Darba tikums un dziesmu skandēšana vijas cauri visam mūžam

2020. gada 23. janvāris 07:00

1119

Darba tikums un dziesmu skandēšana vijas cauri visam mūžam

Pagājušā gada izskaņā savu 90. jubileju sagaidīja otaņķniece Alvīne Šķipere. Mūžu veltījusi darbam un dziesmai un par to tikusi arī cildināta. Viņas vārds zināms teju katram Nīcas novada iedzīvotājam, jo kopš pašiem pirmsākumiem A. Šķipere dziedājusi Otaņķu etnogrāfiskajā ansamblī, prezentējot tautas kultūras mantojumu gan Latvijas, gan pasaules mērogā.

Uzaug, čakli strādājot
Stāstot par savu bērnību, A. Šķipere atklāj, ka dzimtas mājas “Vēķauši” šobrīd redz pa savas mājas “Strungu-Bieranti” logiem. “Vēķaušos” mamma Margrieta un tētis Miķelis uzaudzinājuši trīs bērnus – Alvīni, Vilmu un Volfrīdu. Vecākiem bijusi sava piemājas saimniecība, kurā darbos talkā nākuši visi trīs bērni. “No agras bērnības bija jāstrādā,” apstiprina otaņķniece.
Mazai būdamai, Alvīnei uzticēti vieglākie darbiņi, piemēram, teliņu padzirdīšana. Kad paaugusies un vecāki varējuši uzticēt jau nopietnākus pienākumus, tas arī darīts. “Cik atceros, kad jau biju mazliet lielāka, vasarā grāba sienu, kas bija tālajās ezera pļavās. Visi pieaugušie aizbrauca tur sienu vākt, un tad man bija jāzina un jāgādā par lopiņiem. Bija aploki – jāpārredz viss. Pusdienā arī dažas govis pat jāizslauc.” Tā darba tikums un pienākuma apziņa ieaudzināta jau ģimenē.
Pienākuma apziņa spēcīgi izpaudusies arī skolas laikā. Kopumā mācības tolaik mazajai otaņķniecei patikušas, tomēr pāri visam bijusi doma: “Kas jādara, tas jādara – patīk vai nepatīk. Jāmācās! Akurāt pēdējais neviens negribēja palikt, centās jau, lai varētu iemācīties kaut ko.” Mācības Alvīne uzsākusi Rudes skolā, kas tolaik bija četrgadīga izglītības iestāde. Tā kā Rudē bija iespēja skoloties tikai līdz 4. klasei, daļa kaimiņu nolēmuši savus bērnus sūtīt zinības apgūt uz Nīcu, kur varēja iegūt pamatskolas izglītību, absolvējot sešas klases. Arī Alvīnes vecāki nolēmuši, ka viņu meitai jāskolojas tālāk.
Par skolas laiku daudz atmiņu nav palicis, tomēr spilgtākās no tām neizdzēst. “Sāku iet uz Nīcas skolu – kas jādara, tas jādara,” smejot saka otaņķniece. Taču pasliktinājusies veselība. Atnākot no skolas, parādījusies augsta temperatūra. Pēc pāris mājās pavadītām dienām, atgriežoties skolā, secināts, ka temperatūra atkal ir augšā. “Tā nomocījos gandrīz līdz Jaungadam. Man šķiet, ka pāris dienu gāju uz skolu un tad pāris dienu atkal ne.”
Tā kā tajā laikā ārstu – pieredzējušu speciālistu – bijis retums, noteikt, kas par vainu, nav bijis viegli. Vecākus uz aktīvāku rīcību pamudinājis Alvīnes onkulis, kurš norādījis, ka tā jokoties ar bērna veselību nevar, ir jāmeklē iemesli. “Izrādījās, ka man bija aklās zarnas iekaisums. Dabūju braukt uz slimnīcu, kur izoperēja. Līdz ar to otrajā klasē dabūju divas reizes mācīties – nepaspēju visu, jo ar slimošanu viss man izjuka,” piedzīvotajā dalās A. Šķipere. Viņa atminas, ka tad, kad sācies kara laiks, skolas direktors noteicis katram bērnam no mājām atnest kādus konkrētus produktus, kas nu kurā ģimenē tolaik bija pieejams, lai noorganizētu, ka bērniem skolā tiek pagatavotas pusdienas un ir iespēja paēst. “Produkti bija jānes, jo neko jau tā nevarēja dabūt.”

