Salauztas ilūzijas norūda un palīdz attīstīties

2020. gada 9. janvāris 07:00

209

Salauztas ilūzijas norūda un palīdz attīstīties

Ticība, gaidas un cerības ir neatņemama Ziemassvētku sastāvdaļa. Tāpat kā Santa Klauss, Ziemassvētku vecītis vai Salatētis, ko bērnībā gaidījām ar trīsošu sirdi. Mums iegalvoja: ja labi uzvedīsies un noskaitīsi dzejolīti, saņemsi dāvaniņu. Un mēs tam ticējām. Līdz atklāsmei, ka kāroto atnes nevis mistiska būtne no Piesnigušā Meža vai tālās Lapzemes, bet gan pārģērbies tētis, onkulis vai pat bērnudārza audzinātāja.
Vairums bērnu iedomu tēla atmaskojumu uztver kā pasaku ar negaidītām beigām, tikmēr jūtīgākiem tas sagādā dusmas un sāpīgu pārdzīvojumu – mani ir krāpuši! Kādēļ, kļūstot par mammām un tētiem, skaisti iesaiņoto nepatiesību nododam tālāk, no paaudzes paaudzē turpinot mistifikāciju maratonu? Varbūt šai tradīcijai ir kāda slēptā jēga? Atbildes uz šiem jautājumiem mēģinām rast kopā ar psiholoģi, ģimenes psihoterapeiti Andželiku Kāli.

Brīnumam ir jābūt!
Cilvēcei piemīt maģiskā domāšana. Ticība pārdabiskajam un brīnumainajam jau tūkstošiem gadu ir sastopamas jebkurā sabiedrībā. Senākās kultūras vērtības – pasakas, teikas un leģendas, arī mākslas darbi un teātris – pēc savas būtības ir brīnums, kam jābūt un jāsaglabājas, jo tas palīdz saprast labo un ļauno, tiem gatavoties.
Ziemassvētku vecītis ir viena no pasakām, kas mūs strukturizē, un katrā pasakā ir kāds resurss. Pilnīgi noteikti cilvēkbērns ar laiku saprot, ka ticis maldināts, bet pieviļoties nonāk pie realitātes izpratnes.
Mēs, pieaugušie, mānām ne tikai savas atvases, bet arī sevi, mēdzam noticēt izdomājumiem, jo ir grūti norobežot īstenību no fantāzijām, spriež Andželika Kāle un uzsver, ka ir liela atšķirība starp bērnu, kurš, spējot jebkam piedot maģiskumu, fantazējot, attīstās, un to mūža posmu, kad cilvēks ir pieaudzis. Būtu jāspēj rast robežu starp fantāziju un loģiku, realitāti.
Kad tiek runāta patiesība un kad ne, bērns sāk apjaust ap trīs gadu vecumu, bet tam vēl nepiešķir morālu vērtību. Ne velti ir ģimenes, kurās skaitās pieņemami gan stāstīt nepatiesību, gan piesavināties svešas lietas un nesaukt to par melošanu un zagšanu. Novērtējums rodas vēlāk – ap gadiem astoņiem deviņiem, kad bērns saprot, kāda rīcība ir slikta un kas par to var būt. Tiesa, daudzi nebeidz mānīties arī pieaugušo vecumā un dara to apzināti – lai panāktu vajadzīgo. Kādam tas ir vienīgais veids, lai izdzīvotu, cits uzķēris, ka ir pārējiem interesants ar melu, izdomājumu stāstīšanu. Neprotot citādi veidot attiecības, cilvēks varbūt pat tiek pie draugiem.

