Rekurzeme.lv ARHĪVS

No kultūras darbinieces par atmiņu glabātāju

ZANE GVOZDE

2020. gada 13. februāris 07:00

288
No kultūras darbinieces par atmiņu glabātāju

Janvāra izskaņā koncertzālē “Lielais dzintars” bija skatāma afišu izstāde, kas atainoja komponista Raimonda Paula koncertgaitas viņa karjeras pirmsākumos. Tās no saviem krājumiem izstādei nodeva liepājniece Ilga Auza.
Tā kā komponists janvāra izskaņā ar koncertu viesojās Liepājā, viņa vēlējusies parādīt godu Maestro un ar viņa muzikālajām gaitām iepazīstināt arī koncertzāles apmeklētājus. Koncerta dienai I. Auza bija īpaši sagatavojusies – pie izstādes novietojusi galdu ar savos krājumos esošajām platēm ar R. Paula ierakstiem un daudzām grāmatām, kuras savulaik par komponistu sarakstījuši dažādi autori. Pirms koncerta, starpbrīža laikā un arī pēc koncerta I. Auza labprāt interesentiem stāstījusi par savu kolekciju, par komponista dzīves gaitām. “Bez sabiedrības, kultūras dzīves un jaunākās uzziņas – es nekā,” atzīst aktīvā liepājniece.

Pret Maestro – īpaša cieņa
Afišas, plates, grāmatas – eksemplāri, kas saistīti ar izcilo komponistu, sastopami I. Auzas kolekcijā. “Mani viņš personīgi fascinē. Viņu dzied jauni, veci, koros dzied, ansambļos un – galvenais – bērniņi. Nu, kur viņam tā iedvesma? Ģeniāls cilvēks!” viņa neslēpj savu sajūsmu. Un atklāj, ka ar R. Paulu ceļi savā ziņā krustojušies jau sen – katrs savā periodā bijuši Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas studenti. I. Auza skolojusies teātra fakultātē, R. Pauls – mūzikas. Kopš tā laika liepājniece cītīgi sekojusi līdzi talantīgā komponista daiļradei un pārliecinājusies, ka viņš ir ļoti strādīgs, savā arodā vingrinās katru dienu.
Izrādās, ka afišas publikas apskatei izstādītas ne pirmoreiz. Kad R. Paulam svinēta 80. jubileja, afišas izliktas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas logos.
Reizē, kad izstāde bija skatāma “Lielajā dzintarā”, vislielāko interesi par to izrādījuši koncerta apmeklētāji no Rīgas un Klaipēdas – tie labprāt parunājušies ar izstādes iniciatori. Diemžēl pats komponists steidzīgā dienas ritma dēļ nav paguvis izstādi apskatīt, bet zinājis, ka tāda viņam par godu izveidota.

Vienmēr tiek pie kārotā
Ilgus gadus I. Auza bijusi kultūras darbiniece – strādājusi Liepājas teātrī, pēcāk Jaunliepājas bibliotēkā. Un, kā jau tas ilggadējam kultūras darbiniekam pienākas, pavisam prom no kultūras dzīves aiziet nevar. Tieši dažādu afišu kolekcionēšana ir sava veida sasaiste ar kādreizējo darbības jomu. Lai būtu informēta par notiekošo kultūras jomā, I. Auza aktīvi seko līdzi aktuālajiem notikumiem gan teātrī, gan mūzikā. Cik iespējams, apmeklē sev tīkamākos kultūras pasākumus, tādā veidā gan iepriecinot sevi, gan atbalstot vietējos kultūras dzīves pārstāvjus.
I. Auza atklāj, ka, izvēloties afišas, kuras pievienot savai kolekcijai, dod priekšroku reti sastopamām, saistītām ar talantīgiem, ievērojamiem cilvēkiem. “Es vienmēr, ko gribu, to dabūju,” smej kolikcionāre Auza. Viņa norāda, ka gadījumā, ja kaut ko ir iecerējusi, atradīs veidu, kā savu ieceri īstenot. Šādā veidā viņa tikusi gan pie dažāda veida afišām, gan slavenu cilvēku autogrāfiem, gan kopīgām fotogrāfijām. Lai tiktu pie īpašiem afišu eksemplāriem, jābūt apņēmībai: “Jākomunicē! Vajag tikai gribasspēku un patikšanu.”
I. Auza atzīst, ka viņas kolekcijas ir nudien bagātīgas, mājās teju trūkstot vietas, lai visas uzglabātu. Viņas īpašumā to ir vairākas un dažāda veida.

