Valdas atgriešanās

2020. gada 6. februāris 07:00

382

Pirmajai latviešu izcelsmes civilās aviācijas pilotei Austrālijā Valdai Ošs-Lamondei – 85

Bija tuvu Otrā pasaules kara beigām, kad manas vecāsmātes Annas Aleksandras Ģibietis māsa Marija Leontīne kopā ar savu dzīvesbiedru Žani Ošu pieņēma, iespējams, smagāko lēmumu mūžā. Apzinoties, kāds būs šīs neprātīgās asinspirts jeb briesmīgākā kara 20. gadsimta vēsturē iznākums, kā arī rēķinoties, ka Žani Ošu, kurš pirmās brīvvalsts gados ar entuziasmu darbojās Latvijas Aizsargu organizācijas aviācijā, tātad bija aizsargs, varētu skart represijas, varbūt pat deportācija uz Sibīriju, viņi izlēma doties bēgļu gaitās. Kas cits atliek, ja ģimenē aug divi mazi bērni?
Sapakojuši līdzvešanai pašas nepieciešamākās lietas, abi Oši ņēma pie rokas meitiņu Valdu un dēlu Juri un devās tālajā ceļā. Kā vēlāk atklāsies – uz neatgriešanos.
Ošu ģimenei bija iecere no bēgļu nometnes Neapolē Itālijā ar kuģi doties uz Kanādu, taču kapteiņa pēkšņās slimības dēļ plānus vajadzēja mainīt. Otra iespēja – kāpt uz kuģa “Skaugum” klāja un doties citā virzienā, proti, uz zaļo kontinentu. Domāts – darīts! Marija Leontīne, Žanis, Valda un Juris Oši Austrālijā ieradās 1949. gada 28. jūlijā.
Pagājušā gadsimta 50. gados Annai Ģibietis uz Liepāju sāka pienākt vēstules. Neparasta, pat eksotiska pastmarka, taču rokraksts uz aploksnes tāds kā redzēts… Neizsakāms prieks – vēstule no māsas, kuru Anna jau uzskatīja par pazudušu. Sarakste turpinājās līdz 60. gadu otrajai pusei, tad piepeši pārtrūka. Kaut kas bija atgadījies, tikai neviens no Liepājas radiem nespēja uzminēt – kas.
Sirdī lolodami vāru cerību, liepājnieki uz Austrāliju nosūtīja vēstuli pat 70. gadu vidū, taču tā atnāca atpakaļ tieši tāda, kā tika sūtīta. Uz aploksnes vien zīmogs, ka norādītajā adresē neviens nedzīvojot. Tas, ka ar Ošiem noticis kas slikts, bija skaidrs kā diena. Tikai – kas? Kā to noskaidrot? Padomju okupācijas laikā vienkāršiem cilvēkiem saziņa ar ārvalstīm bija ierobežota, lai neteiktu skarbāk. Mana vecāmāte Anna un vecaistēvs Rūdolfs nomira, tā arī neuzzinājuši, kas noticis ar viņu mīļajiem Ošiem un abiem to bērniem.

***
Absolūtā neziņā pagāja vairākas desmitgades. Liktenis Annas un Rūdolfa mazmeitu – mani – aizveda darba gaitās uz Ungāriju, lai vietējiem studentiem mācītu latviešu valodu un literatūru. Vasaras un ziemas brīvlaikus gan pavadīju Latvijā. Ar mērķi sapulcēt kopā visus pasaulē izklīdušos latviešu valodas skolotājus un viņus apmācīt, Latviešu valodas aģentūras darbinieki katru vasaru rīkoja īpašus pedagogu kursus. Vienā no šādām reizēm iepazinos ar toreizējo Austrālijas latviešu skoliņas “Daugava” skolotāju un nedēļas laikraksta “Austrālijas Latvietis” redaktori Ivetu Lainis.
2013. gada vasaras sākums nesa lielas pārmaiņas. Iveta darīja zināmu, ka pavisam drīz pametīs laikrakstu un redaktores darbu. Arī manā dzīvē bija notikušas pārmaiņas – darba periods Rietumungārijas Universitātē bija noslēdzies, atgriezos Latvijā uz palikšanu. Grūti pateikt, kā tas gadījās, taču piepeši prātā radās doma ar laikraksta “Austrālijas Latvietis” starpniecību lūgt zaļajā kontinentā dzīvojošos tautiešus, ja kādam ir informācija par Ošu ģimeni, darīt man to zināmu. Labi sapratu, ka pagājis tik ilgs laiks un, iespējams, no meklētajiem neviens vairs nebūs dzīvo vidū. Cilvēkiem mēdz būt īsa atmiņa – vai kāds maz atcerēsies, kas viņam pirms četrdesmit, piecdesmit gadiem dzīvojis kaimiņos?
Vispirms jautāju Ivetai, ko viņa domā par šādu ideju. Redaktore atbildēja, ka jāmēģina ir obligāti un lai veicīgi sagatavoju sludinājumu, ka meklēju radus; kas zina – varbūt kāds atsauksies. Tolaik brīnumiem vēl neticēju, taču sludinājumu sagatavoju gan. Un tas tika nodrukāts laikrakstā.

