simti bilžu, kas jāieskenē, lai saglabātu nākotnei. “Ar vietas vēsturi un savākto materiālu krājumu iepazīstinājām pārējos embūtniekus. Rīkojām pasākumu “Reiz bija”,” piezīmē Zenta Vanaga. Atrasti vairāk nekā 3000 raksti ar Embūtes pagasta vārdu. “Paldies tiem, kuri nesa materiālus!” slavē V. Mame. Secinājušas, ka daudz informācijas varētu iegūt arī citos avotos, taču tie sadeguši vai citādā veidā iznīcināti, piemēram, par Embūtes baznīcu un mācītājmuižu.

Vieno Joda dambis
Pētot vietas vēsturi un kultūru, iegūts pamatīgs materiāls, kas salikts vairākās mapēs. “Nākotnē paliks tas, ko cilvēki zina. Tas būs Joda dambis, teikas par Induli un Āriju, leģendas. Cilvēki joprojām atminas pasākumus Joda dambja estrādē. Tur tikušas izrādītas leģendāras izrādes, viesojušies slaveni mūzikas un skatuves mākslinieki. Liepājas teātris brīvdabā Joda dambī parādījis visu savu repertuāru. Zināms, ka 1965. gada septembrī te spēlēja “Induli un Āriju”. Kā vēsta nostāsti, tas esot bijis pats labākais šīs lugas iestudējums. Jo vieta un luga te saslēdzās kopā,” pauž I. Jurķe-Miķelsone. Joda dambī viesojies arī operetes teātris. Pasākumu laikā tā apkārtne bijusi automašīnu pārpildīta. Afišas bija visur, atminas iedzīvotājas.
“Manā skatījumā, Embūtes Joda dambis ir elements, kas apvienojis ne vien Vaiņodi un Embūti, bet arī Skrundu, Liepāju, Aizputi,” pauž kultūras dzīves kūrētāja. Viņa secinājusi, ka vecāka gadagājuma cilvēki neasociē Embūti ar Induli un Āriju, bet tieši ar Joda dambi. “Cilvēkiem ir tādas atmiņas – es tur uz ballēm, uz teātra izrādēm braucu, kā mums tur gāja! Joda dambis ir tāds vienojošais punkts.” D. Tihomirova domā, ka par to noteikti dzirdēts visā Latvijā.
Savukārt Vaiņodes vārds Latvijas mērogā savulaik saistījies ar tur esošo sanatoriju. Vēl Vaiņodes novads raisot asociācijas ar bagātīgo un krāšņo dabu. Daudzi vecāka gadagājuma embūtnieki atminas zīmīgu notikumu 1989. gadā, kad Embūtes pilskalnā ticis uznests sarkanbalti sarkanais karogs. Tas bijis liels, simbolisks notikums. Daudzi nebija redzējuši Latvijas karogu, jo piedzimuši citā laikā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vaiņodes novada iedzīvotāji paši pēta un izzina savas saknes

Kategorijas