Mediju regulācija – turēšanās uz slidenas nogāzes

2020. gada 9. janvāris 18:41

110

Mediju regulācija – turēšanās uz slidenas nogāzes

Kāpēc žurnālisti apspriež vienu politiķi, bet nekritizē negodīgas amatpersonas? Kāpēc Nacionālā elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) nesoda Krievijas kanālus un kāpēc pašu NEPLP nevar atlaist, kad tās rīcība šķiet neatbilstoša? Kurš atļāva radio kanālam uz diskusiju aicināt nepatīkamu politiķi? Kas sodīs žurnālistus, kuri internetā raksta sensacionālus virsrakstus un satrauc cilvēkus?
Minētie ir tikai daži no daudziem mediju regulācijas un pašregulācijas jautājumiem, kas izskan publiskās diskusijās. Šoreiz par pamatiem – kāpēc vajadzīga mediju regulācija un kas īsti tiek regulēts? Kāda ir pašregulācijas jēga?
Rakstā mediju regulācija skaidrota, priekšplānā liekot mediju brīvības, neatkarības un daudzveidības principus. Tā nozīmē tiesības brīvi, bez cenzūras, izplatīt informāciju un viedokļus, vienlaikus ievērojot plašsaziņas līdzekļu atbildību par sabiedrībai piedāvāto saturu un arī sabiedrības un indivīdu tiesības (valsts drošība, tikumība un kārtība, tiesības uz privātumu, nevainības prezumpcijas ievērošana, izvairīšanās no neslavas celšanas, indivīdu goda un cieņas aizskaršanas u.c.). Mediju brīvība likumos garantēta kontekstā ar nepieciešamību cienīt sabiedrības un indivīdu tiesības, ievērot citus likumus. Mediju regulācija nozīmē brīvības ierobežojumus. Kad tiek atbalstīta stingrāka mediju regulācija, stingri sodi, ierobežojumi, slīdēšana pa nogāzi var nozīmēt arī piezemēšanos ļoti tālu no brīvības.

Kādi aspekti tiek aizsargāti?
Deniss Makveils apkopojis galvenos demokrātisku sabiedrību un mediju attiecību principus:
Neatkarība. Medijiem ir jābūt brīvībai izvēlēties savus mērķus bez spiediena vai ierobežojumiem, kas atrodas ārpus to izvēlētās auditorijas. Īpaši nepieļaujams ir valdības, biznesa, lobēšanas grupu un propagandistu spiediens. Neatkarība ir nepieciešama, lai nodrošinātu mediju kritisko un radošo lomu sabiedrībā.
Daudzveidība jeb plurālisms. Sabiedrībā jāpastāv dažādām mediju formām attiecībā pret kultūru, informāciju un idejām. Cilvēkiem jābūt iespējai izvēlēties medijus un to saturu no plaša alternatīvu iespēju spektra atkarībā no viņu vajadzībām, uzskatiem, priekšstatiem un gaumes. Lai to sasniegtu, nozīmīga ir mediju īpašnieku dažādība un reāla dažādu grupu piederīgo balsu un sabiedrības interešu pārstāvju iespēja sasniegt medijus.
Informācijas kvalitāte. Ziņām un informācijai, kas tiek piedāvāta sabiedrībai, jāatbilst augstiem kvalitātes standartiem, ar to saprotot mērķi sasniegt patiesību, tai jābūt godīgai, patiesai, profesionālai un precīzai.
Sociālā un kultūras kārtība. Pastāv vispārīga vienošanās, ka medijiem nevajadzētu tiešā veidā graut sabiedrībā pastāvošās normas, piemēram, mudinot uz kriminālnoziegumiem vai gāžot pastāvošo leģitīmo politisko sistēmu.

