Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Sibīrijas dienasgrāmata. Petuhova un Teguļdeta

LĀSMA GAITNIECE
Laikraksta arhīvs

2020. gada 23. janvāris 07:00

536
Sibīrijas dienasgrāmata. Petuhova un Teguļdeta

Jau ilgāku laiku laikraksta lasītājiem piedāvājam ieskatu Sibīrijas ekspedīcijā un tās dalībnieku piedzīvojumos. Braucienu organizēja nodibinājums “Fonds Sibīrijas bērni”; tas notika 2019. gada augusta pirmajā pusē. Iepriekšējās publikācijās tika vēstīts gan par ekspedīcijas laikā apmeklētajām lielajām pilsētām, gan nelieliem, pa pusei izmirušiem ciemiem, kuru nosaukumi lielākajai daļai lasītāju droši vien ir sveši.
Stāstījums par neaizmirstamajām dienām Sibīrijā tuvojas noslēgumam. Šoreiz iepazīstināsim ar diviem ciemiem Tomskas apgabalā – Petuhovu un Teguļdetu. Savulaik tie abi bija nometinājuma vietas deportētajiem latviešiem. Ekspedīcijā piedalījās divas dāmas, kuras iepriekš minētajās apdzīvotajās vietās ir nākušas pasaulē. Grupas dalībnieki Petuhovu iepazina Anitas Renckulbergas iespaidīgajā stāstījumā, savukārt Teguļdetu – ar Ilgas Tiltiņas gādību.

Īstā bērnība – laukā
Ekspedīcijai tuvojoties noslēgumam, kādas dienas pusdienlaikā devāmies uz Petuhovu – nelielu ciemu, kas atrodas 33 kilometrus atstatu no Tomskas. Nonākuši galā, priecājāmies gan par savvaļas puķu pārbagātību vietējās pļavās, gan raibu raibajiem namiņiem, kuru, iespējams, lielākā daļa kalpo kā vasarnīcas Tomskas iedzīvotājiem, gan arī to, ka šeit, atšķirībā no citiem iepriekš apmeklētajiem ciemiem, sastapām samērā daudz cilvēku.
Vēl viens daudzām Sibīrijā apdzīvotām vietām netipisks vērojums – Petuhovā redzējām spēlējamies vairākus dažāda vecuma bērnus. Ar prieku noskatījos viņu vienkāršajās, tik labi zināmajās rotaļās un nodarbēs – bumbas spēlē, ķerenēs (pakaļdzīšanās), braukšanā ar divriteni un citās, kas Latvijā, šķiet, gandrīz ir aizmirstas. Viens no zēniem mūsu grupas dalībniecei, skolotājai Laurai Zeimei sūdzējies, ka viņam spēlējoties pārsprāgusi bumba. “Tie ir īstie Sibīrijas bērni,” secinājām, noskatoties šīs izdarības.
Iebraucot ciemā, vispirms iegriezāmies vietējā pārtikas veikaliņā, kur iepriecināja ne tikai preču daudzums un samērā plaša iespēja izvēlēties, bet arī zemās cenas. Liels bija pārsteigums, ka par saldā krējuma plombīru “Таёжное” vafeles glāzītē un ar ciedru riekstiņiem, kā arī smalkmaizīti ar ievārījumu jāmaksā vien 40 rubļi (salīdzinājumam: viens eiro atbilst teju 69 rubļiem).

Traģiski notikumi
Kamēr operators Aivars Lubānietis kopā ar Anitu Renckulbergu pagāja tālāk, lai ierakstītu interviju – atmiņu stāstu, mums radās iespēja pastaigāties pašiem savā nodabā. Kāda paugura galā pamanīju iespaidīgu dievnamu debesu zilā krāsā – Svētās Marijas patvēruma baznīcu, kas uzcelta 1895. gadā. Netālu uzslieta guļbūve, kuras ieeju aptver zili krāsotu dēļu žodziņš, taču tai priekšā bija atslēga. Nams, atšķirībā no daudziem citiem, kas redzēti iepriekšējās ekspedīcijas dienās, par laimi, nebija pamests. Taču viena bēda gan – tas ilgojās pēc kaut neliela, bet remonta. Savukārt baznīcai otrajā pusē izauguši vareni ciedri; čaklākie zem kokiem lasīja kritušos čiekurus.
Radās arī pāris mazu aizķeršanos, proti, Petuhovā vajadzēja uzkavēties ilgāk, nekā iepriekš plānots. Mēs ne tikai gandrīz pazaudējām vienu no grupas dalībniekiem, bet atpakaļceļā arī nebūtu varējuši pārbraukt pāri tiltam, lai tiktu uz galvenās maģistrāles. Brīdī, kad vēlējāmies doties prom, vietējie bija nolēmuši ar traktoru pārvest govīm sienu. Viņi laipni atbildēja, ka tilts būšot brīvs pēc piecpadsmit minūtēm.
Anitas skaudro dzimtas stāstu drīz vien pēc Aivara uzzinājām arī mēs. Viņas vecākus un vecvecākus deportēja 1949. gadā. Anitas mātei izvešanas brīdī uz rokām bijis nesen dzimis dēliņš, kurš nomiris vilcienā un vienkārši izmests (apbedījuma vietas nav). Savukārt vecaistēvs nomiris neilgi pēc ierašanās Petuhovā – aprīlī. Kur atrodas viņa kapavieta, nav zināms.
Vēl kāda spilgta atmiņa: Anitas mamma vietējā ūdenstilpnē, mazgājot veļu, iekritusi un gandrīz noslīkusi. Tas noticis pavasarī, kad ūdeņi ir visstraujākie. Par laimi, paguvusi ieķerties tilta balstos. Turpat, netālu, atradušies vīrieši, kuri, dzirdot sievietes kliedzienus, nākuši skatīties, kas noticis, un slīcēju izvilkuši ārā.

