Un aizvērās zemes brūce!

2020. gada 16. janvāris 07:00

Bija dziļa un auksta ziema. Tēvs ilgāku laiku slimoja, kā viņš pats teica – ar māgu. Kaut kas neizdibināms viņam vakaros un naktīs spieda vēdera un krūšu dobumā. Ārsta izrakstītie pilieni uzlabojumu nedeva.
Nakts tuvojās rītam, kad atmodies puskrēslā redzēju tēvu stāvam pie krāsns un spiežam krūtis klāt pie krāsns siltajiem, baltajiem podiņiem. Tas palīdzot. Māte pilināja zāles uz cukurgraudiņa. Tēvs mocījās un sāpēs vaidēja. Spiežot vairāk nekā citas reizes. Māte vakarā, labi domādama, izcepa sodas pankūkas ar cerībām, ka soda palīdzēs novērst katru nakti uznākošās sāpes, bet nekā.
“Es jau svīstu aukstus nāves sviedrus,” tēvs noteica man traģisma pilnu skatienu, un izrādījās, ka tie bija viņa mūža pēdējie vārdi, pēdējais acu skatiens dēlam.
“Nesāc nu runāt aplam!” māte centās aizbiedēt nāves rēgu, bet par vēlu. Tēvs pagriezās pret gultu, paspēra pāris soļus un, gultu nesasniedzis, sakņupa pie tās uz ceļiem.
“Kas tev notika?” māte iekliedzās un skrēja tēvam klāt, lai tas nenoslīdētu uz grīdas.
Atbildes vairs nebija. Pa abiem ar māti ievilkām tēvu gultā. Māsa bija aizbraukusi padzīvot dzimtajās mājās pie radiem. Māte klausījās tēva sirdspukstus, bet satraukumā neko nedzirdēja.
“Paklausies tu, vai sirds vēl strādā?”
Es spiedu ausi pie tēva vēl siltajām krūtīm.
“Pukst!”
Man ļoti gribējās, lai tā būtu, bet tā bija mana sirds, kas dobji zvanīja deniņos un atbalsojās ausīs.
Māte izmisīgi plātīja rokas un nezināja, ko iesākt. Paķēra drēbju suku un ar to mēģināja kairināt kāju pēdas. Tēvs nereaģēja. Iedūrām ar adatu rokā, krūtīs. Veltīgi.
Lai kā mēs centāmies domās un vārdos nepieminēt drūmo vārdu, tomēr īstenība neatlaidīgi mācās virsū, liekot saprast – miris. Uz visām mūsu pūlēm dabūt no tēva kādas dzīvības pazīmes, ķermenis palika vienaldzīgs un nekustīgs. Krūtis necilājās, pie mutes un deguna pieliktais spogulītis neapmiglojās. Elpas nebija.
“Aizskrien pasauc kaimiņu!”
Citā reizē man būtu bijis bail skriet tādā tumsā un salā pie kaimiņiem. Šoreiz baiļu nebija. Klupdams un streipuļodams, pa dziļām kupenām skrēju, cik jaudas, cerībā, ka vēl ir kas glābjams. Ilgi klauvēju pie kaimiņu loga, kamēr parādījās izspūrusi galva, kura aiz dubultlogiem nevarēja dzirdēt, ko es saku, kaut arī kliedzu, cik spēka.
“Tūliņ aiziešu,” beidzot saprata, un aizkars aizvērās.
“Nu, kā ir?” atskrējis atpakaļ, prasīju mātei, vēl visu laiku nezaudēdams cerību, ka tēvs tikai pajokoja un tūliņ celsies augšā. Atslābuši bija cieši sakostie žokļi, liecinot par stiprām sāpēm, kādas tēvam bija jāpārcieš dzīves pēdējos mirkļos.
“Tāpat vien,” māte noteica un vairs nedarīja neko, lai mēģinātu tēvu atdzīvināt. Bija izdarīts viss, ko tajā brīdī sapratām un spējām.
Atnāca kaimiņš, bet viņš arī nebija līdzētājs, ja neskaita līdzjūtīgus un mierinošus vārdus. Neticamais bija jāpieņem par īstenību, un atlika apsvērt, kas būtu darāms, lai tēvu izvadītu pēdējā gaitā.

