Dzimtā sēta

2020. gada 23. janvāris 07:00

“Ejot dzīvē un pasaulē, neaizmirsti līdzi paņemt bērnības sauli, bērnības zemes dziesmu, ābeces čukstus. Tad paceļama būs vissmagākā nasta!”
(A. Vējāns)

Kad bijām ar māsu jau sen sasnieguši robežu, kad mūs par lieliem sauca, māte kādu dienu mūs saposa, lai mēs, savu lielumu apliecinādami, veiktu līdzšinējās dzīves garāko patstāvīgo pārgājienu – aizietu uz divus kilometrus attālajām dzimtas mājām. Tur bijām padzīvojuši dzīves pirmos mēnešus, vēlāk ciemojušies mātes pavadībā, bet paši vēl ne reizes nebijām mērojuši tādu gaisa gabalu.
Bail bija, bet vēlēšanās veikt tādu “varoņdarbu” vēl lielāka, un pukstošām sirdīm gatavojāmies garajam pārgājienam. Divi kilometri! Caurām dienām skraidījām pa lauku, bet neviens nebija uzmērījis, cik esam veikuši, nebija salicis metru pa metram vienā nepārtrauktā garā ceļa gabalā, un tāpēc jau pats vārds “kilometrs” likās kaut kas pārdabisks un neizmērojami garš.
“Ko taisies kā gara diena!” māte sarāja, ka kurpju šņorēšana un krekla pogāšana vilkās ilgāk nekā parasts. Tas no uztraukuma!
Māte kārtējo reizi noskaitīja “drīkst-nedrīkst” pantiņus, un, rokās saķērušies, mēs satrauktu prātu un neparasti sārtiem vaigiem sākām maršēt.
“Kad aiziesiet aiz Ziemeļu mājas birzeles un garām Ceplim, tad jau Poļu mājas kokus var redzēt, un tad vairs nav tālu,” māte vēl pakaļ nosauca.
Patiešām! Mājas drīz bija redzamas. Ābeļdārzā “iemukušas” un aizslēpušās aiz ķiršu un ābeļu kuplajiem vainagiem, ka tikai skurstenis kā pacelta cepure bija tālu redzams. Ja mērķis redzams, tad to sasniegt neliekas grūti.
Čigāni mūs nenoķēra, žīds maisā neiebāza, suņi nenorēja, laupītāji neuzbruka. Vienīgi neuzmanīga riteņbraucēja gandrīz virsū uzbrauca, jo bijām piekodināti neatstāt taciņu ceļa malā. Aizgājām sveiki un veseli! Kad bijām jau dzimtās mājas robežās un pie pirts stūra gatves galā kā saulīte uzlēca mūsu sagaidītāja – vecmāmiņa, sākām skriet un krišus iekritām viņas atplestajās rokās.

