Latvijas Dabas fonda mobilais ganāmpulks palīdz atjaunot dabiskās pļavas

2020. gada 26. janvāris 23:12

147

Latvijas Dabas fonda mobilais ganāmpulks palīdz atjaunot dabiskās pļavas

Alfreda Mertena vectēvs pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija viens no Gaujas plostniekiem – viņš pludināja baļķus pa upi un par sapelnīto naudu nopirka zemi netālu no Gaujas tagadējā Valkas novada Valkas pagasta teritorijā un 30. gadu nogalē uzcēla tur māju.
Toreiz visapkārt viensētai bija priežu sils. Mūsdienās zemnieku saimniecībā “Marsi”, ko Alfreds Mertens saņēmis mantojumā no tēva Edmunda, jau redzama pavisam cita ainava. “Marsu” zeme šodien pārsvarā ir pļavas ar atsevišķi augošiem veciem ozoliem, turklāt nevis šādas tādas, bet parkveida, kas jau ir Eiropas Savienības aizsargājams biotops un atrodas aizsargājamo ainavu apvidus “Ziemeļgauja” teritorijā.

Lai saņemtu Emaksājumus, jāievēro nosacījumi
Aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja” nedrīkst saimniekot, kā ienāk prātā, jo šī apvidus dabas vērtības apdraud pārāk intensīva meža resursu izmantošana un nepietiekama tradicionālā pļavu apsaimniekošana (pļaušana un ganīšana). “Marsu” un citām parkveida pļavām ir augsta kultūrvēsturiska nozīme kā vietai, kas radusies cilvēka un dabas mijiedarbības rezultātā, proti, tās izveidojušās tradicionālās lauksaimniecības rezultātā, kad notika mājlopu ganīšana mežā – ilgstoši noganot mežu, pakāpeniski izveidojušās parkveida pļavas, kurās papildus ganīšanai arī vāca sienu. Vēl “Marsu” pļavas ir bioloģiski vērtīgas – tajās aug retas, apdraudētas augu sugas, kas piemērojušās atklātai ainavai.
Ja parkveida pļavas neapsaimnieko, tās aizaug ar kokiem un krūmiem, tāpēc šajās teritorijās ir jāizcērt mazvērtīgais apaugums, jāpļauj, jāgana un vecie koki jāatbrīvo no jaunākiem kokiem un krūmiem.
“Marsiem” kaimiņos esošā zeme ir piemērs, kas notiek, ja to nedara – tā aizaug. Ar “Marsiem” tā nav noticis, pateicoties iepriekšējai saimniecei, Alfreda vecmāmiņai, kura līdz pat sirmam vecumam turēja dažas govis, teles un bulli un pļāva lopiem sienu. Taču šodien “Marsos” lopu, kuriem jāgādā siens un skābbarība, nav. Taču saimniekam tik un tā ir jāapsaimnieko savas pļavas, ievērojot Eiropas nozīmes biotopu apsaimniekošanas vadlīnijas un ne tikai to.
ZS “Marsi” ir pieteikusies Lauku atbalsta dienestā, lai saņemtu Eiropas Savienības platību maksājumus pasākuma “Agrovide un klimats” aktivitātē “Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos”, un uzņēmusies saistības uz pieciem gadiem saimniekot atbilstoši aktivitātes atbalsta saņemšanas nosacījumiem. Viens no šiem nosacījumiem prasa apsaimniekot atbalsttiesīgās platības, noganot vai nopļaujot.
“Es to visu saprotu. Ja nebūtu stingru noteikumu, būtu grūti saglabāt bioloģisko daudzveidību. Un nav problēmu tā saimniekot, ja esi lopkopis ar savu ganāmpulku,” rezumē Alfreds Mertens. Viņš tāds nav, jo ikdienā strādā algotu darbu Valkas uzņēmumā “PEPI RER”, bet “Marsos” saimnieko, cik vien iespējams, pārējā laikā. Pārdot saimniecību Alfreds pat nedomā un uzsver, ka “Marsu” vērtība nav naudā izsakāma – tas ir mantojums, ko tālāk atstāt saviem bērniem ar domu nākotnē šajā skaistajā vietā uzsākt uzņēmējdarbību lauku tūrismā.
Risinājums pļavu apsaimniekošanai uzradās pats no sevis. “Marsu” saimniekam tika izteikts kāds piedāvājums – “kā aklai vistai grauds” – tik labs un izdevīgs tas bija, priecājas Alfreds. Jau divas sezonas pēc kārtas “Marsi” tikuši pie strādniekiem, kuri savu darbu paveica par vēdera tiesu, nekurnēja, nežēlojās un algas pielikumu neprasīja.

