Kas tie tādi Meteņi un kā tos svinēt?

2020. gada 6. februāris 07:00

Meteņi jeb Vastlāvji ir laiks, kad senie latvieši pavadīja ziemu un sagaidīja pavasari. Spriežot pēc šābrīža situācijas, izskatās, ka mums sanāks ap šo laiku beidzot ziemu sagaidīt.
Vārda “Metenis” cilme līdz galam nav skaidra. Viena no versijām ir tāda, ka vārda pamatā ir vārds “meti” – ‘laika nogriežņi, gadalaiki’. Salīdzinājumam – lietuviešu valodā “metas” nozīmē ‘gads’. Savukārt Vastlāvju vārds nāk no vācu valodas un nozīmē ‘gavēnis, bada nakts’, jo šos svētkus tradicionāli svinēja pirms Lielā Gavēņa. Tie, kuri svin saskaņā ar senlatviešu Saules gada kalendāru, Meteņus svin 6. februārī, bet citi – saskaņā ar Baznīcas kalendāru – septiņas nedēļas pirms Lieldienām. Kristiešu tradīcijās Meteņu vakars ir sestdienā, Meteņi svētdienā, bet pirmdienā atzīmē Pelnu dienu.

Jauna gada sākums
Metenis mūsu senčiem bija īstais jaunā gada sākums, kad tika ieplānoti pavasara darbi. Lielākā daļa rotaļu un citu izdarību bija saistīti ar auglības veicināšanu. Arī mūsdienu mazdārziņu īpašniekiem un tiem, kuriem patīk audzēt viss kaut ko uz balkona vai palodzes, Metenis var būt diena, kad pārskatīt savus sēklu, gumu, stādu krājumus, ieplānot tuvākos veicamos darbus un radīt savas sapņa dārza, pagalma vīzijas.
Meteņos svarīga tradīcija bija vizināšanās ar ragaviņām, lai augtu lini un citi nozīmīgi augi. Diemžēl pēdējos gados šis vairs nav iespējams, bet varam izmantot šo dienu citām aktivitātēm svaigā gaisā – varbūt Meteņdiena ir piemērotākais brīdis, lai kopā ar bērniem laukā uzspēlētu savas bērnības spēles ar skriešanu, slēpšanos, ķīlas došanu un izpirkšanu. Tāpat var doties pastaigā dabā un skatīties, kādi augi jau ir izplaukuši, kuri putni un dzīvnieki sarosījušies, ieklausīties dabas skaņās, smaržās. Ja laiks atļauj, var sarīkot pikniku vai izbraucienu ar velosipēdiem.
Vēl Meteņu tradīcija bija iešana ciemos – apraudzīt kaimiņus, sen neredzētus draugus, radus. Meteņos beidzās masku gājieni jeb budēļi. Domājams, tā varētu būt laba ideja – sarīkot masku ballīti vai nu savās mājās ar draugiem, radiem, vai darbavietā ar kolēģiem. Arī skolās varētu rīkot masku balli skolēniem, neaizmirstot arī vidusskolēnus. Citādi sanāk, ka ar gadskārtām saistītus pasākumus rīko tikai bērnudārzā un pamatskolā, it kā tautas tradīcijas būtu kaut kas tāds, kas domāts tikai maziem bērniem. Ja palasām, piemēram, 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma autoru literāros darbus, tad redzam, ka dažādus svētkus, tostarp Meteņus, svinēja visi un rotaļās, spēlēs piedalījās visi neatkarīgi no vecuma vai dzimuma. Un kur tad citur, ja ne skolā varētu iedzīvināt senās tradīcijas jaunā veidolā? Masku balle senlatviešu stilā varētu būt pirmais solis šajā virzienā.

Veiklības sacensības
Meteņos spēlēja tādas spēles, kur dalībnieki varēja pārbaudīt savu veiklību un izveicību. Par piemēru šāda: ar abām kājām uzlec vai arī nostājas uz mucas, tad ar labo roku saņem kreiso kāju pie potītes, bet ar kreiso roku – labās auss ļipiņu, tādā stāvoklī, pieliecoties līdz zemei, jāsaņem zobos pudele un jāpaceļ. Mucu mūsdienu variantā varētu aizvietot ar stabilu beņķīti.
Meteņdienas svinībās lieliski iederētos visi tie uzdevumi, kur kaut kas jāpaceļ vai jānodod tālāk ar mutes palīdzību. Var taisīt komandu sacensības ar dažādām veiklības pārbaudēm, interesantiem uzdevumiem, piemēram, dalībniekam ap vidu apsien virvi vai jostu, kuras galā piesien bumbiņu – ar bumbiņas palīdzību jādzen uz priekšu sērkociņa kastīte (ar rokām drīkst pieskarties tikai virvei). Vai jānes ola karotē, līdz malām pilna ūdens glāze apkārt šķēršļiem, sacenšoties uz ātrumu.
Uzdevumus var izdomāt daudz un dažādus, galvenais, lai būtu iespēja dalībniekiem izbaudīt sacensību garu, parādīt savu veiklību un pavadīt lietderīgi laiku ārā, svaigā gaisā. Īpaši tagad, kad laikapstākļi nav pārāk skarbi.

