Ar misiju kalpot stāstam

2020. gada 9. janvāris 07:00

Uzaugot radošā vidē, juristes Ināras Brantes un televīzijas operatora Roja Branta meita Elizabete Marija Brante izlēma studēt aktiermākslu. Viņa ir galvenā varone Liepājas teātra izrādē “Polianna”, kura nule saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kā gada labākā izrāde bērniem.
Elizabete uz sarunu vienā no Liepājas iecienītākajām kafejnīcām “Darbnīca” ierodas ar Poliannas cirtām matos. Grima vasarraibumus gan paspējusi noņemt. Viena izrāde nule beigusies, un pēc pusotras stundas sāksies nākamā.

Aktiermākslu esat studējusi Anglijā. Kādēļ pēc koledžas absolvēšanas atgriezāties Latvijā?
Laiks, kad pabeidzu mācības, man bija diezgan grūts, jo četrus gadus tā bija mana pasaulīte. Pēkšņi katru dienu vairs nesatiec savus pasniedzējus, savus draugus, katru dienu vairs nav teātris. Lielā pilsētā ir diezgan grūti tam tikt pāri, tāpēc man nācās atgriezties mājās un mazliet atpūsties, atgūt spēkus. Viss bija noticis tik ātri, ka pat nepiefiksēju, cik ļoti biju izdegusi. Arī ģimenē bija problēmas.

Kas tie bija par īpašiem ģimenes apstākļiem?
Tētim bija operācija, viņš bieži slimoja. Tas bija moments, kad sapratu – gribu aizbraukt uz mājām. Domāju, tā bija vienīgā pareizā izvēle, jo ir mirkļi, kad jāļauj sev relaksēties un jāsatiek sev svarīgie cilvēki, jāvelta laiks ģimenei.

Kādēļ vispār izvēlējāties studēt aktiermeistarību? Tā tomēr zināma kā emocionāli smaga profesija.
Es vienkārši tāda piedzimu. Vienmēr klasē esmu bijusi komiķe, vienmēr esmu spējusi kādu attēlot. Tas vienmēr nācis ārā ļoti dabiski. Pasauli izjūtu ļoti emocionāli. Man visi nervu gali vienmēr bijuši ļoti atvērti. Ja es to varētu apstādināt, varbūt tā arī darītu un pievērstu uzmanību kaut kam citam, nevis aktiermākslai. Taču es to mīlu, nespēju ignorēt un kontrolēt.

Kāpēc izvēlējāties studijas Londonā? Iespējas taču ir arī Latvijā.
Mani ļoti interesēja pabūt mazliet ārpus Latvijas. Tas ir tāpat kā, ja vēlies būt arhitekts vai mākslinieks – izbrauc ārā paskatīties, kāda tad tā lielā pasaule īsti ir. Paplašini savu redzesloku. Tā ir ļoti liela mācību skola. Ne tikai profesionāli, bet arī dzīves pieredzes ziņā. Tas ļoti norūda.

Cik viegli vai grūti jaunam aktierim ir ienākt Latvijas teātra vidē un atrast savu vietu?
Domāju, ka grūti jau ir tiem, kas studējuši aktiermākslu Kultūras akadēmijā. Tirgus ir diezgan mazs, kas ir gan labi, gan slikti. Sākumā man gāja visādi, tomēr nevaru sūdzēties par to, kā man sakrita iespējas. Poliannas loma bija atvērta, vajadzēja iet uz kastingiem, parādīt sevi. Tas bija režisora (izrādes “Polianna” režisors ir Dž.Dž. Džilindžers – red.) lēmums – vairākas reizes dot man iespēju sagatavoties.

Cik Jums pašai Poliannas tēls ir tuvs?
Spēlēju ar sirdi, citādāk to nemaz nevarētu izdarīt. Ļoti izbaudu Poliannas lomu un to, kas viņai apkārt notiek. Viņa ir mazs bērns, viņai viss ir interesanti, viņa uz dzīvi skatās savādāk. Atgādina par tām vienkāršajām lietiņām, ko visi zinām, bet piemirstam – papriecāties, būt pozitīvam, neraizēties.

Cik bieži pati esat mēģinājusi spēlēt prieka spēli – katrā situācijā, notikumā saskatīt gaišo?
Kad noģērbju Poliannas kleitu, noņemu vasaras raibumus, es vairs neesmu tas bērns. Atgriežos savā pieaugušā cilvēka dzīvē, un tas aizmirstas.