Regulācijas pakāpe
Regulācijas pakāpe var atšķirties atkarībā no mediju segmenta (prese ir mazāk regulēta nekā elektroniskie mediji), bet kopumā tiek regulēta mediju struktūra, infrastruktūra, izplatīšana, pieejamība, darbība un saturs. Struktūras regulācija nozīmē mediju koncentrācijas novēršanu, monopolu kontroli, ārējo īpašumtiesību definēšanu mediju jomā, licencēšanas nosacījumus, privātu vai sabiedrisku mediju kontroli.
Infrastruktūras un tehnoloģiju regulācijas mērķi ir tehniskie standarti, frekvenču piešķiršanas nosacījumi, satelītu pozicionēšana, komunikācijas sistēmas dažādu elementu savienojamība un starptautisko līgumu apstiprināšana. Izplatīšanas regulācija attiecas uz visu veidu pakalpojumiem, kas tiek piedāvāti mediju lietotājiem, un uz prasībām, kas attiecinātas uz šo pakalpojumu piedāvātājiem. Piemēram, t.s. obligātās iekļaušanas princips kabeļoperatoru gadījumā, lai nodrošinātu noteiktu kanālu pieejamību visiem saņēmējiem neatkarīgi no operatora, tirgus interesēm vai personiskajiem uzskatiem par programmas uzbūvi.
Darbības regulācija var skart satura veidošanas pamatprincipus, žurnālistu ētikas jautājumus, redakcionālās neatkarības ievērošanas nosacījumus, autortiesības, privātās dzīves un tiesības uz informāciju respektēšanu, arī valsts drošību, cīņu pret noziedzību un terorismu, kā rezultātā mediju brīvība var tikt ierobežota.
Mediju satura regulācija skar indivīdu un sabiedrības intereses, kas mijiedarbojas satura veidošanas, patērēšanas un mediju satura iedarbības procesos. Mediju regulācijā tiek risinātas pretrunas starp sabiedrības un indivīdu interesēm.
Mediju tiesību pētnieki Maiks Feintuks un Maiks Vernejs piedāvā šo interešu sarakstu.
Sabiedrības intereses attiecas uz sabiedriskās kārtības un valsts drošības aizsardzību, nepieciešamību saglabāt kultūras standartus un atbalstīt nacionālo vai reģionālo kultūru un valodu; ievērot tiesības uz izteiksmes brīvību un aizsargāt tās; sargāt sabiedrību no kaitējuma, īpaši aizsargājot bērnus un jauniešus no tiem nepiemērota satura; nodrošināt starptautiskās saistības mediju un komunikācijas jomā.
Indivīdu intereses: aizsargāt veselību vai tikumību; aizsargāt indivīdu tiesības – reputāciju un cieņu; novērst uzbrukumus indivīdiem; aizsargāt no kaitējuma, ko indivīdiem var sagādāt vardarbīgs vai perverss saturs; aizsargāt īpašuma tiesības informācijas un komunikācijas procesā.

Plurālisms
Plurālisms ir vārda brīvības un mediju neatkarības priekšnosacījums. Plurālisms raksturo mediju vides un satura daudzveidību, dažādu sabiedrības grupu un dažādu interešu pārstāvju iespējas piedalīties publiskā diskusijā.
Džeimss Kjurrens raksta, ka patiesība kaut kādā automātiskā veidā radīsies vai nu brīvas ideju konkurences vidē, vai atvērtā, kritiskā un racionālā diskusijā. Leslija Hičensa sadala mediju plurālisma jēdzienu divās daļās. Plurālisms ir atšķirīgu mediju tipu (sabiedrisko, privāto, komerciālo, bezpeļņas) klātbūtne mediju vidē un dažādo medijus kontrolējošo īpašnieku daudzveidība. Otra dimensija – dažādība – nozīmē viedokļu daudzveidību un plašu programmu un satura tipu (informatīvi, izklaidējoši u.c.) dažādību.
Mediju plurālisma svarīgākos aspektus raksturo šādu aspektu daudzveidība: saturā apskatītie politiskie uzskati (politiskais plurālisms), kultūras izpausmes (kultūras plurālisms), lokālās un reģionālās intereses (ģeogrāfiskais/reģionālais plurālisms).
Plurālisma līmeni ietekmē katras valsts mediju regulācijas klimats un loģika. Ja tirgus loģika likta priekšplānā, mediju politikā dominēs tādi ekonomiski raksturlielumi kā ekonomiskā efektivitāte un konkurence. Tie būs svarīgāki par tādiem mediju vērtēšanas kritērijiem kā demokrātija, kultūras vērtības, sociālā iekļaušana, raksta Beata Klimkeviča.

