Ikviena izmantotā iespēja ir ceļš uz sevis pilnveidošanu

2020. gada 30. janvāris 07:00

549

Ikviena izmantotā iespēja ir ceļš uz sevis pilnveidošanu

Priekulnieces Lienes Sokolovskas dzīves ceļš ir izcils pierādījums teiciena “nekad nesaki: nekad” patiesumam. Jaunībā stingri izteiktais “nekad” nu kļuvis par ikdienu. Un, lai gan nav viegli, kā atzīst pati Liene, ir forši. Tā viņa izsakās par darbu skolā, strādājot ar jauniešiem, kuru aizraušanās, tāpat kā pašai, ir dejošana.

Dzīvei labpatīk pajokot
Liene nāk no Virgas pagasta, taču pēdējos 16 gadus savu dzīvi saista ar Priekuli. Te beigusi vidusskolu un tā arī šajā pilsētā palikusi. Pirms pilnībā nodevusies darbam kā deju skolotāja, viņa vairākus gadus strādājusi par pašvaldības dārznieci. Izrādās, ka daiļdārzniece ir viņas pirmā profesija, kas apgūta Bulduros. Šis darbs bijis sirdij tuvs, taču tam bijušas arī savas ēnas puses – fiziski smags, ilgas stundas jāpavadā ārā neatkarīgi no laikapstākļiem – vai lija lietus vai bija mīnus 10 grādu sals.
Liene neslēpj, ka domas par strādāšanu pedagoģijā viņai nekad nav bijis, taču dzīves piespēlētie apstākļi likuši tās mainīt – nācis negaidīts piedāvājums, kas reizē bija iespēja sevi izaicināt un krasi mainīt arī darba apstākļus – strādāt zem jumta, siltumā un ar skolas vecuma bērniem. “Es nekad dzīvē nedomāju, ka būšu skolotāja. Tad, kad beidzu Priekules vidusskolu, viens no maniem skaļākajiem teicieniem bija, ka nekad nemācīšos Liepājas Universitātē un noteikti nekad nebūšu skolotāja,” savu toreizējo nostāju atklāj priekulniece.
Taču, kā tas bieži notiek, dzīvei labpatīk pajokot. Un, kad Liene uzrunāta nākt uz skolu strādāt, viņa to izmantojusi. Šo iespēju savulaik piedāvājis toreizējais vidusskolas direktors Ainārs Cīrulis. Sākotnēji viņš aicinājis sagatavot skolēnus uzstāšanās reizei deju festivālā, bet jau vēlāk piedāvājis vadīt pastāvīgu deju pulciņu. “Man nebija pedagoģiskās izglītības, tāpēc dabūju piespiedu kārtā obligāti mācīties. Tā es četrus gadus braucu uz universitāti un tagad esmu sporta un deju skolotāja,” smejot atminas Liene.

Dejas solis nav svešs
Darbu Priekules vidusskolā Liene uzsākusi 2011. gadā. Tajā pašā laikā darbojusies arī kā pašvaldības dārzniece. “Tur bija tāds kārtīgs kokteilis – toreiz bija divi darbi, divas skolas, jo es paralēli mācījos Latviešu deju skolā Rīgā, un divi bērni azotē. Kādreiz pasmejos, sakot: ārprāts, jaunībā laikam daudz var izdarīt!” šodien viņa ar smaidu atminas.
Iesākumā skolā darbojusies vien ar vidusskolas kolektīvu, bet, laikam ejot, dejošanā iesaistīti visi skolēni – no 1. līdz 12. klasei. Kad ģimenē pieteicies trešais bērniņš, nolemts, ka jāatgriežas vienā darba vietā, lai atvēlētu pietiekami daudz laika ģimenei. Priekšroka dota deju pasniedzējas darbam skolā. Lai gan kādreizējais skolas direktors saskatījis Lienē deju pasniedzējas potenciālu, pati sevi par aktīvu un sportisku viņa neuzskatīja. “Es ar sportu kādreiz biju uz “jūs” spēcīgā formā,” smej priekulniece. Sportiskas aktivitātes līdz šim nekad īsti nav uzrunājušas, savukārt dejošana gan gājusi pie sirds. Skolas laikā dejojusi jauniešu kolektīvā, pēcāk kādu laiku kopā ar vīru Priekules vidējās paaudzes deju kolektīvā “Duvzare”. “Bet visu nevar paspēt izdarīt, tādēļ pašreiz pašas dejošanas karjera ir nolikta malā, vairāk koncentrējoties uz bērniem.”
Plānojot savu laiku, priekulniecei arvien svarīgi atvēlēt pietiekami daudz uzmanības ģimenei, kurā aug trīs bērni. Mammu bērni iepazīst arī kā deju skolotāju, piemēram, vecākais dēls jau otro gadu dejo Priekules vidusskolas deju kolektīvā. Meita, kura arī gribētu dejot, ir pietiekami noslogota mūzikas skolā un visu paspēt nevar. Savukārt jaunākā atvase deju prasmes spodrina kolektīvā “Ķiņķēziņi”. “Tur pamatus sāk ielikt.”
Liene norāda, ka bērni nav īpaši mudināti vai spiesti pievērsties dejošanai, tas noticis pats no sevis. “Es dēlam esmu prasījusi, kāpēc viņš nāk dejot, un viņš man atbildēja tā: “Tu jau mani neliksi mierā, ja es neiešu!”” smejot atzīst mamma.

