Ak, eglīte, ak, eglīte!

2020. gada 3. janvāris 07:00

No visiem sarīkojumiem, svētkiem, gadadienām un citiem saviesīgiem pasākumiem, bez kādiem skolas dzīvē neiztikt, visspilgtākās gaismas strēles mūsu sirdīs ielēja Saulgriežu svētki jeb Ziemassvētki.
Mums bija vienalga, vai Jēzus šajā dienā dzimis, krustā sists vai augšāmcēlies, mūs interesēja daudz konkrētākas lietas, kas bija šo svētku sastāvdaļa un ko varēja ar acīm saskatīt, ausīm sadzirdēt, ar mēli pagaršot – ar visiem jutekļiem izjust. Pirmie svētkus vēstošie zvaniņi iešķindējās vismaz mēnesi iepriekš, kad skolotāji izraudzījās dalībniekus iecerētiem svētku priekšnesumiem.
“Kādu teijāteri šogad spēlēsim?” apjautājāmies direktoram, kurš parasti bija lugas izraudzītājs un sagatavotājs.
“Sprīdīti,” viņš īsi atbildēja, būdams pārliecībā, ka tādu vīru kā Sprīdītis visi bērni pazīs bez komentāriem.
“Ā-ā!” mēs novilkām, it kā patiešām te viss būtu skaidrs, un tiklab varēja iztulkot, ka nekas nav skaidrs.
Parasti spēlēja lugas, kurās darbojās rūķīši linu bārdām, garās krāsainās cepurēs, tādas pašas krāsas tērpos un no papīra veidotās tupelītēs. Viņi cīnījās ar ļaunajiem gariem, melnajām mātēm un citiem mošķiem, bet, mums par prieku, vienmēr uzvarētāji bija izpalīdzīgie un labsirdīgie vīriņi.
Kopš biju sakāvies ar direktora dēlēnu, nozīmīgas lomas direktors man vairs neiedalīja. Šoreiz galveno, Sprīdīša, lomu piešķīra manam sola biedram, bet es tiku degradēts par vienkāršu skatuves strādnieku. Tā mans “spilgtais talants” apvīta, pilnībā neizkopts, uz visiem laikiem.
Kopā ar citiem neuzticamiem zēniem man bija jāložņā pa skatuves apakšu un, ar baterijām spīdinot gaismu pa skatuves grīdas platākajām spraugām, jāatdarina maldugunis. Skatuve bija uzcelta uz zemiem krāģīšiem, un rāpot pusguļus pa tās apakšu starp krāģīšiem un eļļoto grīdu nemaz tik omulīgi nebija. Vēl jo vairāk tādēļ, ka drēbes palika neapskaužami netīras.
Svētku sagatavošanā darba pietika visiem. Kam nebija Dieviņš devis dziedamo rīkli, tas varēja deklamēt; kam bija grūta galva un pantiņus nevarēja saturēt, varēja dejot. Kam kājās bija stīvums, varēja spēlēt teātri, bet, kam nebija nekādu dotību Laimes māmuļa šūpulī ielikusi, tas darināja tērpus aktieriem un citas uzvedumam vajadzīgas lietas.
Visur valdīja darbošanās prieks, neparasta rosība un pacilātība. Paklīda runas, ka šogad ieradīšoties arī pats Ziemassvētku vecītis.

