Sibīrijas dienasgrāmata. Obas apdraudētā pilsēta

2020. gada 16. janvāris 07:00

418

Sibīrijas dienasgrāmata. Obas apdraudētā pilsēta

Sibīrijas ekspedīcijas, ko 2019. gada augustā organizēja nodibinājums “Fonds Sibīrijas bērni”, trešās dienas pusdienlaikā devāmies uz Kolpaševu, kas, pēc Krievijas Federācijas mērogiem, ir miniatūra pilsēta. Tā atrodas Obas labajā pusē – upes ielocē, aptuveni 270 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Tomskas.
Īsi pirms ekspedīcijas sākuma Dzintra Geka visiem tās dalībniekiem uz e-pastu nosūtīja režisora Denisa Bevza 2018. gadā uzņemto dokumentālo filmu “Nogruvums” (oriģināla nosaukums –“Яр”). Filmā attēloti prātam neaptverami notikumi, kas pagājušajā gadsimtā divreiz norisa Kolpaševā. To ieteicams noskatīties ikvienam, lai labāk izprastu traģēdiju, kas staļinisma represiju periodā piemeklēja neskaitāmas ģimenes, kā arī šo noziegumu pret cilvēci patiesos apmērus.

Ceļš beidzas. Tālāk ar prāmi
Brauciens uz Kolpaševu atšķīrās no pārējiem, tāpēc tas spilgti palicis prātā. Daudzus kilometrus nācās braukt pa grantētu ceļu, taču tas nebija iemesls, lai mikroautobusa šoferis samazinātu ātrumu. Tas palika nemainīgs – aptuveni 90 līdz 100 kilometri stundā. Trāpot dziļākā ceļa grambā vai pat bedrē, šķita, ka tūlīt uzlidosim gaisā, taču tas grupas biedru jautrību tikai palielināja.
Tāda steiga, jo bijām laika trūkumā, taču ekspedīcijas operatoram Aivaram Lubānietim, kuru Dzintra bija iecēlusi par mūsu grupas vadītāju, izlūdzāmies, lai mikroautobusa šoferis īsi piestāj degvielas uzpildes stacijā. Vēlējāmies nopirkt kādu našķi, jo iepriekš nebijām paguvuši aiziet pusdienās. Benzīntanka pārdevēja, dzirdot mūs sarunājamies latviski, jautāja, no kurienes esam. Kad to pateicām, viņas seja atplauka smaidā, jo, izrādās, šīs sievietes māte ir cēlusies no Latgales. Laikam sakritība, taču ekspedīcijas laikā tieši šajā degvielas uzpildes punktā un pie šīs pašas pārdevējas iznāca iepirkties vēlreiz – arī atpakaļceļā no Kolpaševas.
Brauciens pa zemes ceļu noslēdzās tieši pie Obas. Tam sekoja nākamais piedzīvojums – pārkāpšana uz prāmi, lai nokļūtu upes pretējā krastā. Tiekot pāri, mēs bijām nonākuši Kolpaševā, jo pilsēta atrodas šīs milzu upes ielocē. Mums pārcelties uz prāmi nebija problēmu; tās radās, kad mikroautobusa šoferis uz peldlīdzekļa mēģināja uzbraukt ar savu transportlīdzekli. Pēc pamatīgiem pūliņiem, piepalīdzot vietējiem vīriešiem, beidzot tas arī izdevās. Tikai pēcāk atklājās, ka mikroautobusam tajā brīdī tika radīts nopietns defekts, kā dēļ no tā visu laiku izplūda eļļa. Kā nākamajā dienā stāstīja šoferis, autobuss visu nakti ticis remontēts vietējā autoservisā.

Pārsteigums ar naktsmājām
Tā nebija vienīgā ķibele. Kā brauciena uz Kolpaševu dienas rītā atklāja Dzintra, mums pilsētā pēkšņi un bez jebkāda iemesla atteikta viesnīca. Lai naktī būtu, kur palikt, ekspedīcijas vadītāja apzvanīja pārējās Kolpaševas viesnīcas un sarunāja naktsmājas.
Tonakt mūsu grupas biedri nakšņoja trīs dažādās šīs pilsētas viesnīcās, taču tikai vienā bija pieejamas brokastis. Pārējie, tostarp es kopā ar Kolpaševā dzimušo Liju Ābeli, ar kuru visas brauciena naktis dalījām divvietīgu numuriņu dažādās viesnīcās, par brokastošanu rūpējās paši.
Iepriekšējās dienas vakarā devāmies uz tuvāko pārtikas veikalu “Magnēts”, kas atrodas ceļa (to par ielu nenosauksi!) pretējā pusē mūsu viesnīcai “Horizonts”.
Preču klāsts Kolpaševas veikalos īpaši neatšķiras no Latvijā pierastā, vienīgi cenas ir krietni zemākas. Pārtikas, īpaši piena produktu, kvalitāte vērtējama kā laba: to varu apgalvot gan par biezpiena sieriņiem, gan jogurtiem. Neparasti, ka šīs ikdienā lietojamās lietas, tāpat arī augļi, piemēram, banāni, plūmes, žāvētas dateles, šeit maksā tik lēti.
Vēlreiz atgriežoties pie brauciena ar prāmi, jāpaslavē sibīriešu vienkāršība un atvērtība – kāda ģimene labprāt ar mums iesaistījās sarunā, par Kolpaševu atklādami šo to interesantu. Vasarā braukt pa Obu esot bauda, taču ziemā, kad uznāk sals, šo ļoti plato upi noslēdz biezs ledus vāks. Savukārt pavasarī, palu laikā, Oba ik gadu spēcīgi izskalo krastu, virzīdamās arvien tuvāk pilsētas centram. Ļeņina iela, kas, protams, ir galvenā iela Kolpaševā, izskalojumu rezultātā jau zaudējusi vairākus simtus metru no sava garuma, respektīvi, vienu tās galu pazudinājuši Obas ūdeņi.