Redakcionālās neatkarības princips
Tas izriet no universālā preses brīvības principa un precizē, ka mediju un žurnālistu darba veikšanai, patiesas un neatkarīgi sagatavotas informācijas sniegšanai ir svarīgi nosacījumi.
Redakcionālā neatkarība vai redakcionālā brīvība parasti attiecas uz mediju profesionāļu darba apstākļiem mediju organizācijās. Redakcionālā autonomija nozīmē mediju organizāciju struktūru, kurā satura veidošana menedžmenta līmenī tiek nodalīta no sadarbības ar reklāmdevējiem vai citiem biznesa partneriem, uzņēmuma finanšu darbības, mārketinga un citām medija darbībai nozīmīgām funkcijām. Šis termins ietver arī žurnālista autonomiju. Autonomija var būt arī funkcionāla: definēta kā statuss, kas medijus atšķir no citiem, – pašnoteikšanās un morālās neatkarības forma.
Komerciālā mediju sistēmā redakcionālā neatkarība tiek izprasta kā redaktora pienākums ne tikai brīvi veidot mediju saturu un par to atbildēt, bet arī pildīt mediju vadītāju uzdevumus, pienākumu sasniegt noteiktu mērķa auditoriju un uzņemties atbildību par medija finanšu rezultātiem. Sabiedrisko mediju gadījumā redakcionālā neatkarība nozīmē medija satura veidotāju (redakciju, redaktoru, žurnālistu, producentu u.c.) tiesības brīvi pieņemt lēmumus visos satura veidošanas posmos neatkarīgi no sabiedriskā medija valdes un uzraudzības padomes.

Mediju īpašnieki
Lai nodrošinātu plurālistisku mediju vidi, mediju regulācijā tiek pievērsta uzmanība mediju īpašnieku daudzveidībai. Jebkura īpašnieku koncentrācija rada konkrētu politisko uzskatu, konkrētu kultūras vērtību un normu dominēšanu, kas notiek uz pārējo sabiedrības pārstāvju rēķina. Mediju struktūra, mediju satura kvalitāte un neatkarība ir atkarīga no mediju īpašniekiem. Ja tie pārstāv konkrētas intereses (politiskas, ideoloģiskas, komerciālas), valsts, rūpējoties par daudzveidību, var ierobežot konkrētu tirgus dalībnieku iespējas. Mediju īpašnieku darbība tiek ierobežota, uzliekot par pienākumu nodrošināt redakcionālo neatkarību un īpašumtiesību caurskatāmību.