Krāj no mazām dienām
Aktīviste pastāsta, ka ar kolekcionēšanu aizrāvusies jau no bērnības: “Mūsu laikā konfekšu papīrus krāja. Tie bija pirmie, ar ko sāku. Visi bērni ar to aizrāvās.” Savā veidā tā bijusi pat sacensība, jo vienaudži savā starpā nereti mainījušies, mēģinājuši tikt pie interesantākiem, neredzētiem eksemplāriem.
Pēcāk uzsākta pastmarku krāšana – I. Auza savā īpašumā vēlējusies iegūt pirmās Latvijas pastmarku kolekciju, bet “man naudiņas pietrūka, lai es varētu ilgi turpināt”.
Papildus afišām un pazīstamu cilvēku autogrāfiem I. Auzas kolekcionē zilā stikla traukus, pingvīnu figūriņas. Eksotiskie arktiskie dzīvnieki viņai vienmēr patikuši, ik reizi, apmeklējot Klaipēdas delfināriju, tie īpaši piesaistījuši uzmanību. “Centra sākumskola mani jau ielūgusi ar pingvīnu izstādi, bet es atteicu, sakot – tad, kad būs sniegs, kupenas.” Tad būšot iespēja pingvīnus pienācīgi eksponēt – novietot uz sniega.
Liepājniece kolekcionē arī dažāda veida grāmatas ar to autoru parakstiem, tajā skaitā trimdas autoru rakstītās. Kolekcija izveidota arī no Dānijā dzīvojošo mazmeitiņu mākslasdarbiem. “Pie sienas istabā, koridorā, uz durvīm – visur ir,” lepojas vecmāmiņa. Dažāda veida kolekcijas I. Auza dēvē par sava veida laika liecībām – katrs eksemplārs sevī glabā īpašu stāstu un vēstījumu.

Glabā rakstīto vārdu
I. Auza rūpīgi saglabājusi arī no mazām dienām aizsāktu atmiņu grāmatu, kurā ierakstu veikusi viņas bijusī skolotāja, klases audzinātāja. Viņa bijusi poliete un savu ierakstu veikusi divās valodās: tolaik lietotajā krievu un savā dzimtajā – poļu. Ieraksti šajā grāmatā tiek veikti vēl šodien – I. Auza labprāt to atļauj ikvienam cilvēkam, ar kuru saistījies viņas dzīves ceļš.
Arī pēc skolas absolvēšanas I. Auza uzturējusi kontaktu ar savu klases audzinātāju – abas sarakstījušās. Skolotājas sūtītās kartītes nu kļuvušas par daļu no liepājnieces kolekcijas. Viņa prāto, ka tās varētu nodot turpmākā glabāšanā Kalētu skolas muzejam, jo tieši tur strādājusi skolotāja un mācījusies pati I. Auza.
Nozīmīga daļa no īpašumā esošajām kolekcijām veltīta kartītēm ar rožu attēliem. Kāpēc tieši rozes? “Roze ir ziedu karaliene,” izvēli pamato I. Auza. “Nevienu kartīti ar rozēm neesmu izsviedusi ārā.” Tomēr atklājas, ka krājumos ir ne tikai rožu, bet arī daudz citu kartīšu, tajā skaitā Ziemassvētku. Jādomā vien, kā visas kolekcijas veiksmīgi saglabāt, kur tās izstādīt un nodot turpmākā glabāšanā, lai tās ar laiku neietu zudumā.