Jaunības gadi – Sibīrijā
Kad pabeigtas skolas gaitas, A. Šķipere nopietnāk pievērsusies darbam tēva saimniecībā. Tomēr paralēli saimniecības darbiem interesējusies par šūšanu. Tā kā ģimenei bijis pazīstams skroderis, kuram piederējusi sava darbnīca Liepājā, otaņķniece devusies apgūt zinības pie viņa. Pa dienu, kamēr meistars bijis aizņemts ar pasūtījumiem darbnīcā, Alvīne devusies talkā kādai pazīstamai šuvējai, kura strādājusi mājās. “Pa dienu gāju pie viņas mācīties šūt. Tā arī iemācījos ar piņģerotu šūt. Neļāva man bez tā – bija noteikti uzpirkstenis jālieto. Tā līdz šim laikam man uzpirkstenis ir vajadzīgs, kad es kaut ko šuju.” Apgūto prasmi A. Šķipere vērtē ļoti augstu, jo varējusi pašūt sev vajadzīgās drēbes. Savulaik pat kādu palietotu palagu, kamēr neviens neredz, paņēmusi, sagriezusi un pašuvusi no tā blūzi.
Šūšanas prasmes lieti noderējušas arī tad, kad kopā ar ģimeni izsūtīta uz Sibīriju. “Tur es visiem šuvu drēbes.” Viņas ģimene kopā ar lielu daļu Nīcas pagasta iedzīvotāju izsūtīta otrajā izsūtīšanas reizē – 1949. gadā. Ka notiek izsūtīšana, neviens tolaik nav zinājis. Pati Alvīne tajā brīdī atradusies Liepājā. Visiem likts sapulcēties un sēsties automašīnās, nevienam nav bijis ne jausmas, kurp viņus vedīs, vai ir kas jāņem līdzi.
Alvīne un citi, kuri izvesti no Liepājas, pirmie sasēdināti auto. “Kad saulīte lēca augšā, mēs jau pa Liepāju visi bijām savākti.” Visi ceļā uz tālo Sibīriju devušies vien ar to, kas mugurā. “Prasīt neviens neprasīja, teikt neteica,” situāciju raksturo otaņķniece. Labi, ka karavīriem līdzi bijusi kāda sieviete – tulce, kura pateikusi vien to, lai izsūtāmie paņem līdzi vismaz gultasveļu. “Vagonā bija, ko paklāt, ar ko apsegties un gulēt.” Tikai otrajā dienā tapis skaidrs, ka kopā uz Sibīriju dodas visa ģimene. Tad radusies iespēja sasēsties vienā vagonā un ceļu mērot visiem kopā. A. Šķipere neatminas precīzu gadu, kad kopā ar ģimeni atgriezusies mājās, bet rēķina, ka izsūtījumā pavadīti 6–8 gadi. To laiku viņa neatminas ar ļaunu, jo atzīst, ka, atšķirībā no pirmās izsūtīšanas, otrajā reizē apstākļi bijuši jau krietni labāki, attieksme pret izsūtītajiem – neitrāla. Vienīgais, pie kā sākumā bijis grūti pierast – lielais aukstums.

