Par brīvību ir jācīnās katrai paaudzei

2020. gada 30. janvāris 07:00

Dainis Īvāns: “Neviens mums nedāvināja brīvību, mēs to izcīnījām.”

Barikāžu laiks, kuru labi atceras tie, kas to piedzīvoja. Tautas atmodas līderis, pirmais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, publicists Dainis Īvāns ir ne tikai “dzīvais eksponāts” Tautas frontes un Barikāžu muzejā, bet arī tiekas ar skolu jaunatni un daudziem interesentiem. Viņš uzsver, ka katrai paaudzei no jauna ir jābalso par brīvību un neatkarību. Tagad ir svarīga cīņa pret korupciju, zagšanu, stāties ceļā tiem, kuri ar savu negodīgumu grauj šo valsti.
“Mums nevienam nav garantijas, ka neradīsies paaudze, populistiski un blēdīgi politiķi, kas pratīs iestāstīt, ka verdzība jeb pakļaušanās kādai citai valstij ir izdevīgāka un labāka. Cilvēki var noticēt un apmulst. Tāpēc ir svarīgi ar lepnumu apzināties, ka bez barikāžu aizstāvjiem Latvijā būtu pavisam citi – bēdīgi – apstākļi,” saka D. Īvāns.

Kādas ir izjūtas šajās dienās, atceroties saspringto barikāžu laiku?
Man no tā laika ir saglabājusies galvenā atziņa, ka absolūtais tautas vairākums negribēja atgriezties totalitārajā režīmā, kur bija dzīvojuši iepriekš. Arī šodien, ja man piedāvātu visaugstāko maksu, lai pagrieztu laiku atpakaļ, es to nekad negribētu. Mūs vienoja cilvēku bezbailība un pašaizliedzība. Apbrīnojama bija arī pašorganizēšanās, jo tolaik nebija ne koordinatoru, ne transporta loģistikas. Tomēr brīdī, kad izskanēja aicinājums doties uz barikādēm, tās Rīgā tapa jau 13. janvāra vakarā. Apmēram pulksten 4.00 biju runājis Latvijas Radio, pulksten 9.00 es aicinājumu atkārtoju Latvijas Televīzijā. No televīzijas augstceltnes Zaķusalā pamanīju, ka Rīgai tuvojas milzīga tehnikas kolonna, ko sākumā noturēju par krievu tankiem. Ieskatoties secināju, ka pa šīm nedaudzajām stundām ir koncentrējusies smagā tehnika, kas no Bauskas un galvaspilsētai tuvākās apkārtnes brauca šurp, lai ieņemtu pozīcijas pie Rīgas tiltiem. Tagad mūsu ienaidnieki plātās, ka šīs barikādes neko nenozīmēja. Patiesībā tās bija fiziski grūti pārvarami šķēršļi, bet vēl jo lielākā mērā – psiholoģiski šķēršļi. Armijnieki saprata, ka cilvēki uz barikādēm nebaidās, ka viņos ir tāda pārliecība, kuru nevar iznīcināt ar šāvienu. Jebkurš, arī Kremļa varmāka, no šādas pārliecības baidās vairāk nekā no nāves.

Vai bija kāds kritisks moments, kad jutāt – izšķiras mūsu liktenis būt vai nebūt brīviem?
Uz Latvijas Tautas frontes deputātiem un mani kā parlamenta spīkeru raudzījās visa tauta, tāpēc bija svarīgi cilvēkus iedrošināt – lai nezustu iekšējā pārliecība un drosme. Aicināt cilvēkus uz barikādēm bija liels risks, jo nezinājām, kā viss var beigties. Mana droša izturēšanās bija cilvēkiem ārkārtīgi svarīga, jo vajadzēja pārcilvēcisku spēku, lai mēs uzvarētu. Es nedrīkstēju un arī nepieļāvu pat domu, ka mums varētu neizdoties. Sapratu, ka var arī līt asinis, bet nedrīkstam atkāpties un pieļaut to, ko mums nācās piedzīvot 1940. gadā. Janvāra barikādes pierādīja, ka ienaidnieks nav bīstams, ja no tā nebaidās. Baltijas kara apgabala ģenerālmajors Fjodors Kuzmins uz Latvijas Kompartijas pirmā sekretāra Alfrēda Rubika pārmetumu, ka armija ir viņu nodevusi, jo nav izgājusi ielās, atbildēja, ka nevarēja to darīt, jo pretī stāvēja 8. divīzijas dzīvā spēka. Acīmredzot militāristi nespēja atšķirt, ka šie cilvēki nav bruņoti.