Mobilais ganāmpulks –
lētāk un ērtāk
“Mēs – liellopi un aitas – esam Latvijas Dabas fonda mobilais ganāmpulks. Mēs šeit strādājam un atjaunojam dabiskās pļavas.” Tāds plakāts saimniecībā redzams jau no ceļa malas, informējot garāmbraucējus un garāmgājējus par to, kas “Marsos” strādā elektriskā gana otrā pusē un kas jāievēro, redzot šos strādniekus. Proti, ZS “Marsi” ir viena no tām saimniecībām Latvijā, kurā jau otro sezonu pēc kārtas pļavas noganījis Latvijas Dabas fonda (LDF) mobilais ganāmpulks.
Mobilais ganāmpulks ir viena no LDF projekta “GrassLIFE: Zālāju atjaunošana un to dažādas izmantošanas veicināšana” aktivitātēm. Projekta mērķis ir atjaunot izzūdošos zālājus Latvijā un veicināt to ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Šobrīd mobilajā ganāmpulkā ir 70 'Galoveju' šķirnes liellopu un aptuveni 200 aitu. Precīzu skaitu zinās tad, kad visas aitas atvedīs uz to ziemas mītni Līgatnē, norāda mobilā ganāmpulka koordinators Jānis Andrušaitis.
Mobilais ganāmpulks iegādāts ar Eiropas Savienības “Life+” programmas līdzfinansējumu, lai 14 “Natura 2000” aizsargājamās teri-
torijās Latvijā atjaunotu dabiskās pļavas – Eiropas Savienības nozīmes retu un aizsargājamu zālāju biotopus (“Natura 2000” ir vienots Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo teritoriju tīkls). Noganīšana ir viena no metodēm, kā apsaimniekot šādas dabiskās pļavas grūti pieejamās vietās, un tā nu kopš 2018. gada maija gan privātīpašumos, gan valsts un pašvaldību īpašumos daudzviet Latvijā strādā mobilā ganāmpulka liellopi un aitas. Uz savu darbavietu dzīvnieki atsevišķās grupās tiek aizvesti piekabē. Kad darbs padarīts un pļavas noganītas, viņus transportē uz nākamo objektu, bet ziemā ganāmpulks uzturas novietnē Līgatnē.
LDF jau savlaicīgi izsludināja pieteikšanos dabisko pļavu īpašniekiem, kuri ganīšanas sezonā vēlas uzņemt pie sevis mobilo ganāmpulku. Priekšroka tika dota saimniecībām ar dabiskajiem zālājiem, kas atrodas “Natura 2000” teritorijās, un zālājiem, kas ir prioritāri aizsargājami Eiropas Savienības nozīmes biotopi.
ZS “Marsi” nepieteicās paši, saimniecību uzrunāja LDF pārstāvji. 2018. gada sezonā “Marsu” pļavas noganīja 'Galoveju' šķirnes govis un teles un 'Romanovas' šķirnes aitas. Šogad šo darbu padarīja tikai aitas, kuras nu jau aizvestas uz ziemas mītni Līgatnē.
ZS “Marsi” līgumu par mobilā ganāmpulka pakalpojumiem noslēdza uz diviem gadiem. Redzot rezultātu, Alfreds Mertens uzsver, ka sadarbību noteikti turpinās, jo mobilā ganāmpulka algošana un noganīšana saimniecībai izmaksā uz pusi lētāk nekā zāles pļaušana, vālošana un zāles masas tīšana ruļļos. ZS “Marsi” nav savas tehnikas, tas nozīmē, ka ir jāņem maksas pakalpojums, turklāt pēc tam vēl jāmeklē pircēji siena ruļļiem, jo pašiem sava ganāmpulka nav.
“Taču zāle ir jānopļauj un jāsavāc – zemē tā nevar palikt. Ja zāli nenopļauj, tad nākamajā gadā kūla apēno augsni un zemie augi neizdīgst. Zāles smalcināšana pļavās ir aizliegta. Ja smalcināsi, Eiropas Savienība nemaksās (smalcināšana negatīvi ietekmē zālāju botānisko sastāvu, jo, palielinoties augsnes organiskajam mēslojumam, izmirst vairākums dabiskam zālājam raksturīgo lakstaugu sugu un to vietā ieviešas dažādas ekspansīvas sugas – redakcijas piezīme). Tātad, ja man nav sava ganāmpulka un nav savas tehnikas, man jāņem maksas pakalpojums un jāizliek sava nauda, maksājot pļāvējam. Un tad vēl beigās pļavā stāv siena ruļļi, kurus nav, kur likt. Mobilais ganāmpulks mūsu saimniecībai tiešām trāpījās kā aklai vistai grauds. Izmaksā uz pusi lētāk, turklāt tiek klāt zālei arī tur, kur ar tehniku nevar piekļūt, jo mūsu pļavas ir ar nelīdzenu reljefu. Dažviet zemē ir ozolu zari, un tie ir tik cieti, ka lauž tehniku,” stāsta A. Mertens.