Šī vecā, mazā, kalsnā sieviņa, kura savā mūžā bija laidusi pasaulē četrpadsmit dzīvības un tikai septiņas no tām vēl dzīvoja, bija arī tā, kuras dēļ tik ļoti gribējās veikt šķietami garo ceļojumu. Mēs viņu vienkārši saucām par Dūpīti, bet viņas vīru, mājas bijušo saimnieku, par Dūpu.
Saimniekošanas grožus viņi bija atdevuši jaunākajai meitai Annai un znotam Žanim. Dūpa savas vecuma dienas labprāt pavadīja brandava iespaidā, kura dēļ zaudēja arī vienu aci, bet Dūpīte palīdzēja, cik varēdama, saimniekošanā.
No Dūpa man bija bail. Kad viņš bija labā omā un prāts nebija alkohola aptumšots, tad viņš mani saukāja: “Jaunskungs no laukiem, deguns ar taukiem” un lika man padot viņam nodzerties vai kādu citu sīku darbiņu padarīt vai pienest. Par spīti saviem cienījamiem astoņdesmit gadiem, viņš savu guļamistabu izlīmēja ar avīžu un žurnālu izgriezumiem ar daiļām un puskailām kinoaktrisēm un citām skaistulēm.
Katru reizi, kad Dūpa prasījās braukt uz pagastmāju darīšanas kārtot vai uz veikalu iepirkties, mājās pārradās piedzēries. Bērais bija gudrs un prātīgs zirgs un pārveda veco saimnieku mājās, kaut vai groži vazājās pa zemi, kaut arī nakts bija melna kā ratu rumba. Pārradies mājās laikus, Dūpa apsēdās uz lieveņa, skaļi rājās, mēģināja drebelīgā balsī arī kaut ko padziedāt un lamāja visus, kas vien ienāca prātā.
Visi bija uz lauka, māja tukša, un bieži vien es biju vienīgais klausītājs, ja neskaita vistas, tītarus un mājas sargu Maksi.
“Veselā miesā mājo vesels pusstops,” viņš sludināja savu mācību, brīžam runādams par pastardienu, kura drīz nākšot un visus grēciniekus sodīšot.
Sēdēju pietiekoši tālu, lai mani nesasniegtu viņa zarainā nūja, kura ne reizi vien dancoja pa gaisu.
Mana mamma bija viņa meita, un kaut kas no šī lielā, sīkstā latviešu zemnieka auguma un sejas bija iedzimis visos viņa bērnos un mazbērnos, mani ieskaitot. Es biju daļiņa no viņa miesas un esmu viņa dzimtas turpinātājs. Kaut viņš mūža nogalē kļuva par dzērāju, tomēr piedzīvoja garu mūžu, un no viņa plūda kaut kāds neredzams spēks, kas mani biedēja, bet reizē arī saistīja un lika uz viņu raudzīties ar bijību un cieņu. Viņš bija šo māju cēlis, veidojis, kopis, līdumus līdis, un viņam nebija vienaldzīga tās tālākā izaugsme, taču viņš nespēja apjēgt, ka viņa laiks ir garām un sava vieta jāatdod nākamajām paaudzēm. Paaudžu maiņa nekad nav bijis viegls process un noritējusi pretišķību un uzskatu krustugunīs, tā nebija viegla arī Poļu mājās. Neizpratnes spīts, nevēlēšanās atzīt savu nespēku radīja bezspēcīgas dusmas.
Pavisam pretēja bija Dūpīte. Viņa bija šīs mājas labais gars. Ar savu čaklumu, nemitīgu rūpību, neviltotu sirsnību viņa kā bitīte vienmēr kustējās, lai savas dzīves šūnu līdz malām pienestu.
“Lai jaunie viršaptē!” viņa teica, redzēdama, ka saimniecība pieņem jaunu vērienu, virzās pa augšupejas ceļu, un darīja visu iespējamo, lai palīdzētu māju un zemi kopt un aprūpēt.
Viņas sirds azotē vienmēr bija kāda dziesmiņa, kāda pasaciņa, kāds padomiņš, kāds jociņš, kāda neizmērojama labestība, kas mūs, mazbērnus, pie viņas saistīja. Bērni grib, lai ar viņiem nodarbojas, nezūdoties, cik viņi spēj nogurdināt savu uzskatītāju ar nemitīgo kustību un mūžam neizsīkstošo jautājumu straumi.
Visi mājas iedzīvotāji strādāja, nāca pusdienas laikā un vakarā mājās gausi, smagās darba nastas nospiesti, un nevienam nebija laika ar mums ņemties, bet Dūpītei laika netrūka. Citi mazbērni dzīvoja tālu, mājas jaunajiem saimniekiem vēl tādu nebija, un tādēļ mēs varbūt pagaidām bijām tuvāki un mīļāki līdz brīdim, kad citi stājās mūsu vietā. Viņa it kā sevi visu atdeva mūsu labā, pretī nesaņemdama neko – varbūt vienīgi mūsu bērnišķīgo smaidu un draisko dzīvesprieku, bet var būt, ka tomēr tas bija daudz un viņas dzīvei ļoti nepieciešami.
Kad bijām mazāki, viņa sēdināja mūs klēpī, lupināja un dziedāja:
“Lup, lup vācietis baznīcā,
Kriņģelis mutē, desa kabatāāā...”
Mēs smējāmies un teicām: “Vēl tā!”
Bijām nenogurdināmi un aizmirsām, ka Dūpīte ir veca un tāpēc ātrāk nogurst.
Tad viņa dziedāja lēnāku dziesmiņu:
“Jāsim, jāsim rāceņus zagt.
Piecus, sešus nozagām,
Ieraudzījām – saimnieks nāk!
Nu tik muksim, muksim, muksim...”
Pirmajās trijās rindiņās “jāšana” bija lēnāka, bet, kad bija jāmūk, tad likās, ka sēdam nevis uz Dūpītes ceļgaliem, bet aulekšojam bērim mugurā.
“Bet vai tu, puisīt, skaitīt māki?” Dūpīte pēkšņi noprasīja.
“Māku.”
“Kazi, vai māki! Neticu!”
Nobēru līdz desmit kā zirņus pa dēli.
“Kiz, kā lāgā nepiedzirdēju. Skaiti vēlreiz!”
Noskaitīju vēlreiz, tikai lēnāk.
“Vai, bēr’s, tā jau neviens taga’ neskaita.”
“Kā tad?”
Un Dūpīte noskaitīja pēc savas sistēmas: “Viena bile, otra bile, trejbile, veibile, žagatiņa, vagatiņa, spengole, vengole, grobiņa, greks.”
Katram pirkstam viens skaitlis. “Saskaiti – ir desmit?”
Ir! Kā nu nebūs, ja Dūpīte skaita! Viņa daudz pieredzējusi, daudz zina un nekad nekļūdās. Tāda skaitīšanas prasme bija interesantāka nekā mammas mācītā un tādēļ ātri apgūstama.
“Bet vai tu zini, kā sauc šo pirkstu?” Dūpīte pacēla īkšķi.
“Ijjā. Tas ir īkšķis”.
“Nekā! Tas ir utubunga.”
“Kāpēc tā – utubunga?”
“Tāpēc, ka uz viņa naga vienmēr kauj blusas un utis.”
“Bet kā tad šo sauc?” es pacēlu rādītājpirkstu.
“Ar to vienmēr laiza krējumu, un tāpēc to sauc par kreimlaizi, šis ir garais Indriķis, zeltnesis un šis – mazais Jānītis.”
Interesanti! Man vislabāk patika mazais Jānītis. Bet citi arī bija labi un vajadzīgi pirkstiņi.
“Katram pirkstiņam, tāpat kā cilvēkam, ir savs vārdiņš,” Dūpīte vēl piemetināja. “Bet tagadiņ pamācīsimies rakstīt!”
Viņa paņēma vecu avīzi un uz tās malas ar zīmuli sāka vilkt svītriņas, līdzi skaitot: “Rakstu, rakstu, ko es rakstu, es uzrakstu sešpadsmit; ja netici, tad ieskaiti, vai nav visi sešpadsmit!”
Pārskaitījām. Jā, patiešām, tieši sešpadsmit svītriņas. Mēģināju es. Nekā!
Bija vairāk, bija mazāk, bet sešpadsmit svītriņas izdevās uzvilkt tikai retu reizi. Toties Dūpīte skaitīja ātri un tikpat ātri vilka arī svītriņas un nekļūdījās ne reizi.