Rīta gājiens uz skolu bija neparasts. Daba, koki, cilvēki izskatījās citādāki, it kā drūmākās drānās tērpti, tumšākās krāsās triepti. Vēsts par tēva nāvi jau bija aizsteigusies skolā priekšā. Katrs skolnieks uz mani gribēja paraudzīties ar izbrīnas un līdzjūtības pilnu skatienu.
Pirmajā stundā mani izsauca atbildēt latviešu valodā.
“Viņam tēvs miris,” kāda meitene piecēlās un pateica skolotājai.
Skolotāja it kā sastinga, paraudzījās uz mani un, liekas, apsvēra, kā rīkoties šādā neparastā reizē.
“Atvainojos! Es to nezināju. Sēdies!” viņa klusi noteica un nodūra skatu žurnālā, lai sauktu citu.
“Esmu stundu sagatavojis.”
Vai ar tēva nāvi man jāiegūst kādas priekšrocības, kāda žēlastība? Gāju un atbildēju. Turpmākās nedēļas gan skolotāji mani nesauca un visādi izturējās ļoti smalkjūtīgi un taktiski.

Tēva izvadīšanas diena pienāca auksta un puteņaina, bet es to neredzēju. Gulēju slims ar masalām. Sirdi mocīja apziņa – tas ir Dieva sods, ka tēvu dažkārt neklausīju.
“Ak, tu rakali, ak, tu rakali!” tēvs tādās reizēs teica un grasījās mani saķert aiz čupras, bet allaž neveiksmīgi.
Neaizmirstamas palika dienas, kad tēvs mani ņēma līdzi uz upi makšķerēt. Cēlāmies agri pirms saules lēkta. Brienot pa vēso rīta rasu, mēs runājām nopietnas lietas, un man likās, ka esmu tāds kā lielāks kļuvis un tēvs ar mani runā kā ar pieaugušu cilvēku. Viņš nelika uz mani dzīvē lielas cerības, tomēr dzirdēju, ka draugu sabiedrībā palepni sacīja: “Viņam viegla galva, dzīvē sasniegs vairāk nekā es. Gan jau puiciskais dullums ar laiku izies.” Tas manī radīja apņemšanos attaisnot tēva klusās cerības. Kam tagad to pierādīšu?
Radi, draugi, paziņas nāca atvadīties no tēva, kurš pagasta dzīvē bija ieguvis labsirdīga onkuļa slavu. Cilvēki runāja klusināti, ar skumjām pieminot aizgājēju, bet ar nelabām nojautām, kā turpmāk veiksies ģimenes dzīve. Tantes un onkuļi pasēdēja patumšā stūrī pie manas gultas un aizgāja izvadīt tēvu pēdējā gaitā.
Pēdējais atnāca krusttēvs. Apsēdās uz gultas matrača, piespieda savu aso vaigu pie manējās, slimības izsistās sejas.
“Bārenis, tu esi pusbārenis,” viņš bužināja un glaudīja man matus, un viņa karstās asaras jaucās ar manējām. “No šīs dienas, krustdēliņ, tici man, tev dzīvē viegli neies. Tev pašam pa dzīvi būs jākapājas, un daudz neceri, ka tev kāds žēlastību izrādīs. Dzīve ir nežēlīga.”
Šie vārdi skaudrāk nekā spalgais sals, asāk nekā ledainie vēji lika uztvert dzīves īstenību.