Kas, Jūsuprāt, ir svarīgākais, ko vajadzētu saglabāt nākamajām paaudzēm, lai ne tikai atcerētos, bet saglabātu šo pārliecību?
Noteikti ar lielu lepnumu vajadzētu apzināties, ka bez barikāžu aizstāvjiem mēs joprojām dzīvotu slēgtā valstī. Iespējams, nebūtu latviešu tautas, jo pirms Atmodas pārkrievošana notika pilnā sparā. Arī Eiropa nebūtu tāda kā tagad, jo tas, ka baltieši uzdrošinājās stāties pretī milzīgam pārspēkam, ietekmēja gan Austrumeiropas valstis, kas cīnījās pret Maskavas kontroli, gan arī Rietumu politiķus un sabiedrību. Austrumeiropas atbrīvošanā no totalitārisma Latvijas atmodai un īpaši janvāra barikādēm bija ārkārtīgi liela nozīme. Ar to mums ir jālepojas, apzinoties, ka neviens mums nedāvināja brīvību, mēs to izcīnījām. Amerikas lielākajā laikrakstā “The New York Times” 24. janvāra ievadrakstā pēc uzbrukuma Latvijas Iekšlietu ministrijai, kurā bija deviņi upuri, amerikāņu rakstnieks Viljams Safairs atsaucās uz ASV Konstitūcijas tēvu Tomasu Džefersonu, kurš teicis, ka pasaulē ir brīvības koks, kurš ik pa brīdim ir jāaplaista ar brīvības cīnītāju vai tirānu asinīm. Pieminot notikumus Latvijā, viņš aicināja atcerēties, ka šo visiem amerikāņiem tik svarīgo brīvības koku ar savām asinīm ir slacījuši latvieši. Tajā brīdī mainījās visas pasaules sabiedriskā doma. Bijām panākuši to, ka mums radās sabiedrotie un aizstāvji, lai varētu turpināt neatkarības atgūšanas ceļu. Tiem, kas ir dzimuši pēc barikāžu laika, vajadzētu zināt, ka vienu reizi izcīnīta un atgūta neatkarība neko nenozīmē. Katrai paaudzei no jauna un pavisam citādākā veidā ir jābalso par neatkarību un brīvību.

Valsts prezidents Egils Levits, apmeklējot Barikāžu muzeju, atzinis, ka tam jāpiešķir valsts muzeja statuss.
Esmu veidojis Latvijas Tautas frontes muzeju. Sākumā tas bija sabiedriskas organizācijas muzejs, bet pēc tam tika pārveidots par valsts muzeju. Barikāžu muzejs joprojām ir Barikāžu fonda iestāde. Man ir doma, ka šiem diviem muzejiem ir jābūt savienotiem, lai tie kļūst par pamatu Latvijas valstiskumam un valstiskai domāšanai. Tas stiprinās mūsu pašapziņu un ļaus izskaidrot, no kurienes nākam un kāpēc pastāvam. Prezidents arī rosināja domāt, kā varētu nosaukt šīs janvāra barikāžu atceres dienas. Lietuvā šo laiku sauc par Brīvības aizstāvju dienām. Varbūt mums nekas cits nav jāizdomā. Barikādes ir tikai būves, bet cilvēki gāja aizstāvēt brīvību, turklāt ne tikai valsts brīvību, bet visplašākajā nozīmē, un tā mums joprojām ir vajadzīga.

Brīvība ir izcīnīta, bet cilvēki nejūtas brīvi.
Padomju laika “smacene” mūsos ir jūtama joprojām. Turklāt tā ir arī pārmantota no paaudzes uz paaudzi. Tas ir bijis baiss laiks. Varbūt pat baigāks par jebkuru karu, jo ir sakropļojis cilvēku domāšanu, tāpēc ietekme veļas līdzi. Ir jāpaiet laikam. Reizē ar atbrīvošanos no padomju cilvēka stereotipa ir jāsāk justies kā brīviem cilvēkiem, kas daudz ko var darīt paši, nevis tikai vainot valdību un visus citus. Vajag būt pietiekami drosmīgiem arī sadzīvē. Cīņa par brīvību turpinās. Ir kauna lieta, ka jāvēršas pēc palīdzības pie ASV, lai tiktu galā ar valsts nozadzējiem. Kauns, ka mūsu tiesas nespēj tik daudz gadu laikā novest līdz galam apsūdzības korupcijā apsūdzētajam Aivaram Lembergam.