Strādnieki jāsargā no vilkiem
un citiem plēsoņām
No ZS “Marsi” 25 hektāru lielās platības 14 hektāri ir bioloģiski vērtīgie zālāji. Tikai ar mobilā ganāmpulka darbu vien to atjaunošanā “Marsos” nevar iztikt, ir vajadzīga arī piepļaušana, jo aitas un govis neēd grīsli.
Alfreds atceras, ka vecmāmiņa nopļauto grīsli savulaik saveda šķūnī un izmantoja pakaišiem, bet tagad nav citas izejas kā šos augus satīt siena ruļļos.
Vērtējot mobilā ganāmpulka darbu, “Marsu” saimnieks arī novērojis, ka efektīvāk pļavas nogana tāds ganāmpulks, kurā ir gan govis, gan aitas, jo katras ēd sava garuma zāli. Un vēl – ganībām ir jābūt maksimāli norobežotām ar aploku un elektrisko ganu. Šovasar diemžēl “Marsu” pļavās no Gaujas puses (vienīgās vietas, kur nebija elektriskā gana) iekļuva jaunie vilki un, trenējoties medībām, nokoda vairākas aitas.
Ņemot vērā to, ka “Marsu” saimnieks nomā paņēmis blakus esošos īpašumus un sācis tur atjaunot dabiskās pļavas, mobilā ganāmpulka strādnieki viņam nepieciešami arī turpmāk. Jau šovasar nomas platībās Alfreds nocirta krūmus un kokus, atkarojot Gaujmalas pļavas dabai, un atbrīvoja no apauguma divus lielus ozolus, lai tos izglābtu.
“Lai izaugtu dižozols, tam apkārt jābūt klajumam, bet te daudzi ozoli mirst. To tuvumā aug ievas ar spēcīgu sakņu sistēmu un atņem ozolam spēku. Turklāt, ja ozolam sānos nav zaru, jo tiem nav vietas, koks tikai ar galotni vien ilgi nedzīvo un sāk apakšā trupēt,” stāsta Alfreds.
“Marsu” saimnieks arī novērojis, ka pagaidām vēl visi cilvēki neizprot to, ko dara mobilais ganāmpulks. Kad šogad ceļam uz savu īpašumu aizlicis priekšā barjeru, tad dzirdējis replikas, ka kādreiz šīs pļavas bija cilvēkiem domātas, bet tagad lopiem, kādreiz pļavas tikušas apsaimniekotas, bet tagad vairs ne.
“Noganīšana taču arī ir apsaimniekošana! Bet barjera ceļam priekšā ir tāpēc, ka visi makšķernieki un atpūtnieki nav kulturāli un Gaujmalā aiz sevis atstāj atkritumus, kas man jāvāc, kā arī, braucot uz Gaujmalu, izbraukā pļavas. Tiklīdz sākas nelīdzens ceļš, tā viņi ar mašīnu pa pļavām met lokus,” redzot rises, secina “Marsu” saimnieks.