Aizvērās zemes brūce, uz visiem laikiem paturot savās skavās tēva mirstīgās atliekas. Tajā dienā mēs ar māsu vēl ilgi pilnībā neaptvērām, ka reizē ar tēvu smilšu kalniņā tika apbērti daudzi no mūsu bērnībā iznēsātajiem dzīves nākotnes sapņiem. Tika apbērtas cerības uz izglītību māsai uz visiem laikiem, man – atbīdītas tālāk par vairākiem gadiem.
Gandrīz vai neticami, ka vienā dienā, vienā mirklī visa dzīve var pēkšņi pārvērsties gandrīz pretējā virzienā. Kas likās drošs un nesatricināms, pēkšņi saira kā ziepju burbulis.
Vienā mirklī tēva mantas, dokumenti, grāmatas pēkšņi ieguva vēsturisku nokrāsu, kļuva it kā nevajadzīgas, bet reizē dārgas. Tēva skaistais, stingrais rokraksts sastinga vēstulēs un citos rakstos, katrs rakstītais vārds ieguva atmiņu piegaršu un vērtību.
Kad cilvēks dzīvo, mēs it kā īpaši nepamanām viņa esamību, viņa nepieciešamību, viņa veikumu. Dažkārt dusmojamies par dažām sīkmanīgām īpašībām, bet nepamanām viņa lielumu un lomu mūsu dzīvē. Tikai tad, kad viņa vairs nav, mēs pēkšņi apjēdzam, kā mums trūkst. Cilvēks parādās citā gaismā, kā spilgtākā izgaismojumā, un tikai tad sākam domāt, ko esam zaudējuši, kā mums pietrūks.
Vispirms pietrūka kaut kas neredzams un tomēr ārkārtīgi vajadzīgs, šķietami nepamanīts un tomēr nepieciešams. Pietrūka ģimenes siltuma, pietrūka saites, kas mūs vienoja, neļāva atdalīties citam no cita un neredzamu spēku turēja kopā.
Kad vējainos rudens un aukstos ziemas vakaros sasēdām visi četri ap plīti, kurā sprēgāja egļu malka un vārošās kumelīšu tējas garaiņi pildīja telpu un sirdis ar tīkamu smaržu, tad gribējās kaut kā tuvāk cits citam piespiesties, pieglausties, teikt mīļu vārdu citam un pašam to dzirdēt.
Mēs klusi raudzījāmies kvēlojošās oglēs, pār kurām plaiksnīja zilganas liesmu mēlītes, klausījāmies, kā stundenis tikšķēdams lēnām laiku skaita, un spriedelējām par dzīvi. Tēvs skatījās mūsu plaukstās un pēc līnijām mēģināja pareģot nākotni, noteikt, cik garu mūžu dzīvosim. Cik ļoti gribējās ieskatīties nākotnē, uzzināt, par ko kļūsim, ko veiksim, kur paliksim, un prāts klusībā tiecās veikt kaut ko lielu, dižu, paliekošu, neaizmirstamu, varbūt pat varoņdarbu veikt, tikai neviens nezināja pateikt, kā izrauties no dzīves pelēcīgiem apkampieniem, nezināja, kur sākās ceļš un kā tas būtu veicams, lai sasniegtu dzīvē dižus mērķus. Cik ļoti gribējās, lai dzīve būtu gara, interesantu notikumu pārpilna, pārdzīvojumiem bagāta, skaistu un neaizmirstamu brīžu piesātināta, cēlu ideju un lielu mērķu alkstoša! Šie klusie, rēnie un garie vakari, puskrēslainās petrolejas lampiņas apstaroti, it kā tuvināja mūs, kaut likās skumīgi garlaicīgi, tomēr bija vajadzīgi. Te it kā piedevām cits citam dienā tīši vai netīši nodarītās pārestības, plīts siltums atsildīja ne tikai ķermeņus, bet arī dvēseliskas jūtas, padarot tās maigas, valkanas un piekļāvīgākas cita rakstura skarbajiem izciļņiem.
Kad tēja bija uzvārījusies, tad visi klājām galdu un ieņēmām katrs sev zināmo vietu. Māte vispirms apsmērēja maizes šķēles mums – bērniem, uzliekot pa plānai tējas desas vai siera šķēlei, kas mums likās vienmēr par plānām, un tad parūpējās par sevi. Kad nebija visi pie galda, tad likās, ka kaut kā trūkst un apetītes arī nav. Paēduši neskrējām katrs uz savu pusi, bet vēl parunājām par šo un to. Šīs rāmās vakarēšanas un klusinātās pārrunas saliedēja ģimeni, spēcināja un spārnoja rītdienas darbam.
Pie plīts sēdot, mēdzām padziedāt tautasdziesmas. Mātes klēpī atspiedies, raudāju, kad māte dziedāja skumīgo “Saulīt tecēj` tecēdama”, un neļāvu viņai tādas dziesmas dziedāt. Tik ļoti negribējās dzīvē bārenim kļūt un bērnības prieku aizēnot ar drūmām domām. Jau no bērnības negribējās no citu žēlastības dzīvot, bet tikt pašiem ar sevi galā, lai cik grūti tas arī būtu.
Vasaras vakaros mēs labprāt pasēdējām pie mājas, mātes plašo un ziedošo puķu dārzu apsmaržoti. Māte mīlēja tautiskus rokdarbus strādāt un puķes audzēt un šo mīlestību iedēstīja arī mūsu sirdīs. Visi kopīgi stādījām, audzējām, ravējām, laistījām un kopīgi priecājāmies, kā viss aug, zied un smaržo. Mazās, ne visai glītās matiolas piesmaržoja mitros jūlija vakarus ar galvu reibinošu smaržu, sekmīgi konkurēdamas ar puķuzirnīšiem un graciozajām rozēm. Bezdelīgas piesvītroja debesis, bet māju pažobeles piemūrēja ar savām māla kleķeņu mājām, kopīgi ar ziedu smaržu apgarojot māju ar savdabīgu vasaras romantiku.

