Sibīrijas dienasgrāmata. Tomska – 4. daļa

2020. gada 9. janvāris 07:00

630

Sibīrijas dienasgrāmata. Tomska – 4. daļa

Par Sibīrijas seno pilsētu Tomsku lasītājiem esam vēstījuši vairākkārt: gan par šīs vietas saistību ar deportētajiem latviešiem, gan mūsu valsts izcilajiem prātiem, kuri savas studiju gaitas sākuši vai turpinājuši kādā no Tomskas universitātēm, gan arī par politisko represiju vēstures memoriālo muzeju “NKVD izmeklēšanas cietums”. Lai priekšstats par neparasto Rietumsibīrijas pilsētu būtu pēc iespējas pilnīgāks, ir vērts atklāt arī jaukās, tajā skaitā pat nedaudz neparastās, lietas, ar ko Tomska ceļotājus piesaista mūsdienās.
Sibīrijas ekspedīcijas, ko organizēja nodibinājums “Fonds Sibīrijas bērni”, laikā mūsu grupa visplašāk iepazina tieši Tomsku, kur pavadījām vairākas dienas. Kopā ar brauciena dalībnieci, Kolpaševā dzimušo Liju Ābeli ik vakaru gājām pastaigā pa pilsētas centru un bieži sastapām arī citus mūsu grupas biedrus, kuri, tāpat kā mēs, lieti izmantoja brīvo laiku, dodoties brīvsolī. Īpaši vērtīgi bija satikt mūsu ekspedīcijas operatoru Aivaru Lubānieti, kuram bija daudz labu ieteikumu, kurp vēl derētu aiziet un ko apskatīt.

Kartupelāja vietā – karuseļi
Pilsētas centrālā iela – Ļeņina prospekts – allaž bija mūsu pastaigu sākumpunkts. Ne tāpēc, ka tas atrodas tuvu viesnīcai, kurā apmetāmies, bet gan vienkāršā iemesla dēļ, ka tieši šajā ielā atrodas viss nepieciešamais: vietas, kur par samērā mērenu cenu ieturēt maltīti, daudz ievērības cienīgu ēku un kultūras pieminekļu, skvēri, nemaz nerunājot par veikaliem un aptiekām, ar kurām skaita ziņā varētu sacensties vienīgi Maskava. Ļaudis, kuri apmeklējuši Krievijas galvaspilsētu, apgalvo, ka tur aptieku esot pat vairāk nekā ieejas durvju un vārtrūmju. Jāatzīst, Tomska šajā ziņā neatpaliek.
Lai gan pa Ļeņina prospektu staigājām daudz un bieži, šī vieta nekad neapnika. Prospekts ļoti atgādināja bērnībā redzēto – pagājušā gadsimta 80. gadu vidu, taču tas ne tikai Ļeņina pieminekļa un veikala “Rīgas modes” dēļ vien. Dažkārt radās sirreālas izjūtas, it kā atgrieztos pagātnē. Iespējams, tas arī tāpēc, ka Tomska, nenoliedzami, ir ļoti zaļa, videi draudzīga pilsēta – tajā daudz parku, skvēru, biržu, dārzu: Universitātes birzs, Pilsētas dārzs, Sibīrijas Botāniskais dārzs un citi. Centrālajās ielās daudz rūpīgi koptu puķu dobju un glītu, nelielu strūklaku. Piemēram, Sibīrijas baroka stilā celtās Tomskas Augšāmcelšanās pareizticīgo katedrāles iekšpagalms gada siltajos mēnešos valdzina ar ziedu pārbagātību.
Netālu no Ļeņina prospekta atrodas 1886. gadā dibinātais Tomskas kultūras un atpūtas parks “Pilsētas dārzs”. Otrā pasaules kara laikā vietējie iedzīvotāji tur audzējuši kartupeļus, savukārt kopš 1959. gada Pilsētas dārzā atrodas dažādas atrakcijas – karuseļi bērniem un pieaugušajiem. Grūti iztēloties, kādi un cik droši ekspluatācijai tie bija pagājušā gadsimta otrajā pusē, taču mūsdienās Pilsētas dārza karuseļi ir tieši tādi paši, kādus tos atceros no 80. gadu nogales Mežaparkā Rīgā.
Svētdienas pusdienlaikā, vadīdamas pēdējās stundas Sibīrijā, nolēmām uzbraukt augstu gaisā ar panorāmas ratu. Biļetes cena – smieklīgi zema, taču brauciens īpaši lielu prieku nesagādāja – šķita pat nedaudz bailīgi, toties radās iespēja Tomskas namus vērot un fotografēt no putna lidojuma.
Pēc brauciena kopā ar Liju iegriezāmies Pilsētas dārzā izveidotajā Pasaku alejā, kas vietējiem bērniem, kuri droši vien labi zina visu populārāko pasaku varoņus, noteikti šķiet gluži kā paradīze. Uz koši krāsota soliņa “sasēduši” savulaik populārās multiplikācijas filmas “Nu, pagaidi!” varoņi Zaķis un Vilks, kas tā vien vilina piemesties blakus un nofotografēties. Turpat arī citu pasaku tēli – Runcis Zābakos, Dakteris Aikāsāp un vēl, un vēl. Pastaiga pa šo savdabīgo aleju raisīja patīkamas emocijas un senas atmiņas.
Dodoties Pilsētas dārza austrumu izejas virzienā, nonācām pie stadiona “Darbs” vārtiem. Arī šis 1929. gada 1. jūnijā atklātais stadions, precīzāk, tā pompozie ieejas vārti, ļoti atgādināja bērnībā redzēto.