Katru reizi, ienākot dzimtajā sētā, likās, ka esam ienākuši kādā brīnumainā pasaulē. Cik daudz jauna, pārsteidzoša un reizē mīļa te varēja sastapt!
Te pretim kūleņodams vēlās mazs depšelis – kucēns Podziņa, kas vēl nebija iepazinis pasaules ļaunumu, tāpēc katrs atnācējs viņam likās draugs un nenogurstošs rotaļu biedrs. Viņa smalkā vaukšķēšana bija kā priecīga sasveicināšanās atkalredzēšanās brīdī, nevis kā dusmīga ķēdes suņa riešana.
Dūpīte dziedāja pašsacerētu dziesmiņu: “Podziņ’ gāja dzin, dzin, dzin...”, un sunītis, it kā to saprazdams un apliecināt gribēdams, skrēja, lēkāja, koda ar saviem mazajiem, bet asajiem zobiņiem kājās, ieķērās Dūpītes garajos lindrakos, strupās kājeles bieži aizķērās aiz katra zāles kušķa un žagariņa, izsaucot neveiklus kritienus. Smalki smilkstēdams, viņš cīnījās gar mājas slieksni, it kā pārvarot milzīgu kalnu grēdu, līdz priecīgs ievēlās istabā un metās līdzi ikvienam, kas vien kustējās un izrādīja pretimnākošu interesi, pirmkārt, tie bijām mēs – bērni.
Pēc tik drosmīga pirmā gājiena dzimtā sēta vairs nelikās tālu, aiz trejdeviņiem kalniem, trejdeviņiem mežiem, trejdeviņām jūrām nesasniedzama, un mūsu apciemojumi kļuva biežāki un atnākot vienmēr gribējās vispirms apsveicināties ar Podziņu kā vecu draugu.

Reiz atnācām, un sēta bija tukša. Cilvēki, kā parasti, darbā. Dūpa krākdams gulēja savā kambarī, bet Podziņu nemanījām. Tikai vēlāk uzzinājām, ka mūsu sirsnīgais draudziņš gājis bojā ļoti muļķīgā un traģiskā nāvē.
Podziņa mīlēja vēsās dienās un pievakarēs ielīst siltajos plīts pelnos pasildīties. Kūrējam ne vienmēr ienāca prātā ieskatīties plīts dobumā. Sabāza plītī žagarus, lai ātrāk iedegtos, uzlēja vēl virsū petroleju, pielaida uguni un izgāja ārā. Kad Podziņa, dūmos un žagaros ielenkta, savā smalkajā balstiņā sāka kliegt, bija jau par vēlu. Sadega dzīva.
Lauku mājas nekad bez suņa nav iztikušas. Tika pārdzīvoti dažāda lieluma, dažādu šķirņu, dažādu vārdu un dažādu slavenu īpašību suņi, pat lielo brūno Colleru ieskaitot, kurš ne tikai veselas norija gaisā pasviestās konfektes, bet ēda arī ābolus un aplasīja jāņogu krūmus, tomēr Podziņa tā arī palika dzimto māju mīļākais sunītis, kaut arī nodzīvoja visīsāko mūžiņu.
Turpinājums sekos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dzimtā sēta

Kategorijas