Beidzot! “Rakstītām kamanām” beidzot atbrauca sen gaidītie svētki! Visās mājās un dzīvokļos bērni tika uzposti un uzspodrināti, ka spīdēja un laistījās kā visgreznākās svētku eglīšu rotas.
Man mamma beidzot bija iegādājusies tādas kurpes, kādas es sen vēlējos. Ar čīkstošo zolēs! Kad es gāju, uzreiz pievērsu klātesošo uzmanību.
Vecāki pulcējās zālē (kas nu tā par zāli bija, vienkārši lielāka klase), kamēr mēs spaidījāmies pa mazo skatuves blakustelpu un laiku pa laikam palūrējām pa priekškara caurumiem zālē, kur sēdēja mūsu priekšteči – ceļa bruģētāji lielajai dzīvei, lai mēs pa to varētu soļot droši un braši un vārgās kājiņas nemestos aiz sprunguļiem un siekstām.
Skolotājas kā cāļu mātes grozījās pa vidu, mūs pārskaitot, uzmundrinot, pārbaudot, vai prievietiņš nav atraisījies, un vēl un vēlreiz atgādinot, kurā brīdī kas katram jāsaka un jādara, lai neizgāžoties kā vecas sētas. Būšot liels kauns. Protams, mums!
Nošķindēja pirmais zvans, un mūsu jau tā lēkājošās sirdis lēkāja vēl par kādu sitienu ātrāk, ka bija jātur mutes ciet, lai neizlēktu ārā. Skolotāja sāka mūs bīdīt uz skatuves, jo priekšnesumi sākās ar kora dziesmām.
Skatuves priekšā bija izkarinātas lielas petrolejas lampas ar platām cepurēm kā ģeogrāfijas grāmatā redzētiem japāņu rīsu audzētājiem, bet skatuves stūros daudz spilgtāku gaismu šņākdamas izplatīja karbīdlampas, kas pirms aizdegšanas bija jāuzpumpē kā riepas.
Klusi kā rūķīši mīkstās tupelītēs mēs slīdējām uz skatuves, lai tikai zālē nepamanītu, kas te darās, un čukstēdami ieņēmām sen zināmās vietas.
Beidzot vērās priekškars, apslāpējot zāles murdoņu. Mammas un papuči ar acīm meklēja uz skatuves savus padēklīšus, bet mēs savukārt vēlreiz pustumšā zālē mēģinājām saskatīt, vai mūsu vecāki ir turpat, kur pirmīt bija noenkurojušies. Kāds mazāks korists, ieraudzījis telpā pazīstamu un mīļu seju, priecīgā saviļņojumā iesaucās: “Opītis arī atnācis!”
Lepnums un priecīga saviļņojuma trīsas vibrēja no skatuves uz zāli, pieskārās vecāku krūtīm sirds apvidū un atgriezās atpakaļ. To sauc par svētlaimi.
Abpusējo brīnīšanos pārtrauca skolotājas nostāšanās priekšā.
“Jūs skatieties tikai uz mani!” tā bija simtkārtīgi skolotāja mums teikusi, un mēs to svēti (vismaz šoreiz) izpildījām. Tieši šajā brīdī es visā pilnībā izpratu, kādēļ korim vajadzīgs diriģents. Tikko skolotāja ar štingābeli rokās nostājās mums priekšā, viņa kļuva par Zemes centru, uz kuru raudzījās līksmībā mirdzošas bērnu acis. Kā viņa pacēla rokas, tā mēs saspringām kā atsperes, ievilkām elpu, un ar pirmajiem roku vēzieniem telpu piebārstīja dzirkstošu balsu zvaniņi. Melodija izlīda cauri klausītāju ausīm, iespraucās visattālākajos telpas stūrīšos un, izeju meklēdama, pa atvērtām durvīm un logu spraugām izlidoja ārā zilganā naktī, izirstot zvaigžņotās debesīs.
Svarīgi bija laikā iesākt, tālāk jau gāja kā pa renīti un varēja arī pablenzt uz zāli, vai mamma redz, ka spiežu, cik spēju. Es stāvēju skatuves vidū, vēderu izgāzis, korim pašā priekšā, lai mamma varētu labi redzēt, ka skolā ne tikai kārtīgi izdauzos, kā viņa mani vienmēr grauza, bet padaru kaut ko prātīgu ar’.
Dziedājām “Jūs, bērniņi, nāciet ar priecīgu prātu”, un tas pilnīgi atbilda īstenībai. Prāts patiešām šovakar mums bija neparasti priecīgs.
Pēdējo vēzienu skolotāja veica sevišķi plaši un spēcīgi. Tik spēcīgi, ka aizrāva mūsu mutes ciet kā laidara vārtus stiprā vējā.
Kas par aplausiem!
Mūsu pašapziņa cēlās reizē ar sveču liesmiņu izstaroto siltumu, un nākamās dziesmas skanēja tik daiļi kā vēl nekad. “Klusa nakts, svēta nakts” gan laikam nodziedājās slikti. Zālē aplausi nerimās, tomēr skolotāja teica – jādziedot vēlreiz.
Ik pēc pāris dziesmām bija jāskaita dzejolīši. Man atkal kārtējo reizi neveicās – bija jāskaita pirmajam. Šādas neveiksmes mani piemeklēja, kā mamma teica, no bērna kājas.