Kāpēc cilvēkam ir grūti atrast priecīgo katrā dienā, katrā notikumā, pat visskumjākajā?
Tāpēc, ka mums ir ļoti daudz atbildības, ko lielākoties esam uzlikuši sev paši. Sevi dažreiz mazliet mokām. Gribam būt veiksmīgi, gribam paceļot, gribam labu finansiālo stāvokli, ģimeni. Mūsu prāts ar visām šīm lietām ir tik ļoti aizņemts! Bet tādos mirkļos kā dzimšanas diena vai Ziemassvētki, kad kāds ģimenes loceklis saslimst vai kādu zaudē, saproti, cik tas viss pārējais bijis muļķīgi. Polianna arī savā vecumā ļoti labi apzinās, kas ir nāve. Mazam bērnam nav abu vecāku, bet tik un tā parāda, ka viss ir labi. Viņa izvēlas uz dzīvi skatīties šādi.

Iejūtoties tēlā, darāt to sevis pēc vai tomēr spēlējat ar domu par skatītāju – lai viņam patiktu, lai viņš raudātu, smietos…
Kad gribēju studēt aktiermeistarību, protams, viens no iemesliem bija tas, ka vēlos būt uz skatuves. Bet mani izmācīja – tu nekad neesi zvaigzne, zvaigzne vienmēr ir stāsts. Tam es arī kalpoju. Nespēlēju ar domu: vai jūs mani redzat?!
Spēlēju, lai izstāstītu skatītājiem stāstu. Spēlēju, lai viņi varētu to saprast un pieredzēt. Un es spēlēju tam tēlam. Sevi vispār aizmirstu.

Esat dzimusi, augusi rīdziniece. Ieminējāties, ka jau skolas laikā patika iejusties dažādos tēlos. Pastāstiet, lūdzu, īsi par šo laiku, par bērnību, ģimeni!
Tā kā tētis strādāja televīzijā, kanālā LNT, būdama bērns, bieži gāju līdzi uz dažādiem pasākumiem. Mana labākā draudzene ir Marta Mielava, kuras tētis ir mūziķis Ainārs Mielavs. Arī viņa bija tajos pasākumos.
Būt kopā ar radošiem cilvēkiem – tā bija liela daļa no manas bērnības. Tāpēc, domāju, ļoti atraisījos kā aktiermeistarīgs bērns. Skolā biju atvērta, vienmēr mazais klases klauns, dīvainītis. Gāju Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā, un man bija ļoti grūti tur atrast savu vietu. Jutos ļoti savādāka. Kā jau daudziem radošiem cilvēkiem, man nepadevās matemātika. Arī daudzos citos priekšmetos gāja ļoti grūti. Jutu nosodījumu no skolotāju puses. Arī pati jutos slikti – kāpēc man nesanāk, kāpēc citiem sanāk? Bet īstenībā man vienkārši bija citas lietas, kas labi sanāk un citiem savukārt nesanāk. Tāda tā sistēma ir, un tas vienkārši jāiztur. Nevarēju sagaidīt to mirkli, kad beidzot varēšu iet uz skolu un katru dienu mācīties to, kas man ļoti patīk. Kļūt par cilvēku, kāds esmu, atrast tos, kuri domā līdzīgi, iedvesmoties un kopā kaut ko radīt.

Teicāt, ka bijāt klases klauns. Šobrīd smaidāt, bet vai skolas laikā atšķiršanās nebija mazliet sāpīga? Jo, man šķiet, tad ļoti gribas līdzināties citiem, iejukt pelēkajā masā.
Sākumā mācījos Rīgas angļu ģimnāzijā. Man nācās aiziet no turienes, jo klasesbiedri mani absolūti nepieņēma. Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā sāku mācīties, kad biju septītajā klasē, un tad jau biju pieaugušāka. Tas, ka esi īpatnējāks, interesantāks, parādījās kā pluss. Iepazinos ar sava veida draugiem, un kļuva vieglāk.

Tas, ka saglabājāt savu es, nemēģinot līdzināties citiem, ir arī vecāku nopelns?
Mana mamma un tētis arī ir ļoti autentiski cilvēki. Viņi vienmēr bijuši ļoti saprotoši. Man tiešām ir ļoti forši vecāki, un aizvien abi ir kopā. Vecāki iedvesmo un palīdz būt stipram, iemāca būt neatkarīgam. Man šķiet, ka vecākiem jebkura mākslinieka dzīvē ir ļoti liela nozīme – viņi atbalsta, pat ja pašam liekas, ka nekas nesanāk.