Nu nebija vairs šo kluso ziemas un vasaras novakaru ģimenei. Māte vakaros sēdēja nerunīga un drūmu domu nomākta, pār viņas iekritušajiem vaigiem ritēja asaras, ik brīdi apliecinot, cik ļoti mīlēja tēvu. Asaras atvieglināja sirdi, un, kad tās vairs neritēja, māte teica: “Visas ir izraudātas, un sirds pušu plīst.”
Kad sēdāmies pie galda, tēva šķīvis stāvēja tukšs un otrādi apgāzts. Trūka! Cik ļoti daudz trūka!
Maizes rieciens kļuva plānāks, aizdars caurspīdīgāks. Mātes valodā aizvien biežāk parādījās jautājums: “Ko šodien ēdīsim?”, kas agrāk mums nekad prātā nenāca. Bija jāsāk domāt, kā maizi ģimenei nopelnīsim, ko ģērbsim mugurā. Un, kad vasarā pienākušajā skolas izlaidumā man jaunu uzvalku nenopirka, bet tikai kājas ietērpa jaunās pastalās un sievas pārsteigtā izbrīnā sačukstējās, ka Lejene nez kādu šiku meklē, tā nebija ne turības izpausme, ne šika meklēšana. Apstākļi to spieda.
Tautas sakāmvārds saka: “Nelaime nenāk viena.” Viena tā neatnāca arī mūsu ģimenei. Drīz pēc tēva nāves mēs ar māsu saslimām ar šarlaku, slimoja arī māte. Māsai uzlika karantīnu. Bijām atslēgti no pasaules. Tikai sniega pikas logā atgādināja, ka atnākuši labi cilvēki un koridorā nolikuši ēdamo, lai nenomirstam badā. Pārsteidzoši ātri sāka piepildīties krusttēva vārdi.
Bija pienākušas grūtas dienas.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Un aizvērās zemes brūce!

Kategorijas