Kad biju krietni mazāks un aizbraucām ciemos vai arī mājās dedzinājām eglīti ciemiņu klātbūtnē, tad vienmēr aizsākās strīdi, kuram pirmajam vajadzēja skaitīt.
“Sāksim ar mazākajiem!” kāda tante visgudri noteica, un noskaidrot mazāko nebija grūti: tas biju es. Neko darīt, paklanījos, piecirtu kāju, kas visiem patika, paskatījos uz smaidošo mammu un skaitīju: “Pīrāgam, nabagam, abi gali apdeguši”, pēc tam saņēmu konfekti ar garu pušķi abos galos un pa atzinīgai piezīmei, kas tīksmināja ne tikai mani, bet arī mammu.
Pēc pāris gadiem, nonākot līdzīgā sabiedrībā, ātri ar acīm nomērīju savus vienaudžus un secināju, ka nu šoreiz gan neesmu mazākais un sākšanas gods tiks piešķirts kādam citam knēvelim. Taču šoreiz nebija klāt tantes, kura vēlējās dot priekšroku mazākajiem, un tāpēc izrīkotāji pieņēma likumu sākt ar... puikām. Es atkal tiku atzīts par grēka āzīti, jo par manu puicisko izcelsmi neviens nešaubījās, turklāt vēl drosmīgu. To gan teica tādēļ, lai man paglaimotu, un tas patiešām iedarbojās labāk nekā piesolīta konfekte.
Gadi gāja, bet eglīšu iededzināšana Saulgriežu svētkos turpinājās, tikai es ar katru gadu kļuvu garāks un arī skaitāmie galvas gabali attiecīgi pagarinājās. Nebija vairs atsevišķi pantiņi, bet pat veseli dzejolīši. Biju iemācījies Friča Bārdas “Bukuragu” un cerēju, kad sīkie beigs savas niecīgās peršiņas, uzstāties ar pagaru deklarāciju. Bet kas to deva?
Šoreiz labpatikās kādam onkulim ieteikties: “Nu, jāsāk jau ar lielajiem resgaļiem,” lai to visi pieņemtu kā likumu, domām nedaloties. Pie lielajiem, saprotams, pieskaitīja nevis tos, kuri dzēra šņabi, bet tos, kuriem vēl bija jāapgūst grāmatu gudrības, un atkal izlocīšanās nekāda bez ierunām uzņemties priekšdeklamētāja godu. Nīgri noskaitīju par lielo ragaino bazibozuku un domāju: kad pienāks tas brīdis, kad citiem pielaikos aizsācēja mundieri, kas prasīja vairāk dūšas nekā citiem, kuri uzstājās pēc tam? Nebija izņēmums arī šis svētku sarīkojums.
“Balts sniedziņš snieg uz skujiņām... un sirds tā laimīgi pukst man.”
Zālē noplikšķināja pašķidrs aplausu lietutiņš.
Turpinājums sekos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ak, eglīte, ak, eglīte!

Kategorijas