Uztveram atšķirīgi
Vai, aplaudējot minhauzeniem un akceptējot puspatiesības, mēs nepadarām melošanu par normu? Skaties un brīnies – AS “Latvijas Piens” sviests ar marku “Trikata” ražots Vācijā un “Spilvas” marinētie gurķīši – Ķīnā. “Nu, kā var nesolīt” kļuvis par pašlabuma meklētāju un populistu lozungu.
“Viņi zina, kā mums trūkst, par ko sapņojam, uz kā uzķersimies. Cilvēciskas vājības ir katram, un mums tiek izmesti enkuriņi, āķīši. Strādājot Rīgā Krīžu centrā, reiz biju ļoti nogurusi, aizbraucu uz veikalu un tēju plauktā izvēlējos dzērienu “Mundrumam”. Tobrīd iespaidoja tas vārds, bet nekad mūžā vairs neesmu šo tēju lietojusi. Svarīgi ir nevis citus pieķert melos, bet saprast, ko vajag pašam.”
Speciāliste piekrīt, ka ir indivīdi, kuri neizjūt sirdsapziņas pārmetumus, nekreņķējas par izdarītā, sasolītā sekām. Nav balto vai melno melu, realitāte vai nu ir, vai nav. Kad to atkodē, vilšanās ir neizbēgama. “Protams, eksistē robeža starp normu un pataloģiju, bet attiecībā uz Ziemassvētku pārsteigumiem vecākiem ir vislabākie nodomi. Nav konkrēta vecuma, kad vislabāk bērnam atklāt noslēpumu par vecīti sarkanajā mētelī. Muļķīgi ir neakceptēt bērna sajūtas, kad viņš brīnumā viļas. Iedomu pasaule ir skaista, tāpēc, uzzinot patiesību, Ziemassvētku vecītis bērna iztēlē it kā nomirst. Varam par to pasmieties, bet labāk ir būt līdzās un paskaidrot lietu kārtību.”
Ilustrējot sacīto, A. Kāle atceras kādas ģimenes stāstu pirms daudziem gadiem: “Māsa pārmeta vecākajam brālim, ka viņš sabojājis Ziemassvētku prieku – atvēris skapja durvis un parādījis, kur glabājas vecāku sarūpētās dāvanas. Tagad viņi par to pasmejas, bet abu uztvere kardināli atšķiras. Puiku jau mazotnē nekādi neizdevās piemānīt, viņš visu izdomāja, izpētīja. Pārbaudīja, vai sniegā ir Ziemassvētku vecīša pēdas, un secināja, ka viņš nekādi nav varējis atnākt. Bet daži cilvēki ticību brīnumam spēj saglabāt ilgi. Pazīstu jaunieti, kurš vēl četrpadsmit gados tic Ziemassvētku vecīša esamībai. Kāpēc bildi redzam tik atšķirīgi – kā melus vai patiesību? Jo viens ir apveltīts ar loģisko domāšanu, savukārt mākslinieciskā tipa cilvēka fantāziju rosina radošums.”

Ilūziju daba
Viengadniekam, divgadniekam ir vienalga, kurš noliek dāvanu zem eglītes. Toties trīsgadnieks jau spēlē lomu spēles un no tā ķer milzīgu prieku. Bērna smadzeņu īpatnība ļauj iztēloties un ar pārliecību stāstīt daudz ko. Līdz zināmam vecumam normāla parādība ir arī iedomu draugi. Mazais spēj aprakstīt, kā iedomu draugs izskatās, pateikt, kā viņu sauc. Izfantazētais personāžs var būt, piemēram, dzīvnieks vai paša labā un sliktā puse. “To neizdarīju es, bet TAS.”
Nav noteikts, kurā brīdī bērniem jāsāk stāstīt par dažādām lietām, taču vilšanās ir jāpiedzīvo katram. Visdrausmīgākie ir meli, ja pieaugušais iegalvo, ka mirušais cilvēks vēl dzīvs. “Tā ir sāpīga realitāte, bet trīs četrus gadus vecam bērnam nedrīkst teikt, ka tētis ir vienkārši pazudis. Sēras, sirdssāpes nozīmē saskaršanos ar realitāti, kas nav patīkama, bet mūs norūda.”
Gribam to vai ne, bet puspatiesības un pašapmāns caurvij teju visu mūsu dzīvi. Tā iemīlēšanās pirmajā fāzē, ko saucam par rozā briļļu periodu, izredzētajā nereti saskatām īpašības, kuru nav, un saklausām to, ko vēlamies. “Kad vīrietis mīļotajai sola nonest zvaigznes no debesīm, ir jautājums: ko meitene dzird. Ja viņā saglabājies bērna naivums, iespējams, uzķersies. Bet viņam var ļoti nepaveikties, ja meitene ir loģiska, nepakļaujas emocijām, ausu glaudīšanai. Komplimentam vajadzētu būt patiesam, nākt no visas sirds, pretējā gadījumā tā ir liekulība, lišķība.”
Gadās, protams, ka izskatāmies gana labi, tā nejuzdamies, taču bieži vien dāmas cītīgi uzpucējas tieši tad, kad jūtas draņķīgi. Vai tā ir vai nav mānīšanās? Melu duālo dabu speciāliste atklāj, pieminot amerikāņu mākslīgo smaidu un viedierīcēs lietotos emociju simbolus. “Tur slēpjas viena fizioloģiska īpatnība – smadzenes atpazīst, ko pauž mana un otra cilvēka seja. Ja pats šobrīd esmu drūmiķis, gaužos, ka viss ir slikti, smadzenes visam ķermenim liek tā justies. Atzīstot to, varu reāli sevi apmānīt – sākumā uztaisu mākslīgo smaidu, lai liktu smadzenēm domāt, ka viss ir ļoti labi. Mēs dzīvojam pasaulē, kur realitāte un spēja to veidot palīdz komunicēt, socializēties. Ja visu mūžu paliktu bērna maģiskās domāšanas līmenī, fantazētu un mānītos, nobruktu sabiedrības normas, likumi, kārtība, un mēs atrastos psihiatriskajā slimnīcā. Ik reiz, kad uzķeramies uz meliem, viļamies ilūzijās, tiek salauzts viens sapnītis, viena pasaka, bet piedzīvotais liek mums attīstīties, doties tālāk. ”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Salauztas ilūzijas norūda un palīdz attīstīties

Kategorijas