Atmiņu puzle par Olevu Kaju

2020. gada 13. februāris 07:00

656

“Kursas Laiks” jau rakstījis, ka no mums aizgājis daudzu liepājnieku, rīdzinieku un jūrmalnieku iecienīts ārsts, medicīnas zinātņu doktors Olevs Kaju. Liepāja, Rīga un Jūrmala bija pilsētas, kurās viņš strādāja, pēdējās divās no tām jau kā profesionāls ķirurgs, izglābdams ne vienu vien dzīvību. Kolēģiem Oleva, viņa zināšanu pietrūks vēl ilgi; daudz smagāk šo zaudējumu izjutīs daktera tuvinieki un draugi. Viņu atceroties, nav iespējams nepieminēt daktera vecākus un brāli, kuru arī mūsu vidū diemžēl vairs nav.
Kāds Olevs bija dažādos savas dzīves posmos, kādu mēs viņu atceramies – par to būs šis raksts.

“Lūdzu, atļauj nopirkt suni!”
Ivo Kaju atmiņas
Ar Oleva vecākā brāļa Andra dēlu Ivo Kaju tiekamies Aizputē. Viņš, mūs gaidīdams, jau sašķirojis ģimenes fotogrāfijas, taču gandrīz pēdējā brīdī pirms tikšanās savas mājas bēniņos atradis vēstulīti, ko Olevs rakstījis omītei, lūdzot atļauju nopirkt suni. Vēstule nav datēta; iespējams, tā tapusi pamatskolas laikā – pagājušā gadsimta 70. gadu vidū.
Kaut rakstītājs vēl bija mazs, jau tolaik viņu raksturoja mērķtiecība; puisis zinājis, ko vēlas un kā to dabūt. Turpmākajā dzīvē šīs īpašības noderēja. To apliecina kaut vai fakts, ka viņš, vēl jauns cilvēks, ieguvis medicīnas zinātņu doktora grādu, sarakstījis grāmatu “Akūtas vēdersāpes: diagnostika un diferenciāldiagnostika”, kā arī veicis ap 10 tūkstoš operāciju.
Savukārt, turpinot par dzīvniekiem, piebilstams, ka Olevam tie patikuši vienmēr. Pirms aiziešanas Mūžībā dakterim piederēja trusis.
Kaju ģimene – vecāki Rasma un Ilo, brāļi Andris un Olevs – dzīvoja Liepājas centrā, taču Aizputē mita vecvecāki no mātes puses. Mazpilsētas klusumā nākamais ārsts pavadīja vasaras, palīdzēdams dažādos darbos. Skolas laikā viņš dzīvoja Liepājā, mācījās 1. vidusskolā. Šķirstot Oleva skolas liecības, jāsmaida. Sākumskolā atzīmes ir lieliskas, pamatskolā tik labi nav veicies, taču vidusskolā – kā pa celmiem, īpaši eksaktajos priekšmetos. Vislabākās sekmes bija radošas ievirzes un humanitārās jomas priekšmetos, arī sportā. “Radošums Olevam piemita visu mūžu,” tā Ivo.
11. klases liecība ir fenomenāla: vairākos priekšmetos nopelnīti divnieki, taču pedagoģiskās padomes lēmums skan: “Izteikt atzinību par aktīvu sabiedrisko darbu skolas mērogā!” Ar Ivo spriežam, ka skolas laikā iegūtie “cipari” par cilvēku neliecina pilnīgi neko. Olevs, viņa liecības tam ir pierādījums.
Grūtākais nākamajam mediķim sākās pēc vidusskolas. Tas bija sanitāra darbs Liepājas slimnīcā, arī dienesta laiks, kas iegadījās 1986. gadā, kad Černobiļā eksplodēja atomelektrostacijas ceturtais bloks. Olevam bija smagā automobiļa vadītāja apliecība; Černobiļā puisis pārvadāja militārpersonas. Ivo, jautāts, vai radinieks tolaik apzinājās radiācijas sekas, atbild noliedzoši. “Bet Rasma, būdama ārste, taču apzinājās?” nebeidzu jautāt. “Protams,” Ivo atsaka.
Otrs briesmīgākais notikums bija 1995. gadā, kad Rasma ārstējusies P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, kur Olevs tolaik strādāja. Viņai bija plaša vēdera trūce (bruka), un dēls veica operāciju. Ivo atceras, ka tā noritējusi sekmīgi, viņš savu vecmammu atceras palātā pēc operācijas sēžam uz gultas malas. “Mums bija jābrauc uz Ogri, tur radiniekiem bija kāzas. Turpceļā iegriezāmies slimnīcā, viss bija labi, taču kāzu vidū pienāca ziņa, ka…” atklāj Ivo un pēc pauzes turpina: “Tas bija prātam neaptverami. Pats no šoka saslimu, bija jāārstējas slimnīcā.” Nespēdams pārdzīvot Rasmas aiziešanu, neilgi pēc tam no dzīves šķīrās arī Ilo Kaju. Ne mazāks šoks bija arī Oleva pēkšņā aiziešana Mūžībā.