Stāju grūti noturēt
Savu lēmumu apgūt sporta pedagoģiju un sākt darbu skolā Liene nenožēlo: “Ja jau es te esmu, kaut kāds iemesls ir. Viegli nav. Ir reizes, kad nākas pacelt balsi, lai kāds sadzirdētu, bet galarezultāts ir tas, no kā es pabarojos, gūstu enerģiju. Tas man liek lepoties ar viņiem.” Viņa uzsver, ka darbs skolā noteikti nav no vieglajiem, tādēļ prieks, ka darbojas kā interešu izglītības skolotāja, jo šajā gadījumā “pie manis nāk bērni darīt to, ko viņi grib, kas viņiem patīk”.
Skolā Liene darbojas arī kā karjeras konsultante. Šajā amatā viņa novērojusi, cik grūti ir skolēnus mudināt nopietni pieiet lietām, ko nepieciešams paveikt neatkarīgi no dažādiem apstākļiem. Tieši tādēļ savā darbībā viņa uzsvaru liek uz dejošanu, kas ir pašas sirdslieta un ar kuru ir iespēja aizraut līdzīgi domājošos.
Lai gan deju apgūt un iemīlēt Liene māca visu vecumu skolēniem, izveidot kolektīvu ar stabilu dejotāju skaitu un iespēju dejot pāros izdevies vien vidusskolas posmā. Vidusskolēnu vidū ir stabili desmit pāri, kuri ikdienā atvēl laiku dejai. “Ar lielajiem strādājam īpaši nopietni, gatavojamies skatēm, braucam uzstāties, sniedzam labdarības koncertus – meklējam iespējas, kā sevi pilnveidot,” skaidro pasniedzēja.
Darbojoties ar jauniešiem, nākas novērot arī nepatīkamas lietas, ko lielā mērā ietekmējis mūsdienu dzīvesveids. Datora un telefona izmantošana teju katru brīvu brīdi izmainījusi jauniešu stāju un spēju pilnvērtīgi izmantot savu ķermeni uz deju grīdas. “Ļoti grūti kolektīvā jauniešiem ir muguru taisnu noturēt. Pirmie trīs soļi ir okei, pie piektā jau sašļukuši,” situāciju ieskicē pasniedzēja. Gandarījums esot brīdī, kad redzams galarezultāts – kad jaunieši mēģinājumos apgūto un vairakkārt slīpēto spīdoši atrāda uz skatuves. “Tu priecājies par to, ka ir izdarīts maksimāli viss, ko viņi var izdarīt.”

