Dzimtā sēta

2020. gada 30. janvāris 07:00

Turpinājums. Sākums 23. janvāra numurā.

Kad apnika ar suņiem dauzīties, tad spēlējāmies ar maziem kaķēniem, kuri ik pavasari te saradās kuplā skaitā un dzīvespriecīgi lēkāja pa kokiem, un, ja tika istabā, rāpās pa logu aizkariem, kamēr dabūja pa asti ar rīkudrānu, kā Dūpīte sauca trauklupatu, un izmetās laukā, neizrādot ne mazākās skumjas par nopelnīto sitienu.
Kūtī vienmēr atradās kāda jauna, mīļa dzīvībiņa. Vai tas bija sivēns aizgaldā ar omulīgi savirpinātu astes ritulīti, ar šaurām actiņām baltās skropstās, vai teliņš ar pelēku, mitru purniņu, kurš labprāt zīda pasniegto pirkstu, iedomādams mātes pupu, un labpatikā grozīja galvu, kad kāds pakasīja galvas virsu, kur bija jūtami radziņu aizmetņi un tieši tāpēc tīkami niezēja.
Klusi bubinādams, steliņģī sevi atgādināja mazs kumeliņš ar baltām kājām, likās, viņam vienmēr basas kājas, kā viņam tās nesalst. Arī pakavi, kas veciem zirgiem bija kurpju vietā, kumeliņam vēl nebija “uzauti”.
Pagalmā buldurēja tītari, kurus nez kāpēc Dūpīte par muļķiem sauca. Mums patika viņu tītariskā valoda. Cālīši mums bija pašiem mājās, bet ar zosīm, pīlēm un to bērniem pirmo reizi tikāmies šeit. Sevišķi krāšņs tērps bija pīļtēviņam un ar greznām frizūrām modē nākušām cekulainajām pīlēm.

Man liekas, lauku mājai kaut kā trūkst, ja to neapsargā stārķis. Tas ir kā mājas simbols, mājas svētums. Ne velti viņu par svēteli sauc. Manai dzimtajai mājai tā netrūka. Pavasarī viena otra cita “emigranta” atgriešanos tā neievēroja kā stārķa ierašanos. Kad tas sarāvies stāvēja augstajā ligzdā, spītēdams visiem vējiem un viņa vārdā nosauktajam vienam no pēdējiem puteņiem, tad likās, vasara ir tik tuvu. Dūpīte teica, ka stārķis uz astes līdzi no siltām zemēm atnesot arī cielaviņu – gudru sievu, kura pati nespējot tik garu ceļa gabalu veikt. Varbūt ar’, jo cielaviņa patiešām parādījās reizē ar stārķiem, garo asti tirinādama, bradāja pa pavasara peļķēm, kādu knislīti meklēdama.
Cēli augstu kājas cilādams, stārķis rūpīgi revidēja pusaizaugušā dīķeļa krastmalas un kalmju pudurus, nežēlīgi iepurinādams garajā kaklā dīķīša pamatiedzīvotājas un pavasara koncertmeistares – vardes. Daža pat iepīkstēties nepaspēja, kad pusdzīva iestirinājās stārķa guznā. Kamēr vēl nebija jaunie stārķēni izperēti, garkājis pats labprāt uzlaboja savu veselības stāvokli pēc tālā un nogurdinošā ceļa.
Tikko ligzdā sāka svilpot un švepstēt prasīgie pēcnācēji, tā paša barībai vairs maz ko varēja atlicināt – viss tika izpurināts bērneļu knābjos.
Ļoti uzcītīgi stārķis sekoja aiz siena un rudzu pļāvēju mugurām, jo zināja, ka tikko nopļautā spailē augstu lēkātājas vieglāk ieraudzīt un ne reizes vien kāda atradās arī, asās izkapts ievainota. Nereti zem ligzdas atradās izmestas lielākas līdakas, kuras mazie stārķēni nekādi nevarēja notiesāt, bet reiz pat čūska bija iekārusies koka zaros. Neticiet tam, kurš saka, ka stārķis ligzdā audzina pāra skaita mazuļus! Gadījās gan, ka kādu mazuli no ligzdas izsvieda ārā, bet tas nebija pāra skaita regulēšanas dēļ, bet citu, tikai pašiem stārķiem zināmu apstākļu upuris.
Man vienmēr patika raudzīties uz mazajiem stārķēniem, kā viņi, spārneļus plivinādami un kaulainās klabatas klabinādami, sagaidīja kārtējo maltīti. Kad bērni jau bija paaugušies un varēja paši nostāvēt ligzdā, tad klusajos vakaros stārķi sarīkoja kradzināšanas koncertus, ienesot lauku mājās savdabīgu romantiku. Jaunajiem stārķēniem knābji un kājas bija melnas kā apdegušas, un tikai pēc krāsas drīz varēja pateikt, kurš sencis, kurš jaunais.Vairākas reizes dienā stārķēni stāvēja uz pašas ligzdas malas un vicināja spārnus, bet baidījās no ligzdas atrauties, līdz kādu dienu sadūšojās un taisīja pirmo pārlidojumu uz tuvāko koku, un ar joni iebrāzās tā kuplajos zaros, nespējot vēl ne planēt, ne savaldīt spārnus.
Kad laukos bija auzas sagubotas, stārķi pulcējās lielākās sanāksmēs, ilgi prātoja un sprieda, kā sagatavoties garajam tūrisma ceļojumam, un, kad lēmumi bija pieņemti, sāka trenēt bērnus un pulcināt lielos baros, stundām ilgi riņķojot augstu debess zilgmē, vēstot, ka vasara ir galā.
Tikpat klusi, kā ieradušies, viņi arī pazuda no dzimtās zemes. Dzērvju un gulbju pārlidošanas klaigas varēja dzirdēt gan dienu, gan nakti, stārķis aizceļoja bez klaigāšanas, līdzi nesot launagu, bet pavasarī atgriezās turpat, kur perēja gadiem ilgi. Tikai jaunajiem stārķiem bija jāmeklē jaunas mājvietas, jādibina ģimenes un dažkārt jāizcīna smagas, asiņainas kaujas, pirms atrada sirdsdraudzeni uz visu mūžu.