Katram darbs savā nišā
Sibīrijā Alvīne satikusi topošo dzīvesbiedru Miķeli. Otaņķos atgriezušies jau kā pāris. Izrādās, ka abi dzīvojuši kaimiņos, bet viens otru iepazinuši tieši izsūtījumā. “Viņš bija jauns puisis, es – jauna meitene, vienkārši ieskatījāmies viens otrā.” Vēlāk gan atklājies, ka otaņķniecē Sibīrijā bija ieskatījies arī kāds rucavnieks, bet M. Šķiperis licis tam noprast, ka izredžu uz jauno meiteni viņam nav.
Atgriežoties no Sibīrijas, secināts, ka M. Šķipera dzimtas mājas, kur A. Šķipere dzīvo vēl šodien – “Strungu-Bieranti” – tikušas pārbūvētas, lai nodrošinātu nelielas dzīvojamās platības vairākām lopkopju ģimenēm, kuras strādājušas cūku fermā blakus “Strungu-Bierantu” mājām. Katrai ģimenei – maza istabiņa kopā ar nelielu virtuvi – šādā veidā izveidoti pieci atsevišķi dzīvokļi.
Iesākumā Šķiperu pāris apmeties uz dzīvi pie Miķeļa radiem Liepājā, līdz brīdim, kad Alvīne tikusi pie darba fermā, līdz ar to viņiem piešķirta dzīvojamā platība “Strungu-Bierantu” mājās. Kādu laiku dzīvojuši kopā ar citām ģimenēm, no kurām daļa bija vietējie, bet daļa – sveši cilvēki. “Tur, kur saimnieki bija palikuši mājās, viņi tā arī katrs dzīvoja savā mājā. Bet ar izvestajiem darīja, kā nu vajadzēja.”
Tā kā bija nodibināti kolhozi, izsūtītajiem, kuri atgriezušies no Sibīrijas, bija jārod darbs tajos. Alvīne fermā gādāja par lopiem – cūkām un teliņiem. Savukārt Miķelis, kurš bija speciālists ar diplomu kabatā, tika pie darba MTS meliorācijā, jo, esot Sibīrijā, beidzis mehanizācijas skolu. “Pārbrauca jau ar atestātu.” Meliorācijā M. Šķiperis nostrādājis visu darba mūžu.

Paši sev saimnieki
Pēc tam kad beidzās kolhoza laiki, izsūtītajiem dota iespēja atgūt savus īpašumus, līdz ar to “Strungu-Bierantu” mājas pilnībā nonāca Šķiperu pāra ziņā. Tas bija brīdis, kad visi, vēloties sākt patstāvīgu saimniekošanu savos lauku īpašumos, dibinājuši zemnieku saimniecības. To darījuši arī Šķiperi.
Aicināta pastāstīt, kas bija viņu galvenais darbības virziens, Alvīne atzīst: “Redz, nevar jau nemaz atcerēties. To jau nedomā vairs. Kas ir bijis, tas ir bijis.” Tomēr zina teikt, ka pāra pārraudzībā bijuši gan lopi, gan augļu koku un krūmu dārzs, arī kartupeļi tikuši audzēti pašu un citu vajadzībām. Tāpat ilgus gadus viens no A. Šķiperes darbiem bijis rudzu maizes cepšana. Šo amatu viņa savulaik apguvusi no mammas. “Līdzko varēju palīdzēt, bija jāmīca. Tad pie abras klāt bija divas mīcītājas. Mamma mīcīja, un man bija jālīdz. Tā arī iemācījos visu to maizes cepšanas amatu,” atmiņās dalās otaņķniece.
Savulaik katrā lauku mājā bijusi maizes krāsns, arī kolhoza laikos tās tikušas saglabātas. Pārbraucot no Sibīrijas, bija iespēja sākt maizi cept. “Tas jau bija pierasts, ka katrs lauku maizi cepa.” Maizi, kā arī citu pašu izaudzēto un gatavoto produkciju Šķiperi sākotnēji veduši uz tirgu Liepājā, kur paši arī tirgojušies. “Sākumā vedām produktus ar autobusu, bet, kad bija sava mašīna, visu vedām paši. Es mācēju braukt, varēju aizvest.” Kad Šķiperu pāris tika pie pastāvīgajiem pircējiem, sēdēt tirgū pašiem vairs nevajadzēja, vien noorganizēt veidu, kā kundes pie kārotā tiks.