Kā vērtējat režisora Viestura Kairiša atzinumu, ka neatkarība karājas mata galā?
Es saku to pašu, jo totalitārisms Molotova–Ribentropa garā ir uzplaucis Krievijā. Tur faktiski pie varas ir teroristiskas organizācijas – Valsts drošības komitejas virsnieks Vladimirs Putins, kurš ir pamazām kopis staļinisko garu un valsts agresivitāti. Viss atgriežas vecajās sliedēs, ir sācies revanšisms un mēģinājumi radīt haosu Eiropas Savienības valstīs, tāpēc sāk ļodzīties mūsu sabiedroto pozīcijas gan Francijā, gan Vācijā. Pēc Donalda Trampa ievēlēšanas par prezidentu bieži vien nesaprotam, kas notiek Amerikā. Tas nozīmē, ka brīvība ir ārkārtīgi apdraudēta.

Vai redzat kādu problēmu, par kuru vajadzētu iestāties varbūt pat visiem žurnālistiem?
Tagad preses izdevumi savā starpā konkurē, bet, lai sasniegtu mērķi, svarīgākais ir novest problēmu vai konfliktu līdz galam. Arī cīņa ar vārdu ir cīņa. Diemžēl parasti ir viena publikācija un ar to viss beidzas. Piemēram, žurnāls “Ir” publicē asus, atmaskojošus rakstus, bet tie neiegūst plašāku rezonansi. Tāpēc pamazām tēma-problēma nogrimst un aizmirstas. Manuprāt, žurnālista būtība ir uztaustīt dzīvo nervu. Daugavas kampaņā, ko rosināja mana un gulbenieša Artūra Snipa publikācijas pret Daugavpils HES būvi, šim tematam pieslēdzās citi izdevumi un žurnālisti, arī skatuves mākslinieki un iedzīvotāji. Solidaritātes apziņa par spīti konkurencei ir vajadzīga. Uzskatu, ka tāda kopēja tēma varētu būt tiesu sistēma, kas maļ lēni, bet diez vai taisnīgi un efektīgi.

Esat sarakstījis scenārijus Askolda Saulīša filmām “Astoņas zvaigznes” un “Dziesmuvara”. Kas iecerēts tagad?
Filmas “Astoņas zvaigznes” scenārijam izmantoju savas ģimenes stāstu par vecmāmiņas brāli, kuram bija saglabājušās dienasgrāmatas, ko viņš rakstījis strēlnieku cīņu laikā. Otrai filmai uzrakstīt scenāriju tā, lai nepilnā stundā tiktu iekļauta visa Dziesmu svētku vēsture, protams, nebija iespējams. Tāpēc izmantoju dokumentālu varoni – latviešu kara lidotāju Jāni Osvaldu Muižnieku, kurš straujā pikējumā pār Latviju parāda, ko mūsu tautai nozīmē Dziesmu svētki, ko varam saukt arī par dziesmoto revolūciju. Man gribētos, lai cilvēki šo filmu noskatās, jo tā ir spēcīga latviešu likteņfilma. Tagad gatavoju scenāriju Askolda Saulīša filmai par Latvijas neatkarības karu. Filmas nosaukums – “Zem viena karoga”, jo karoja dažādu tautību cilvēki, arī sievietes un bērni. Ir atrasts filmas galvenais varonis – latviešu neatkarības armijas jaunākais karavīrs – 10 gadus vecs žīdu puisēns Kopels Goreliks. Viņš 1919. gadā aizbēga no mājām un iestājās Cēsu bataljonā.

Vai esat pētījis savas dzimtas vēsturi?
Esmu un gribētu to apkopot, bet visu laiku ir tik daudz darba, ka nākas atlikt. Manas vecmāmiņas brālis Pēteris Lapainis ir saņēmis četrus augstākos militāros apbalvojumus no armijām, kuras ir gājušas pāri Latvijai: divus Svētā Jura krustus strēlnieku cīņās par Rīgas aizstāvēšanu, vienu no pirmajiem Sarkanā Karoga ordeņiem Krievijas Pilsoņu karā, viņš bija arī Ļeņina sardzes priekšnieks, bet pēc tam dezertēja no Sarkanās armijas kā daudzi strēlnieki, Latvijas neatkarības karā tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Viņš bija Latvijas armijas virsnieks, arī pēdējais Daugavpils cietokšņa komandants. 1943. gadā tika iesaukts leģionā, kur saņēma apbalvojumu – divus Dzelzs krustus. Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons Latvijas vēstures kursu studentiem sāk ar viņa biogrāfiju. Arī citu manu senču stāsti ir interesanti. Tagad es savam tētim un mammai varētu uzdot simtiem jautājumu, bet tas vairs nav iespējams. Tāpēc gribu arī citus mudināt atlicināt laiku, jo varbūt tas ir svarīgākais, ko mums vajag izdarīt. Esam daļa no dzīvas piramīdas. Ja aizmirstam, kas ir bijis, šī piramīda var sabrukt.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Par brīvību ir jācīnās katrai paaudzei

Kategorijas