Danči auglībai
Meteņos svarīgi bija kārtīgi izdancoties, lai nodrošinātu auglīgu gadu. Var, protams, vienkārši uzlikt mūziku un izlēkāties, vēlams, pēc iespējas augstu cilājot kājas, lai labi aug lini un citi augi, bet var spēlēt rotaļas ar kustēšanos, piemēram, “Ādamam bij’ septiņ’ dēli” un tamlīdzīgas. Dejot var gan laukā, gan arī iekštelpās.
Interesanta spēle ir salikt aplī krēslus, par vienu mazāk nekā dalībnieku. Vadītājs uzliek mūziku, kuras laikā visi spēlētāji staigā pa telpu; kādā brīdī mūziku aptur un visi cenšas pēc iespējas ātrāk apsēsties; tas, kurš paliek bez krēsla, kļūst par vadītāju.
Vēl viena spēle – visi apsēžas aplī tā, lai viens krēsls paliktu brīvs. Viens no dalībniekiem iet apļa vidū. Aplī sēdošie pārsēžas par vienu krēslu pulksteņrādītāja virzienā. Vidū esošajam dalībniekam jācenšas apsēsties brīvajā krēslā, savukārt pārējie to mēģina nepieļaut. Ja izdodas apsēsties, tad vidū iet tas spēlētājs, kurš nav paguvis laikus pārsēsties un palaidis pirms tam vidū esošo spēlētāju apsēsties.
Tā kā līdz Meteņiem tradicionāli meitām bija jāpabeidz linu vērpšana un pūra darināšana, tad Meteņi varētu būt īstais laiks, kad arī mūsdienu čaklās rokdarbnieces varētu sarīkot savu darinājumu izstādi.
Izplatīta tradīcija bija konfekšu bēršana bērnu pulciņā. Senlatvieši ticēja, ka šajā dienā bērni prieks nes veiksmi un izdošanos visam gadam līdz nākamajiem Meteņiem.

Apēst ziemu
Meteņos pirms Lielā Gavēņa pēdējo reizi ēda cūkgaļu, pīrāgus, baltmaizi. Ziemassvētkos viens no galvenajiem ēdieniem ir cūkas šņukurs, Meteņos pamatā ēd cūkas ausi vai kājas. Cūka senajiem latviešiem bija tumsas simbols, līdz ar to, apēdot cūkas gaļu, simboliski tika apēsta ziema, kā to savā slavenajā dziesmā vēlējās Renārs Kaupers.
Tradicionāls Meteņu ēdiens ir grūdenis. To gatavo šādi: grūbas vāra sālsūdenī, kamēr gandrīz mīkstas. Tad pievieno rupjākos kubiņos sagrieztus kartupeļus. Kubiņos sagriež arī gaļu un sīpolus, apcep uz pannas un pievieno grūbām un kartupeļiem. Visu vāra, līdz kartupeļi ir tik mīksti, ka gandrīz jau sāk izjukt un masa līdzinās biezputrai. Ja ir iespējams, tad grūdeni var gatavot arī laukā katlā uz uguns – būs pavisam cita garša. Gatavošanas procesā var iesaistīties visi ģimenes locekļi.
Meteņos galdā netrūka arī vārītu zirņu un pupu, taču nevarēja vārīt kāpostus, citādi visi kāposti augšot tārpaini.
Desertam labi noderēja miežu grūbu biezputra, ko vārīja ūdenī ar žāvētu ābolu un nelielu dzērveņu sulas piedevu, saldinot ar medu vai cukuru. Pasniedza šķīvī ar saldu pienu. Dzeršanai noderēja alus, kvass, augu tēja.
Galdu klāja ar baltu galdautu, rotāja zaļām brūkleņu mētrām vai sūnām. Rotājumiem nepieciešamas arī sveces, ko var ievietot uz pusi pārgrieztā, nomizotā kālī, izgrebjot iedobīti. Pamatni apsedz ar sūnām. Mūsdienās šī ir laba iespēja, kā atbrīvoties no Ziemassvētku sveču pārpalikumiem. Ja palikuši mazi sveču gabaliņi, tos var izkausēt katliņā uz lēnas uguns, atrast kādu interesantu trauku, ielikt tajā kokvilnas diegu kā dakti un izveidot jaunu sveci. Ir hobiju veikaliņi, kur var nopirkt speciālas sveču daktis. Sveces var liet lielos gliemežvākos, vintage stila krūzītēs, kas netiek izmantotas, mazās stikla burciņās un tamlīdzīgi. Sveču liešanu var pārvērst par interesantu Meteņdienas atrakciju, kurā kopā darboties gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Meteņu dienas ticējumi
Saimniecēm jāsukā mati, lai raža būtu laba un nepūtu.
Ja Vastlāvī snieg vai līst, tad būs bagāts sēņu un ogu gads.
Meteņu vakarā vēla sniegu kamolos, lai kāpostiem lielas galviņas augtu.
Meteņos nedrīkst klauvēt, citādi vējš plosa ēkas un jumtus.
Ja apgriež matiem galus, tad tie aug gari.
Nedrīkst šūt, lai pirksti nepamptu.
Sunim uz cirvja kāta dod gaļu un maizi. Ja suns pirmo paņem maizi, gaidāms auglīgs gads un otrādi.
Ja gans skrien trīsreiz ap māju, tad vasarā govis nebizo.
No Meteņa līdz Lieldienām nedrīkst par čūskām runāt, jo tad tās dzeļ cilvēkiem un kustoņiem.
Jāiet uz mežu pēc pīlādžu koka, jātaisa no tā iesms un pulksten divpadsmitos jākur uguns. Iesma galā jāuzliek gaļas gabals un jācep. Ar šo ēsmu tad jāizbaksta kurmja rakumi.
Ja Vastlāvī tik vien atkūst, ka gailis palāsēs dabū padzerties, tad nākamvasar gaidāma bagāta raža.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kas tie tādi Meteņi un kā tos svinēt?

Kategorijas