Atriebība Antonam Čehovam
Diezgan droši var apgalvot, ka ne vienam vien ceļotājam pati iecienītākā vieta šajā Rietumsibīrijas mekā būs Tomas upes krastmala, kas ir plaša gājēju iela. Toma ir Obas pieteka, kas plūst cauri Tomskai, savukārt tās krastmala siltos vasaras vakaros pievelk kā magnēts. Pozitīvi, ka tā atrodas pilsētas centrā, netālu no Drāmas teātra un Ļeņina pieminekļa.
No Tomas upes krastmalas apmeklējuma visvairāk atmiņā palikušas divas lietas – skaistā mūzika un Antona Čehova miniatūrais piemineklis, kas atrodas iepretī senākajam Tomskas restorānam “Slāvu bazārs”. Tā ir neliela divstāvu ēka, celta no sarkanajiem ķieģeļiem ar mērķi, ka to pēc būvniecības darbu beigām izmantos kā krodziņu. Dienā, kad Tomsku iepazinām gida pavadībā, uzzinājām, ka izcilais krievu rakstnieks šajā pilsētā pavadījis tikai nedēļu 1890. gadā, braukdams tālāk uz Sahalīnu, taču nav bijis apmierināts ne ar pašu Tomsku, ne ar tās daiļā dzimuma iedzīvotājām, ko viņš vēlāk raksturojis kā “cietas sievietes”. Literātam šajā vietā nav paticis pilnīgi nekas. Savukārt nelielais bronzas piemineklis, ko veidojis skulptors, Krievijas Federācijas nopelniem bagātais mākslinieks Leontijs Usovs, Tomas upes krastmalā atrodas kopš 2004. gada 20. augusta. Tas uzstādīts par godu pilsētas 400 gadu jubilejai. Ja vērīgi skatās, uz postamenta var pamanīt iegravētu šādu teikumu: “Антон Павлович в Томске глазами пьяного мужика, лежащего в канаве и не читавшего “Каштанку”” (“Antons Pavlovičs Tomskā iereibuša vīra acīm, kas gulēja grāvī un nelasīja “Kaštanku”). Ko citu lai saka – atriebība ir salda!
Tomas upes krastmala visvairāk paliks atmiņā mūzikas dēļ. Siltos augusta vakaros tur pulcējas daudz ļaužu, no kuriem daļa savu brīvo laiku pavada, spēlējot kādu instrumentu. Abas ar Liju klausījāmies kādas ģitāristu grupiņas priekšnesumā, taču, iedamas tālāk, redzējām brīvā dabā novietotas klavieres, ko varēja spēlēt ikviens, kurš to vēlējās. Šādi skati iepriekš redzēti Ženēvas centra ielās un Šarla de Golla lidostā Parīzē, kur novietotas klavieres muzicēšanai ikvienam garāmgājējam. Brīdī, kad gājām garām, klavieres spēlēja kāds jauns vīrietis, kura tehnika bija filigrāna. Klausīties šajā mūzikā varēja ar baudu. Savukārt kāds cits kungs, kurš spēlētājam sēdēja blakus, mūs ievērodams, piecēlās, pienāca klāt un mani uzlūdza uz deju. Uzreiz pēc uzlūgšanas uz deju viņš spēlētājam uzkliedza, lai atskaņo valsi. Jā, Tomas upes krastmalā ne tikai pastaigājāmies, bet arī dejojām valsi ar sibīrieti.
Laiks Tomskā aizritēja ātri, atstājot daudz patīkamu atmiņu un neaizmirstamu mirkļu. Paliec sveika, senā Sibīrijas pilsēta! Ardievu!
Turpmāk vēl.

Raksta autore pateicas Rīgas Tehniskās universitātes E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātei, īpaši dekānei Marinai Platonovai. Bez RTU atbalsta doties ekspedīcijā nebūtu iespējams.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sibīrijas dienasgrāmata. Tomska – 4. daļa

Kategorijas