Sēdēt bez nodarbes nevar
Papildus darbīgajai ikdienai, kurā bija jāspēj paveikt ne vienu vien darbu un kas aizņēma lielāko dienas daļu, A. Šķipere vienmēr atradusi laiku arī savai sirdslietai – dziedāšanai Otaņķu etnogrāfiskajā ansamblī. Tā, līdzīgi kā citas dzīvē apgūtās prasmes, iemantota ģimenē. “Dziedāt man patika. Mēs visi bijām dziedātāji – gan mamma, gan tētis. Viņš spēlēja pat vijoli. Visiem dziedāšana bija asinīs.”
Kad tika nodibināts Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis, nebija ne mazāko šaubu par dalību tajā. Aktīvu darbošanos ansamblī A. Šķipere beigusi vien pagājušajā gadā. “Nevarēju vairs brunčus panest – nav vairs spēka. Un dziedāts pietiekami ilgi.” Līdz tam, pat būdama jau cienījamā vecumā, piedalījusies dažādos sarīkojumos, uzstājusies koncertos, ar ansambli apbraukājusi teju visu Latviju un pabijusi arī ārpus tās robežām. Tieši darbošanās ansamblī pavērusi iespēju ceļot un pabūt vietās, kur citādi varbūt nebūtu nokļuvusi. Atmiņas par šiem un citiem notikumiem otaņķniece glabā albumos – tur cita pie citas gulstas senas un ne tik senas fotogrāfijas. Lielai daļai no tām klāt apraksts – kur un kad bilde uzņemta. “Kur neesmu atzīmējusi, tur pati uz sevi dusmojos,” šodien smej A. Šķipere, atzīstot, ka visus notikumus paturēt prātā nav iespējams.
Pēc vīra nāves Alvīne kādu laiku saimniekojusi viena, bet nu jau vairāk nekā desmit gadus dzīvot uz “Strungu-Bierantu” mājām pārnākusi viņas krustmeitas meita ar ģimeni. Tagad saimniekošanu savā pārziņā tur jaunie. Taču, lai arvien būtu kustībā un uzturētu možu garu, Alvīne uzņēmusies rūpes par vistām. Saimniecībā tiek turētas 80 vistas – jāgādā, lai tās laikus būtu pabarotas, lai tiktu savāktas un apčubinātas oliņas, ko lietot gan pašu uzturā, gan tirgot pastāvīgajiem noņēmējiem.
A. Šķipere ir pieticīga un norāda, ka nekāda dižā gara mūža noslēpuma jau nav: “Kā nu kuram Dieviņš ir nolēmis, tā ir. Kamēr Dievs lēmis darboties, tā būs.” Tomēr svarīgi gan esot jebkurā vecumā rast nodarbi, kas liek būt kustībā un darboties. “Jādara tas, ko vēl var darīt.” Tieši tādēļ arī maizes cepšanai ar laiku bijis jāmet miers, jo tas prasa lielu fizisku piepūli, taču vistiņu kopšana ir vieglāka un paveicama. “Labi, ka man ir vistiņas, ko kopt.”
Savu 90. jubileju A. Šķipere sagaidījusi tuvāko lokā. Pašai gan šīs svinības bijis pārsteigums. To organizēšanu uzņēmusies krustmeitas meita, kura slepus sapulcinājusi visus tantes tuvos un mīļos – lielo krustbērnu pulku, māsas ģimeni un citus tuviniekus, lai godam atzīmētu vienmēr darbīgās, pozitīvās un muzikālās otaņķnieces skaisto jubileju. A. Šķipere atzīst, ka tas nudien bijušas negaidīts, bet visnotaļ patīkams pārsteigums. Vēl mēnesi pēc skaistā notikuma par to atgādina kuplais ziedu klēpis un pēcāk arī bildes, kas tiks pievienotas kolekcijai kādā no daudzajiem albumiem.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Darba tikums un dziesmu skandēšana vijas cauri visam mūžam

Kategorijas