Palīdzība nāk īstajā brīdī
Mobilā ganāmpulka koordinators J. Andrušaitis stāsta, ka “GrassLife” projekts Latvijā ilgs piecus gadus (līdz 2023. gadam), taču ar to viss vēl nebeigsies – vērtīgās pļavas arī turpmāk būs jāapsaimnieko atbilstoši projekta nosacījumiem un mobilais ganāmpulks Latvijā savu darbu turpinās.
Šī ir tikai otrā sezona, kad Latvijā strādā mobilais ganāmpulks. “Pieredze nāk ar laiku,” taujāts par pirmajiem secinājumiem, teic J. Andrušaitis.
“Dažās vietās varbūt ganāmpulks jāielaiž ātrāk un varbūt lielāks. Šogad, piemēram, “Marsos” eksperimentējot, atstājām 32 aitas uz visu sezonu. Tas ir mazāk nekā pirmajā sezonā (tad aitu bija 90 uz 30 dienām un vēl piedevām 11 govis un teles – redakcijas piezīme). Vēl jāņem vērā tas, ka mobilais ganāmpulks nav pasargāts no tādiem riskiem kā meža zvēru uzbrukumi. Secinājām arī to, ka mobilā ganāmpulka pakalpojumiem jābūt reģionālam pasākumam. Šogad aitas pabija pavisam 23 vietās Latvijā, arī Kurzemē, taču tik tālu kā uz Kurzemi braukt ir ekonomiski neizdevīgi. Ir viens mobilais ganāmpulks, kas ceļo pa Vidzemi,” šādu nākotni ieskicē J. Andrušaitis.
Mobilā ganāmpulka koordinators uzsver, ka liela nozīme ir arī sadarbībai ar pakalpojuma ņēmējiem. Piemēram, ar “Marsu” saimnieku jau kopš sākuma izveidojusies ļoti laba sadarbība, viņš ir ļoti ieinteresēts dabisko pļavu atjaunošanā, taču pieredze ir dažāda, jo saimnieki ir dažādi, piemēram, ir cilvēki, kuri iedomājas, ka pēc aitu ganīšanās paliks mauriņš, taču tā nenotiek.
J. Andrušaitis stāsta, ka mobilie ganāmpulki ir izplatīti arī citās Eiropas valstīs, piemēram, Igaunijā aitas tiek transportētas uz salām, lai noganītu zāli.
Mobilajam ganāmpulkam Latvijā sezonā jānogana aptuveni 300 hektāru, šī palīdzība ir nākusi īstajā brīdī. Dabas aizsardzības pārvalde ir sagatavojusi ziņojumu par dzīvotņu un sugu aizsardzības stāvokli laikā no 2013. līdz 2018. gadam. Ziņojumā norādīts, ka visnelabvēlīgākais aizsardzības stāvoklis joprojām konstatēts zālāju dzīvotņu grupā un šobrīd dabisku zālāju dzīvotnes Latvijā izzūd visstraujāk, tomēr vienlaikus secināts, ka pieaug apsaimniekoto bioloģiski vērtīgo zālāju īpatsvars.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Latvijas Dabas fonda mobilais ganāmpulks palīdz atjaunot dabiskās pļavas

Kategorijas