Izrādē “Polianna” viena no līnijām bija par vecu mīlestību, kas bija izdzisusi un uzbangoja no jauna. Kādas ir jūsu attiecības ar mīlestību?
Es esmu ļoti romantiska, bet man patīk arī būt ļoti neatkarīgai, darīt daudz savu lietu. Attiecībās vienmēr ieturu noteiktu distanci. Bet vispār man patīk, ka man ir mans cilvēks. Loloju un kopju attiecības, ja man tās ir. Sajūtas, ko izjūti, kad kāds patīk, kādu mīli, ir ļoti neikdienišķas, padara dzīvi krāsaināku. Man patīk to izjust.
Skaidrs, ka pie ilgtermiņa attiecībām ir jāpiestrādā. Vajag ikdienā sarūpēt tos mazos prieka mirkļus arī tad, kad piedzimst bērni, kad rodas rūpes par mājokļa kredītu, kopējo budžetu.

Bet daudzi izcili aktieri ir teikuši: tas, ka nav laika savai privātajai dzīvei, ir viena no profesijas blaknēm.
Tā notiek arī citās profesijās. Aktiera dzīve varbūt vienīgi ir emocionālāka, ja ir dažādas lomas, ja kaut kas neveicas, ja nedabū labas lomas. Zinu, ka citi aktieri kļūst ļoti depresīvi, nevarot sevi pilnveidot. Bet daudzi arī saka, ka tieši mīļotais cilvēks ir tas, kas palīdz tikt ar to galā.
Nedomāju, ka cilvēkam vajag izvēlēties – vai nu karjera, vai otrs cilvēks. Vari būt izcils savā profesijā, un var būt absolūti izcila personiskā dzīve. Daudz kas ir atkarīgs no paša – kā izturies pret otru, kā spēj menedžēt savu laiku. Skaidrs, ka būs grūti periodi un kāda minikrīzīte. Svarīgi atrast cilvēku, ar kuru ir līdzīgs domāšanas veids par dzīvi, attiecībām, ļoti svarīgs ir humors.

Ko savā dzīvē gribētu paņemt no vecāku attiecībām?
To, cik dzīvi viņi ir, pat esot kopā vairāk nekā trīsdesmit gadu. To, kā viņi sarunājas savā starpā, pat nevar aprakstīt. Bieži cilvēki, kas ilgi ir kopā, vairs nesarunājas, ir distancētāki. Kad es satieku savus vecākus, viņi smejas, tad mazliet sastrīdas, tad uziet savā istabā, tad atkal smejas, tad runā kaut ko nopietnu, tad aizbrauc uz veikalu, nopērk kaut kādu matraci, tad viņiem vajag gleznas… Viņi parādījuši, ka attiecības nav perfektas, ka ir grūti brīži, ka katram ir savs ego.
Nekad neaizmirsīšu to, kā vecāki manā klātbūtnē runāja par to, ka mamma gribēja nopirkt žalūziju, bet tētis nevēlējās. Un tētim bija milzīga sāpe par to, ka mamma uz viņu apvainojās. Viņš saka (Elizabete runā pārvērstā balsī): “Es nesaprotu, kāpēc tava mamma apvainojas par kaut kādu žalūziju! Mēs tāpēc neaizbraucām skatīties “Džokeru”.” Viņi izklausījās pēc tīņiem, kam ir tie mazie kašķi, lai gan abi ir kopā vairāk nekā trīsdesmit gadu, viņiem ir divi bērni un kopā daudz kas pārdzīvots.
Tāpēc man ir vienalga – lai manas attiecības nav perfektas, galvenais, lai ir dzīvas. Lai ir šis ritms: mēs runājam, smejamies, sastrīdamies, paraudam, aizejam uz kino.

Vai jūs var nosaukt par tādu stipro ģimeni, kas bieži nāk kopā, pulcējas visos svētkos, vai vairāk dzīvojat neatkarīgi cits no cita?
Mums patīk būt vieniem, būt neatkarīgiem, mums vajag savu telpu, bet, kad esam kopā, esam diezgan itāliski. Esam ļoti skaļi, temperamentīgi, dažreiz pat par skaļu. Mums ir svarīgi sapulcēties tādos mirkļos kā Ziemassvētki, dzimšanas dienas. Uztaisām vakariņas un pasēžam visi kopā. Man liekas, tas, ka zinām – vienmēr būs atbalsts, kad to vajadzēs –, arī mums ļauj būt neatkarīgiem savās dzīvēs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ar misiju kalpot stāstam

Kategorijas