Lec visi kopā
Darbs ar jauniešiem un ikdienas kopābūšana ļāvusi apjaust, cik strauji mainās aktualitātes, intereses un aizraušanās viņu vidū: “Es jau jūtu, ka vairs netieku jauniešiem līdzi.” Prieku sniedz fakts, ka redzami kopīgi saskares punkti, un brīži, kuros jaunieši sava kolektīva vadītājai parāda, cik ļoti novērtē ne tikai jauno, bet arī tās vērtības, kas tuvas vairākām paaudzēm.
Deju pasniedzēja uzsver: darbs ar jauniešiem sirdij ir jo īpaši tuvs tādēļ, ka veidojas sadarbība, kas ir visiem saprotama: “Es esmu vadītāja, es vadu kolektīvu. Mums ir labas, draudzīgas attiecības, bet tajā pašā laikā es esmu skolotāja. Nedrīkst to robežu pārkāpt.”
Liene priecājas, ka jaunieši zina noteikumus un labprāt tos ievēro, līdz ar to veidojas laba sadarbība arī ārpus deju zāles un nodarbībām. Jaunieši ar savu skolotāju tiekas arī saliedēšanās pasākumos, īpašās aktivitātēs. “Visi lecam kopā,” šī teiciena tiešo un pārnesto nozīmi, esot kopā ar jauniešiem, apstiprina pasniedzēja.
Arī šobrīd visi kopīgiem spēkiem iet uz lielo mērķi – cītīgi gatavojas skatēm, lai iegūtu ceļazīmi uz gaidāmajiem skolēnu Deju svētkiem. “Ļoti gribu bērnus aizvest uz Deju svētkiem, lai viņi izbauda, cik tas ir forši. Tas nav viegli, tas ir arī smags darbs,” raksturo Liene. Viņai tas nozīmētu arī parādīt jauniešiem, cik vienota var būt latviešu tauta, cik stipri un vareni varam būt, kad sanākam visi kopā. Daļu no tā jau parāda darbošanās kolektīvā, kurā visi ir kā viens.

Darīt un darboties
Papildus darbam ar bērniem L. Sokolovska ir arī sporta trenere un vada nodarbības pieaugušajiem un senioriem, cenšoties viņus pievērst aktīvākam dzīvesveidam un rūpēm par veselību. Tieši seniori ilgu laiku bijuši tie, ar kuriem viņa darbojusies pastiprināti, lai nostiprinātu viņu veselību. Nodarbības priekulniece vadījusi visā novadā, tas noticis pašvaldības projekta ietvaros, kura mērķis bija piedāvāt iespēju vingrot profesionāļa vadībā tuvāk mājām – katrā pagastā.
Lienei šīs nodarbības ļāvušas apjaust, cik kūtra ir mūsdienu sabiedrība, kad runa ir par nākšanu kopā, vingrošanu. Grūti bijis cilvēkus dabūt ārā no mājas, mainīt viņu ierasto rutīnu, jo došanās uz nodarbību ir vesels process, kam nepieciešama sagatavošanās. Nodarbībās izdevies sastapt vairākas aktīvas dāmas, taču kungi bijuši jo īpaši kūtri: “Neviens vīrietis neuzdrošinājās nākt sieviešu barā.”
Liene spriež, ka, mainoties paaudzēm, mainīsies arī uzskati un pēcāk nebūs grūtību arī kungus iesaistīt dažāda veida nodarbībās, tostarp aerobikā. “Citās Eiropas valstīs un arī Amerikā tas ir pats par sevi saprotams, ka ir jāiet uzlabot veselību, nodarbībās piedalās gan vīrieši, gan sievietes. Mums tam laiciņš ir vajadzīgs,” pārdomās dalās pedagoģe.
Pati savā dzīvē Liene pārliecinājusies, ka tikai no paša atkarīgs, ko dzīvē darīsi un ko sasniegsi, jo iespēju ir daudz. Ir tikai jāmāk to saskatīt un pienācīgi izmantot. Tieši tādēļ pati šobrīd darbojas Priekulē un dara to, kas sirdij tuvs, jo īstajā laikā pratusi nepalaist garām dāvāto iespēju. Tieši tādēļ prātā ne brīdi nav ienākusi doma pamest dzimto pusi: “Es laikam esmu liels valsts patriots, lai kaut kur dotos – tā ir mana dzimtene, manas mājas.”
Kā apliecina priekulniece, līdz šim pat sagadījies tā, ka darbs vienmēr atradis viņu, pašai nav bijis jāmeklē, un par to esot liels gandarījums. Tas pierāda, ka ir jābūt gatavam un gribošam darboties. “Tāpēc es arī gribu teikt: tā nevar būt, ka pie mums Latvijā nevar atrast darbu. Es uzskatu, ka jebkurā brīdī jebkuram cilvēkam ir kaut kādas iespējas. Tas ir atkarīgs no paša – vai viņš paņem to iespēju vai nepaņem.”
Liene šādu dzīves pieeju māca arī saviem dejotājiem – ja viņi būs atvērti dzīves piedāvātajām iespējām, ņems tās pretim, tad kļūs arvien izglītotāki, cels savu pašapziņu un atradīs veidus, kā sevi realizēt.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ikviena izmantotā iespēja ir ceļš uz sevis pilnveidošanu

Kategorijas