***
Pēc aptuveni divām, trim nedēļām no zaļā kontinenta man piezvanīja kāds Melburnas arhīva darbinieks Andris Liepiņš. Stādīdamies priekšā, viņš momentā izteicās, ka mans sludinājums esot ieinteresējis tik ļoti, ka vīrietis, brīvo laiku īsinādams, sācis meklēt viņam pieejamos dokumentos, kā arī laikraksta “Austrālijas Latvietis” numurus no pagājušā gadsimta 50. gadiem, kas viņam, rūpīgi sapakoti, atrodoties kādā no mājas palīgtelpām.
Liepiņa kunga iniciatīvu vieglāku padarīja apstāklis, ka, beidzoties Otrajam pasaules karam, Austrālijā ieceļojusi tikai viena ģimene ar uzvārdu Ošs. Atklātais bijis kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Viņš izpētījis, ka Valda Ošs pagājušā gadsimta 50. gados apmeklējusi “Royal Victorian Aero Club”, kur mācījusies vadīt lidmašīnu, līdz, sasniedzot pilngadību, 1956. gadā ieguvusi pilotes licenci. Viņa, mana tēva māsīca, bija pirmā latviešu izcelsmes civilās aviācijas pilote Austrālijā!
Vēlāk manā sarakstē ar aerokluba pārstāvjiem šī informācija tika apstiprināta. Pēc licences iegūšanas Valda Ošs sāka darbu aviokompānijā “Airlines of South Australia” kā civilās aviācijas pilote iekšzemes reisos. Taču drīz vien lidsabiedrību likvidēja, pievienojot citai. Turklāt visu vēl smagāku padarīja Austrālijas ierēdņu pieņemtais diskriminējošais lēmums aizliegt sievietēm vadīt lidaparātus. Līdz ar to Valdas karjera ilga vien desmit mēnešus.
Nākamais smagais trieciens viņas dzīvē sekoja neilgi pēc laulībām ar Baironu Hjū Lamondu (Byron Hugh Lamond), kad pārim piedzima dēls, kuram ārsti konstatēja autiskā spektra traucējumus. Iespējams, šie apstākļi bija izšķirošie, kāpēc Valda Ošs-Lamonde 1968. gada 24. oktobrī nolēma noslēgt rēķinus ar dzīvi.
Ar Valdas suicīdu traģisko notikumu virkne Ošu ģimenē tikai sākās. 1969. gada februārī, pāris mēnešus pēc šī briesmīgā gadījuma, rēķinus ar dzīvi noslēdza viņas māte Marija Leontīne Ošs. Savukārt pēc pāris gadiem, nespēdams samierināties ar notikušo, pašnāvību izdarīja arī Žanis Ošs. Valdas, Marijas Leontīnes un Žaņa nekrologus Liepiņa kungs bija atradis laikraksta “Austrālijas Latvietis” numuros, savukārt Melburnas arhīvā – dokumentus, kas apliecina nāves cēloni.
Vienīgais no ģimenes, kurš, par spīti šim ārprātam, mēģināja izveidot savu dzīvi, bija Ošu jaunākais bērns – Valdas mazais brālis Juris Ošs. Viņš nomira 1999. gadā no plaušu vēža.
Visu traģisko notikumu virkne arī izskaidro iemeslu, kāpēc sarakste ar Latvijas radiem tik piepeši bija pārtrūkusi.

***
Sākot meklēt ziņas par Ošu ģimeni, pat trakākajos murgos nevarēja rādīties, ka atklātais būs tik briesmīgs. Līdz ar to aktuāls kļuva jautājums, ko ar šo informāciju darīt, kā to mentāli “pārstrādāt”. It kā neko vairs nevar vērst par labu; kas nomiris, to neatsaukt, taču izlēmu, ka “palīdzēšu” Valdai un viņas vecākiem atgriezties Latvijā, respektīvi, mēģināšu saglabāt Ošu ģimenes piemiņu, cik vien tas ir iespējams. Saviem spēkiem mēģināju atrast informāciju par Ošu dzīvi vēl Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, meklēju ziņas Liepājas Svētās Annas evaņģēliski luteriskās draudzes dokumentos – vecajās baznīcas grāmatās.
Liels bija mans izbrīns, cik viegli šo informāciju atradu. Kad savā pārsteigumā dalījos ar kādu dzīvesgudru dāmu, viņa man atteica: “Tev nešķiet, ka Oši vēlas tikt atrasti? Ka vēlas atgriezties Latvijā?” Jā, tā man šķita gan. Un šķiet vēl joprojām.
2015. gada ziemā par godu Valdas Ošs-Lamondes 80. dzimšanas dienai, kas ir 6. februārī, Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā kopā ar atsaucīgajām šīs bibliotēkas darbiniecēm bijām sagatavojušas tematisku izstādi “Liepājas meitene Austrālijas debesīs”. Aptuveni tajā pašā laikā, godinot Ošu piemiņu, kopā ar savu tēvu Ēriku Ģibieti Liepājas Centrālkapos uzstādījām pieminekli, kas atgādinās par Valdas, Marijas Leontīnes un Žaņa Ošu piemiņu.
Savukārt vēlākos savas dzīves gados, kad tiku izmēģinājusi spēkus rakstniecībā, divas no savām grāmatām – debijas romānu “Vasarnīca Pārdaugavā” (2017.) un īsprozas krājumu “Par to, ko es tev neteicu” (2019.) – veltīju pirmās latviešu civilās aviācijas pilotes Austrālijā Valdas Ošs-Lamondes (1935.–1968.) piemiņai.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Valdas atgriešanās

Kategorijas