Piemineklis mīlestībai

2020. gada 16. janvāris 07:00

217

Nevienam nav noslēpums, ka teju katra apdzīvota vieta apvīta dažādām leģendām un nostāstiem, kas iespiedušies vietējo apziņā kā īpaši. Viens šāds stāsts saistīts arī ar Vērgali Pāvilostas novadā. Tā pamatā ir patiesi notikumi, kas šajā vietā norisinājušies krietni sen, bet par kuriem šodien zina stāstīt Vērgales muzeja krājumu glabātāja Daina Vagule.

Ieskatās lauku meitenē
Pagājušā gadsimta sākumā – 1912. gadā – Vērgales pils piederējusi baronam fon Bēram. Tajā laikā augstā līmenī šeit bijusi lauksaimniecība, tādēļ pēc lauksaimniecības skolas beigšanas no Vācijas Vērgalē stažēties ieradies barona fon Bēra radinieks, gados jauns vīrietis – barons fon Štempels. Viņš tolaik uz dzīvi apmeties kādreizējā pils muižas, tagad – skolas, ēkā. Kādā vasaras vakarā, kad Vērgales centrā notikusi zaļumballe un pirms tam brīvdabas izrāde, barons fon Štempels ievērojis kādu meiteni. Tā bijusi jauna, skaista kalpone Anna Lazdiņa no kaimiņu – Tāšu – pagasta. “Jaunais barons ieraudzīja meiteni un iemīlējās viņā. Viņi nodejoja visu to vakaru, satikās visu vasaru,” stāsta D. Vagule.
Jaunais barons rakstījis vēstuli mātei uz Vāciju, lūdzot viņas svētību laulībām. Taču māte jau bija noskatījusi sev tīkamu vedeklu – baronesi. Atbildes vēstulē dēlam viņa rakstījusi, ka labāk redz savu dēlu mirušu kapā nekā laulājamies ar bauru meiteni.
“Kādu rītu saimniecības vadītāja gaida jauno baronu brokastīs, bet neviens nenāk. Viņa uziet otrā stāva hallē pie durvīm – neviens neatsaucas. Tad viņa dodas uz smēdi, palūdz kalēju ar saviem amatrīkiem uz muižu. Kalējs uzlauž durvis, un viņi ierauga, ka gultā nošauta guļ jaunā meitene un blakus uz grīdas nošāvies barons pats,” tālaika traģiskos notikumus atstāsta muzeja darbiniece.

Piemin vēl šodien
D. Vagule atklāj, ka Anna pirms nāves atstājusi atvadu vēstuli savai draudzenei, kurā rakstījusi, ka saprot, ka tas ir grēks – atņemt sev dzīvību, bet viņu mīlestība ir tik liela, ka abi labāk ir kopā tajā saulē, ja tas nav iespējams šajā. Vēstulē viņa lūgusi, lai abi tiktu apglabāti vienā kapā, vienā zārkā. Vēstuli jaunā meitene beigusi ar vārdiem: “Lai Dievs mums piedod, mēs citādi nevarējām...”
Kā norāda muzeja darbiniece, tajā laikā pašnāvnieki tikuši apglabāti ārpus baznīcas žoga. Taču vērgalnieki lūguši mācītāju abu mīlestības dēļ apglābāt viņus kapsētas teritorijā. Tad nu mīlētāji apbedīti kapsētā pie paša žoga, vienā kapā, bet katrs savā zārkā.
Pagājuši gadi, pāri gājis karš, un šis notikums aizmirsies. Bet tad, kad Vērgales muzeja dibinātāja Alfrēda Šnipkes rokās nonācis arhīvs ar dažādiem dokumentiem, tostarp Annas rakstīto vēstuli, notikums atkal celts gaismā. Atradusies arī kāda sieviete, kura tajā laikā – 20. gadsimta sākumā – bijusi maza meitenīte un zinājusi parādīt to vietu, kur barons un Anna ir apglabāti. Padomju laikā tur izveidota sētiņa, uzstādīts piemiņas akmens un uz tā uzraksts “Barons fon Štempels, zemniece Anna Lazdiņa”, kā arī vārdi no atvadu vēstules: “Mēs citādi nevarējām...”
Izrādās, ka mūsdienās uz abu mīlētāju kapavietu dodas jaunlaulātie un zvēr viens otram mūžīgu mīlestību un uzticību. Kapavietā vienmēr atrodams kāds lauku ziedu pušķītis, aizdegta svecīte. “Tas ir kā atgādinājums tam, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi visos laikos,” par piemiņas vietu Vērgales kapos teic D. Vagule.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Piemineklis mīlestībai

Kategorijas