Naida runa un diskriminācija
Mediju satura kvalitātes prasības regulācijā risina pretrunu starp tiesībām un brīvību izplatīt informāciju un citām tiesībām. Izteiksmes brīvības ierobežojumu mērķi ir vērsti gan uz sabiedrības interešu (vispārējā kārtība un tikumība), gan valsts funkciju nodrošināšanu (ar likumu aizsargātu valsts noslēpumu publiskošana, aicinājumi uz valsts varas gāšanu, vardarbību), gan indivīdu tiesību aizsardzību (goda un cieņas aizsardzība, tiesības uz privāto dzīvi, neslavas celšanas novēršana, apzināta nepatiesas informācijas izpaušana).
Liela daļa mediju satura ierobežojumu saistīti ar diskriminācijas novēršanu (Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14. pants). Diskriminācijas aizliegums attiecas uz plašu pazīmju loku: dzimums, rase, ādas krāsa, valoda, ticība, politiskie vai citi uzskati, valstiskā vai sociālā izcelsme, piederība pie nacionālās minoritātes, mantiskais stāvoklis, dzimšanas vai cits stāvoklis. Diskriminācijas mediju satura novēršanas pamatā ir ideja, ka publiski izteikumi var nodarīt kaitējumu indivīdam vai cilvēku grupām, aizskarot cilvēktiesības. Kaitējums var būt individuāls (psiholoģiskas vai fiziskas ciešanas), tas var skart arī kādu grupu, kuras tiesības tiek formāli vai neformāli aizskartas.
Diskriminācijas aizliegumu definē vairāki starptautiski dokumenti. Latvijas Republikas Augstākā tiesa 2012. gada apkopojumā uzsver, ka cilvēktiesību dokumenti aizliedz kūdīšanu uz vardarbību vai naidu pret kādu personu grupu vai kūdīšanu uz diskrimināciju, bet tālejošāk formulētie ierobežojumi aptver, piemēram, arī nacionālā goda un cieņas aizskaršanu vai tādu ideoloģiju sludināšanu, kas pamatojas uz rasu pārākumu vai naidu. Viena no publiski paustas diskriminācijas sekām var būt vardarbība, kas vērsta pret indivīdu vai grupu, ko raksturo noteiktas pazīmes. Tāpēc mediju satura regulācijā nozīmīgi ir šādi aizliegumi: aizliegums aicināt uz vardarbību; kara un cietsirdības, rasu, reliģiskā pārākuma un neiecietības propagandas aizliegums; aizliegums kūdīt uz noziegumu.
Mediju saturā sastopamā un iespējamā diskriminācija, liegums aicināt uz vardarbību tiek skaidroti, izmantojot jēdzienu “naida runa”. Naida runu var izplatīt gan medijs, uzskatot to par savas darbības mērķi, piemēram, t.s. naida vietnes Amerikas Savienotajās Valstīs, gan žurnālists, piemēram, iepazīstinot ar cilvēku, to raksturojot, gan medija informācijas avots, skaidrojot savu attieksmi, izsakot viedokli, nostāju, atspoguļojot citus indivīdus vai grupas.
Eiropas Padomes definīcija, ko izmanto Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ir šāda: “Naida runa pārklāj visas izteiksmes formas, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno rasistisku naidu, ksenofobiju, antisemītismu vai citas naida formas, kas balstītas uz neiecietību, iekļaujot neiecietību, kas nāk no agresīva nacionālisma, etnocentrisma, diskriminācijas un naida pret minoritātēm, migrantiem un ārvalstu izcelsmes cilvēkiem.”
Medijos naida kurināšana var izpausties teksta, attēla, audio formās. Tā ir pretrunā ar demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām, tāpēc naida runas un diskriminācijas aizliegums nav izteiksmes brīvības pārkāpums.

Pašregulācija
D. Makveils pašregulāciju definē kā “brīvprātīgu vai piespiedu procesu, ar kura palīdzību mediji atbild sabiedrībai tieši vai netieši par publikāciju kvalitāti”. Mediju atbildība un pašregulācija ietver daudz vairāk aspektu, nekā paredz regulācija.
Pašregulācija nozīmē, ka profesionālās jomas pārstāvji (mediju uzņēmumi vai mediju profesionāļi) vienojas par profesionālās darbības nosacījumiem un paši uzrauga to ievērošanu. Pašregulācijas principiem un normām ir rekomendējošs raksturs, šīs normas ar ētikas vai rīcības kodeksu uztur mediju organizācijas vai mediju profesionāļu organizācijas. Ētikas kodeksi ietver galvenos žurnālistu pienākumus: nodrošināt patiesu, precīzu, sabalansētu, neitrālu un objektīvu informāciju; attiecības ar reklāmdevējiem, mediju īpašniekiem, informācijas avotiem, to aizsardzību, privātās dzīves neaizskaramības principus, izvairīšanos no jebkāda veida stereotipizācijas, bērnu tiesību aizsardzības un citus svarīgus principus.
Atbilstoši iesaistīto statusam mediju pašregulācijai ir divi līmeņi:
mediju darbības pašregulācija, kas attiecas uz mediju organizācijas mērķiem, attiecībām starp īpašniekiem, vadītājiem un redakciju; nosaka žurnālistu pienākumus un tiesības, satura struktūru un principus, satura veidošanas procesu, komerciālas un redakcijas sagatavotas informācijas nodalīšanas un identificēšanas pamatnoteikumus;
žurnālistu darbības pašregulācija, kas nosaka profesionālās ētikas normas dažādos informācijas vākšanas, apstrādes, pasniegšanas posmos, definē attiecības ar informācijas avotiem, attiecības profesionālā vidē, sensitīvu tematu (terorisms, migrācija, smagi noziegumi, veselība, nāve) atspoguļojumu un neaizsargātu sabiedrības pārstāvju (bērni, nozieguma vai nelaimes gadījumu upuri, minoritāšu pārstāvji) interešu ievērošanu.