Lāči un Vladimirs Visockis
Iemesls, kāpēc tik ļoti steidzāmies uz Kolpaševu, bija noteiktais termiņš, kad sarunāts apmeklējums vietējā novadpētniecības muzejā gida pavadībā. Tas atrodas Ļeņina ielā, iepretī vadoņa piemineklim, kas šajā pilsētā ir pat apsudrabots. Kaut ieradāmies ar kavēšanos, gids – jauns puisis – mūs gaidīja. Pirms ieiet ekspozīcijas zālēs, kājās jāuzauj no brezenta šūtas bahilas. Muzeja grīdas tik centīgi nolakotas, ka šķita: šeit noteikti iztērēts daudz litru lakas.
Aplūkot izbāžņus un dažādus attēlus, respektīvi, plašāk iepazīt Sibīrijas faunu un floru, šķita interesanti, taču, kas attiecās uz stāstījuma daļu par padomju varas nodibināšanos, to laidām gar ausīm. No gida uzzinājām, gan kā jāizvairās no mežā sastaptas lāču mātes, kas sargā savus lācēnus, gan dažus mītus, ko izplata galvenokārt ļaudis, kuri aiz Urāliem ne reizes nav bijuši. Piemēram, ka pa ielām klīstot lāči un sals esot mīnus 40 grādi. Ķepaiņi mīt mežos, pilsētās tie parasti nav sastopami, un sals ap 40 grādiem turas nedēļu, ne ilgāk.
Kolpaševa ceļotājus pievilina arī ar citu stāstu, proti, šo vietu, pirms nokļuvis slavas zenītā, apmeklējis dziedātājs un aktieris Vladimirs Visockis. Ko viņš šeit darījis? Plostojis lokālā “Leģenda”, kam slikta slava esot vēl aizvien, sakāvies un aizbraucis prom.

Nogruvums un līķu kaudze
Brauciens uz Kolpaševu īpaši emocionāls izvērtās Lijai, kura šajā apvidū dzimusi un aptuveni gada vecumā kopā ar mammu aizbraukusi atpakaļ uz Latviju. Lijai par šo vietu nav atmiņu; ir vien pāris senu fotogrāfiju. Apskatot tās un apvaicājoties muzejā, konstatējam, ka pa šiem gadiem Kolpaševa mainījusies līdz nepazīšanai. “Man Sibīrija vairāk ir sajūtu un emociju līmenī, jo ļoti precīzas informācijas ir maz. Māmiņa par to negribēja runāt, nedaudz stāstīja tikai vecmāmiņa un vectētiņš. Bet šis brauciens man bija sapnis visa mūža garumā,” tā jau pēc brauciena man atklāja Lija.
Ar Kolpaševu saistās arī kāda drausmīga epizode, kas plašāk izgaismota dokumentālajā filmā “Nogruvums”. 1979. gada naktī no 30. aprīļa uz 1. maiju Obas palu ūdeņi spēcīgi izskaloja krastu, radot nogruvumu. 1. maija rītā pavērās prātam neaptverama aina: nogruvums bija atsedzis masu kapus. No 40 metru augstās kraujas karājās cilvēku rokas, kājas, galvas. Tās bija tik labi mumificējušās, ka piederīgie pat pēc daudziem gadiem varēja atpazīt to, kas palicis pāri no viņu noslepkavotajiem tuviniekiem. Vieta tika norobežota, stingri apsargāta, un ziņa par notikušo nokļuva Maskavā. Tur arī izlēma, ka “pretpadomju līķi” jeb NKVD varasdarbu, kas paveikti pagājušā gadsimta 30. gados, rezultāts jāiznīcina no upes puses. Tika norīkoti divi tvaikoņi, kas mirstīgās atliekas mala ar dzenskrūvēm piecas diennaktis no vietas.
Turpmāk vēl.

Raksta autore pateicas Rīgas Tehniskās universitātes E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātei, īpaši dekānei Marinai Platonovai. Bez RTU atbalsta doties ekspedīcijā nebūtu iespējams.

+ 4

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sibīrijas dienasgrāmata. Obas apdraudētā pilsēta

Kategorijas