Sibīrijas dienasgrāmata. Tomska – 3. daļa

2020. gada 3. janvāris 07:00

265

Sibīrijas dienasgrāmata. Tomska – 3. daļa

Tomska – pilsēta ar 415 gadu senu vēsturi – uzskatāma par Sibīrijas “smadzenēm”. Par to pārliecinājos 2019. gada vasarā nodibinājuma “Fonds Sibīrijas bērni” organizētās ekspedīcijas laikā.
Vēl pirms došanās tālajā ceļā radās lieliska iespēja satikties ar izcilā vācu valodas tulkotāja Ģirta Bļodnieka (1922.–1987.) meitu – jūrmalnieci Ilzi Irinu Kļavu. Viņa šajā pasaulē ieradās tieši Sibīrijā – Kargasokā, kas atrodas Tomskas apgabalā. Šķirstot Bļodnieku ģimenes albumus, kuros rūpīgu roku ielīmētas fotogrāfijas no šiem tālajiem un izdzīvošanas ziņā smagajiem laikiem, Ilze Irina man atklāja sava tēva dzīvesstāstu. Ekspedīcijas laikā, staigājot pa Tomskas centra ielām un skvēriem, itin bieži atcerējos fragmentus no viņas stāstījuma.

Atomreaktors
un botāniskais dārzs
Tomskā, atšķirībā no citām ekspedīcijas laikā apmeklētajām pilsētām, uzkavējāmies vairākas dienas, turklāt mums tika noorganizēta ekskursija gida – jauna vīrieša, īsta savas pilsētas patriota – pavadībā. Braucot ar mikroautobusu gar Tomskas Valsts universitāti, kas atrodas Ļeņina prospektā 36, gids mums ar lepnumu atklāja, ka viņa dzimtajā pilsētā katrs piektais iedzīvotājs saistīts ar kādu no augstskolām vai nu kā students, vai arī kā darbinieks. Šajā statistikā, protams, ietilpst ne tikai mācībspēki, bet arī pārējie universitāšu darbinieki, ieskaitot apkalpojošo personālu.
Otra ļoti nozīmīga lieta, ar ko pilsētas iedzīvotāji var pamatoti lepoties, ir fakts, ka pasaules labāko augstākās izglītības iestāžu reitingā Tomskas Valsts universitāte ierindojas pirmajā simtniekā. Salīdzinājumam: 1632. gadā dibinātā Tartu Universitāte, kas no Baltijas valstu augstskolām novērtēta visaugstāk, tiek ierindota aptuveni 500. vietā, savukārt Latvijas Universitāte šajā reitinga tabulā kautrīgi ieņem vien 800. pozīciju.
Interesantajās sarunās ar mūsu grupas operatoru Aivaru Lubānieti, kuram ir ne tikai fantastiskas zināšanas par Sibīriju, īpaši tās vēsturi, bet arī liela interese par fiziku, noskaidrojām, ka Tomskas Valsts universitātei pieder pašai savs mācību atomreaktors jeb kodolreaktors. Ko tur liegties, dažiem, tostarp man, tas šķita kas pilnīgi neticams.
Otra milzu bagātība, kas atrodas Tomskas Valsts universitātes rīcībā, ir 1880. gadā dibinātais botāniskais dārzs ar 126 hektāru plašu teritoriju. Tā oficiālais nosaukums – Sibīrijas botāniskais dārzs, turklāt tas ir pirmais šāda veida dārzs, kas izveidots Krievijas Federācijas Āzijas daļā. Dienu pirms atgriešanās Rīgā, precīzāk, svētdienas rītā, kad kopā ar ekspedīcijas dalībnieci Liju Ābeli nolēmām to apmeklēt, mums par lielu vilšanos, Sibīrijas botāniskais dārzs bija slēgts.
Tikai nedaudz jaunāka par Tomskas Valsts universitāti ir Politehniskā universitāte, kas atrodas Ļeņina prospektā 30 un arī uzskatāma par savā nozarē senāko tajā Krievijas Federācijas daļā, kas atrodas aiz Urāliem. Dodoties no viesnīcas uz pilsētas centru, bieži gājām tai garām, apbrīnodami šīs ēkas iespaidīgo arhitektūru, īpaši jau milzīgās kolonnas.
Trešais “milzis”, vēstījot par augstākās izglītības iestādēm Tomskā, ir Sibīrijas Valsts medicīnas universitāte, kas arī atrodas pilsētas centrā, turklāt pavisam tuvu pārējām abām – Maskavas traktā 2. Lasot par augstskolas vēsturi, var konstatēt līdzīgas iezīmes ar situāciju mūsu valstī. Latvijas Universitātes pastāvēšanas sākuma gados tās struktūrā atradās Medicīnas fakultāte, taču laikā, kad mūsu valsts bija inkorporēta Padomju Savienības sastāvā un vara atradās Staļina rokās, minētā fakultāte tika likvidēta, tās vietā nodibinot Rīgas Medicīnas institūtu. Tas pats notika arī Tomskā, taču vismaz desmit gadus agrāk nekā Latvijā.
Piebilstams, ka Sibīrijas Valsts medicīnas universitātes galvenā ēka ir ļoti neparasta. Fasādes puses pirmajā stāvā starp logiem atrodas bareljefi – tajos atveidoti savulaik ļoti populāri profesori, kuru ieguldījums farmakoloģijas vai klīniskās medicīnas nozarē ir nenovērtējams. Zem katra bareljefa piestiprināta neliela plāksnīte ar skaidrojumu, kā šo personu sauc un kādi ir tās galvenie nopelni.