Rīcības un ētikas kodeksi
Ētikas principi nosaka attiecības, kādas rodas žurnālistiem ar informācijas avotiem, mediju organizāciju un sabiedrību kopumā. Šie principi nostiprina žurnālistu tiesības pildīt profesionālos pienākumus ar atbildību sabiedrības priekšā. Ētikas kodeksus veido gan profesionāļu organizācijas, gan paši mediji. Nevalstisko organizāciju kodeksi satur galvenos žurnālista darba profesionālās ētikas principus. Mediju uzņēmumi veido plašākus kodeksus, lai noteiktu konkrēta medija darbā svarīgākās normas, ko ietekmē medija formāts (vizuālās reprezentācijas principi), redakcionālā politika, medija mērķi un temati (medicīna, politika vai dzeltenā žurnālistika), īpašas žurnālistu darbības metodes (eksperimenti, slēptie ieraksti, slēptās kameras izmantojums).
Žurnālistu uzvedības principu deklarācija definē profesionālos standartus ziņu vākšanas, publicēšanas, izplatīšanas procesā.
1. Pienākums sniegt patiesu informāciju un respektēt sabiedrības tiesības uzzināt patiesību. Saistīts ar pienākumu pārbaudīt uzzinātos faktus, atsaukties uz avotiem.
2. Godīgums attiecībās ar informācijas avotiem, kolēģiem, sabiedrību. Sakrīt ar pienākumu informēt par faktiem, kuru izcelsme ir zināma, izmantot godīgas metodes informācijas (ziņu, dokumentu, fotogrāfiju) iegūšanai. Žurnālistam jāsargā konfidenciāla informācija un tās avoti, jālabo pieļautās kļūdas.
3. Iepriekšējie principi sakrīt ar aizliegumu publicēt maldinošu informāciju, ļaunprātīgi maldināt, popularizēt naudu, izteikt ļaunprātīgas apsūdzības, celt neslavu, izmantot plaģiātu, pieņemt kukuli.
4. Lai darbotos atbilstoši šiem principiem, žurnālistu ētikas kodeksi satur arī šādas profesionālās darbības normas – precizitāte, neitralitāte, objektivitāte, sabalansētība, atbildīgums. Tās attiecas gan uz mediju profesionālu radīto saturu, gan uzvedību profesionālo pienākumu pildīšanas laikā.
5. Attiecības ar sabiedrību ir mediju satura īstermiņa un ilgtermiņa iedarbība, pienākums nepamatoti neaizskart citu tiesības ir saistīts ar principu, ka žurnālistam savā darbā ir jācenšas izvairīties no jebkāda veida diskriminācijas, kuras pamatā ir dzimums, rase, seksuālā orientācija, valoda, reliģija, politiskie vai citi uzskati, nacionālā vai sociālā izcelsme.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par šo publikāciju saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mediju regulācija – turēšanās uz slidenas nogāzes

Kategorijas