Biedriska izpalīdzība sekmēja ne tikai raitāku darba ritmu, bet arī manāmi uzlaboja savstarpējās attiecības, kas arī nebija malā metams apstāklis. Čakla vai slinka, stipra vai vārga, pļēgura vai atturībnieka slava katram vīram kā ēna klusi līdzi slīdēja no mājas uz māju, ka ne atkauties, ne tik viegli to grozīt, tāpat kā meitām: smuka vai nesmuka, tikumīga vai palaistuve, izdarīga vai tūļa, tīrīga vai apsmirdusi. Neslavu pagastā varēja iegūt ātri, bet no tās vaļā tikt varēja tikai ar krietnu darbu.
Darbs bija visaugstākajā godā celtais tikums, kas turējās līdzsvarā ar krietnu naudas zuteni saimnieka gultas pagalvī.
“No mēsla vasku neizspiedīsi,” teica tautas sakāmvārds, ja redzēja, ka puisim kaulos slinkums vairāk nekā spēka muskuļos un prātiņa galvā.
Lustīgi gāja, kad panta pēdējos kūļus uz mašīnas cēla. Peļu fermas jaukie mājoklīši tika bez žēlastības postīti. Vecās peles atstāja mīkstām pūkām veidotās ligzdiņas un izmisīgi bēga uz visām pusēm, atstājot pusplikos un trīcošos pelēnus likteņa varā un kaķu ziņā. Kaķiem tika trekna talkas maltīte, ka ne visas noķert, ne apēst. Peļu medīšanā dažkārt arī suņi piedalījās. Suņi peles neēda, tikai nokoda, atstāja un ķēra nākamo.
Lielāka izprieca notika, ja panta apakšā bija iekortelējušās žurkas vai nereti – sesks. Tad medībās piedalījās arī vīri ar dakšām. Kaķi no šādām medībām atturējās, un arī ne visi suņi uzdrošinājās vecās žurkas aiztikt.
Puiši ķēra dzīvas peles aiz astes un bāza meitām aiz apkaklēm un citās vietās, kur plikums bija vieglāk aizsniedzams. Dažs puisis noķēra peli un iebāza sērkociņu kastītē vai cimdā un noglabāja kabatā, lai pārsteigtu meitas vakarā, kad tās vismazāk gaidīs peļu uzbrukumu. Bet nekā! Vakarā cimdā un kabatā bija palicis tikai caurums un no peles ne vēsts.
Veiklākās peles pabēga neizkultā panta apakšā, bet arī tas drīz bija līdz klonam izkults, un peļu slaktiņš sākās ar vēl lielāku sparu. Viena otra pelēcīte nonāca uz mašīnas galda kopā ar visu labības kūli un taisnā ceļā arī trumulī, no kurienes pat astīte neiznāca vesela ārā.
Garos rudens vakaros kulšana ievilkās līdz krietnai tumsai. Vējlukturi, sakarināti pie vērbaļķiem, meta blāvu gaismiņu vietās, kur tāda visvairāk bija nepieciešama – uz galda, pie graudiem un mašīnas otrā galā pie salmiem. Visnepateicīgākais darbs bija pelavu meitām. Vienmēr citiem pa kājām, vienmēr visbiezākajos putekļos, it sevišķi, kad sāka kult usnām pārbagātos miežus. Salmu vīriem grūti klājās, ziemājus kuļot, taču vasarāji mocīja pelavu meitas.