Izcilie latviešu vīri
Atgriežoties pie Ilzes Irinas Kļavas stāstītā par savu tēvu Ģirtu Bļodnieku, jāpiemin kāda cita no Tomskas augstskolām – Tomskas Pedagoģiskais institūts, kas 1995. gadā pārdēvēts par Tomskas Valsts pedagoģisko universitāti un atrodas Kijevas ielā 60. Izcilais tulkotājs un pedagogs minētās augstskolas Vēstures un filoloģijas fakultātē studējis laika posmā no 1956. līdz 1958. gadam, proti, līdz atgriešanās brīdim Latvijā.
Savukārt pēc atgriešanās dzimtenē Ģ. Bļodnieks pēc savas paša pieredzes paudis, ka Tomskas profesori bijuši daudz objektīvāki un koleģiālāki un tās ir īpašības, kas diemžēl pietrūkstot Rīgas profesoriem. Man ir pat bail iedomāties, ko teiktu izcilais tulkotājs, ja dzīvotu mūsdienās un spētu novērtēt situāciju, kāda valda tagad.
Ar seno Sibīrijas pilsētu un tās augstskolām saistīts vēl viens izcils latvietis. Tas ir Tomskas Politehniskās universitātes profesors Pēteris Kraujiņš, kurš dažādos savas dzīves posmos mēģinājis atgriezties Latvijā pat veselas trīs reizes, taču tas nav izdevies. Lai gan savā ģimenē profesors sarunājas tikai krieviski, viņa latviešu valodas zināšanas esot apbrīnojami labas. Tas tāpēc, ka Kraujiņa māsa no Latvijas viņam sūtot dažādas grāmatas. Sibīrijas ekspedīcijas organizatoriem šis vīrs labi pazīstams, taču 2019. gada vasarā profesoru satikt diemžēl neizdevās – viņš laikā, kad Tomskā viesojāmies mēs, atradās prombūtnē. Ko lai dara, katram savas prioritātes.
Turpmāk vēl.

Raksta autore pateicas Jūrmalas pilsētas domei par iespēju strādāt Dubultu Rakstnieku namā, kur tapusi šī publikācija, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātei, īpaši dekānei Marinai Platonovai. Bez RTU atbalsta doties ekspedīcijā nebūtu iespējams.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sibīrijas dienasgrāmata. Tomska – 3. daļa

Kategorijas