Pa ielām klejo zirgi
“Šoreiz Sibīriju redzam tikai no fasādes puses,” man pauda A. Lubānietis, kurš tālo ceļu uz deportēto latviešu nometinājuma vietām mēro katru vasaru kopš 2000. gada. Taču tik gludi mums negāja vis: ekspedīcijas noslēgumā bija viens pavisam traks brauciens. Īsi pirms došanās mājup bija paredzēts, ka no Asinas brauksim uz Teguļdetu, kur dzimusi un līdz divu gadu vecumam dzīvojusi Ilga Tiltiņa. Vismaz pusotru stundu traucāmies lielā ātrumā ar mikroautobusu “Ford” pa ļoti izdangātu zemes ceļu. Visapkārt vieni vienīgi krūmi, mājas – nevienas. Izjūta, ka šī apkārtne ir izmirusi. Mums pretī brauca tikai baļķu vedēji, saceldami lielus putekļu mākoņus.
Pirmais pārsteigums gaidīja, beidzot nokļūstot Teguļdetas galvenajā ielā. Pretī nāca liels zirgu bars. Nē, tie nebija savvaļas rumaki, bet gan pieradinātie. Skaistie, labi koptie rikšotāji droši nāca klāt, atļaudami sevi paglāstīt un uzcienāt ar maizīti. Viens no tiem bija īpaši komunikabls un no mums negribēja atkāpties ne soli. Ilga tikai nosmējās: “Un tā viņi te staigā… Neviena mašīna neuzbrauc virsū, zirgi ir gudri.”

Mājās atgriežas visi
Izbraukuši cauri centram, nonākam Čulimas upes, kas ir Obas pieteka, krastā. Tās neparastais nosaukums cēlies no tjurku valodas, kurā tas nozīmē ‘kūstošais sniegs’. Bradādami pa upes silto ūdeni kopā ar ganībās izlaistajām govīm, kas, tāpat kā iepriekš zirgi, staigā, kur pašām patīk, pļāpājam par dzīvi, kamēr Ilga ar operatoru ir pagājuši tālāk ierakstīt interviju.
Teguļdetā savulaik salaulājās Ilgas vecāki, taču viņas bērnības atmiņas vairāk saistītas ar Puštānovu – ciemu, kura vairs nav ne realitātē, ne ģeogrāfiskajā kartē. Septembra nogalē – dienā, kad Ilgai bija jāierodas šajā pasaulē, viņas mamma no lauka vākusi kartupeļus un cilājusi smagos maisus. Mūsdienās tas šķistu pilnīgi neiedomājami. “No Sibīrijas mājup atgriezāmies visi,” sava stāsta noslēgumā piebilst Ilga.
Viss labais ātri paiet – tā pilnīgi droši var apgalvot arī par Sibīrijas ekspedīciju 2019. gada augustā. Šīs deviņas dienas bija piesātinātas patīkamiem un dažkārt pat komiskiem piedzīvojumiem, pieblīvētas ar milzu apjomu jaunas informācijas un arī pieredzes. To visu nevarētu ne piedzīvot, ne izjust, ja nebūtu Dzintras Gekas uzņēmības, par ko viņai pienākas sirsnīga pateicība. Tāpat pateicība visiem mūsu ekspedīcijas dalībniekiem par atvērtību, sirsnību un iespēju vienkārši būt kopā!
Palieciet sveikas, Petuhova un Teguļdeta! Ardievu, Sibīrija!

Raksta autore pateicas Rīgas Tehniskās universitātes E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātei, īpaši dekānei Marinai Platonovai. Bez RTU atbalsta doties ekspedīcijā nebūtu iespējams.
+ 2
Kategorijas

Kategorijas