Īss švilpītis deva ziņu: pārtraukt darbu! Galda vīri pirmie nolika dakšas, salmu vīri pēdējie. No rīta darbu atsāka pretējā kārtībā.
Sākās lielā apmazgāšanās procedūra. Saimniece jau bija salikusi pagalmā veselu rindu bļodu un bļodiņu, vannu un vanniņu, spaiņu un spaineļu, lai visi pēc iespējas ātrāk tiktu pie tīrības. Gari balinātie linu dvieļi deva miesai patīkamu vēsumu, tīrību, ielēja muskuļos svilinošu spirgtumu.
Vakariņu galdā jau dzesējās milzīgas bļodas ar pienā vārītiem paštaisītiem nūdeļiem. Veselu dienu rudens piesaulītē kaltējās plānās, milzīgās pankūkās izmīcītā nūdeļu mīkla, lai dabūtu īsto briedumu un sīkstuma piegaršu. Svaigi cepta rudzu maize ar biezu sviesta kārtu un siera šķēli pa virsu atgrieza talciniekiem zudušo enerģiju un izlietotos spēkus.
“Pados tuvāk to ķiepala telēķi!” Žanis, vienu riku ribās ielicis, tiecās pēc nākamās.
“Grēks tādu labu maizīti pa ķiepalu saukt,” kaimiņš aprāja, bet padeva arī prasīto. “Ķupķēzi negribi piekost?” tas vēl piedāvāja maltas gaļas galertu, ko gatavoja no jēra iekšām jeb liekumiem, kā sauca šaipusē. Tā nebija trekna ēsma, un to varēja ēst kā maizi.
“Nē, man labāk smeķ siers.”
“Lūgt un dot – tas par daudz.” Un kaimiņš nolika galerta šķīvi atpakaļ.
“Ēdiet krietni!” mudināja saimniece. “Un nesakiet, ka nedeva ēst, kā pagaišreiz!”
“Do’ va’ nedo’, tā kā tā to pašu teiks,” kāds talcinieks atjokoja saimniecei pretim.
“Cilvēki jau tādi negauši ir. Pieēdas līdz atraugām un vēl saka – par maz dots.”
Saimnieks, pēc spraigā dienas darba rāms un mierīgs kā svētrīts, apstaigāja galdus ar alus krūzi rokā un piedāvāja noskalot nūdeļus.
“Piens ar alu neklapē. Pietaupi pēcāk, tad iekausim pa kaušelim!” viens atteicās.
“Slimam tik prasa. Dod tik šļurp!” cits toties nebaidījās par piena un alus nesaderību.
“Pareizi i. Pļunkā tik iekšā!” Mīce piekrita alus noņēmējam.
“Labs labu nemaitā,” saimnieks pasniedza prasītajam putojošu padzēriena glāzi.
“Tev jau arī nebūtu par skādi kādu čarku ribās ielaist, lai turas vaigs. Citādi staigā, izdilusi kā skaida,” iztukšojis pasniegto glāzi, aizskartais atcirta Mīcei, ar plaukstas virspusi lūpas slaucīdams.
“Pats kārns kā runcis martā, bet uz otru saka,” Mīce nepadevās. “Ģīmis šaurs kā gaļas cirvis, bet citam prasa mollīgus vaigus.”
“Kad jau sākas medusmēnesis, tad jau brangums miesās neturas. Paltraki kā uz mietu uzmaukti,” saimnieks prātīgi, kā naglu grīdā iedzīdams, noteica.
“Fakts!” mašīnists vēl nostiprināja iedzīto.
Tiem vīriem acīs neviens negribēja lēkt un viņu domas apstrīdēt.
Turpinājums sekos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dzimtā sēta

Kategorijas