Brauciens uz Aizputi
Lāsmas Gaitnieces atmiņas
Spilgti palikusi prātā vasara, kad pabeidzu studijas Latvijas Universitātē. Darbojos laikrakstā “Liepājas Acis”, ko vadīja Gundars Venens, kā arī “Kursas Laikā”. Priecēja, ka manas idejas tika uzņemtas labvēlīgi, Gundars sniedza padomus, kā tās labāk realizēt. Tolaik izdevumam “Liepājas Acis” intensīvi gatavoju publikācijas par Liepājas vecajiem ārstiem, kas pēc daudziem gadiem tika iekļautas grāmatā “Dziednīca pie jūras. Versija par Liepājas medicīnas vēsturi”. Viens no rakstiem bija veltīts ilggadējās Liepājas Medicīnas skolas pedagoģes Rasmas Kaju dzīvei un darbībai.
Neticami, taču radās teju vai nepārvaramas grūtības dabūt fotogrāfijas, kas ļoti nepieciešamas publikācijai. Raksts sagatavots, taču nevienam no aptaujātajiem liepājniekiem bilžu nebija. Tā radās ideja, ka varētu palīdzēt viņas dēls Andris, kurš dzīvoja Aizputē. Aprunājoties ar laikraksta “Kursas Laiks” žurnālistiem, sarunājām aizbraukt ar redakcijas mašīnu. Ne tikai braukt pēc fotogrāfijām, bet pie viena arī sagatavot sarunu ar Andri Kaju. Par ko? Nu, protams, par sportošanu un fiziskajām aktivitātēm, jo viņš bija sporta skolotājs.
Braucienu atceros līdz niansēm. Tā laikā atklājās, ka fotogrāfs Vilnis Kumpis, kurš vadīja automašīnu, ar Andri esot pat pazīstami. Tikuši galā un satikušies pie Aizputes autoostas ar intervējamo cilvēku, vispirms fotogrāfs viņu aicināja paiet mazliet tālāk, lai uzņemtu kādus attēlus, kas būs nepieciešami manai intervijai. Tad abi kungi atgriezās pie mašīnas un fotogrāfs Andrim teica: “Tagad es viņu nododu tavās rokās!” Protams, smiekli un jautrība, kas atver ikvienu cilvēku.
Sarunas laikā Andris pieminēja savu brāli Olevu, piebilzdams, ka viņš esot liels mednieks un turklāt vēl medicīnas zinātņu doktors. Droši vien tāpēc kopā ar G. Venenu radās jauna ideja kā nākamo uz interviju aicināt aizrautīgo mednieku, pie kura gan jābrauc krietni tālāk nekā uz Aizputi. Olevs Kaju tolaik strādāja par Ķirurģijas klīnikas vadītāju Latvijas Ģimenes centrā Rīgā.

Brauciens uz Rīgu
Vienojāmies, ka Olevu intervēšu saistībā ar viņa vaļasprieku – medniecību. Ar dakteri biju sazinājusies telefoniski, viņš smalki izstāstīja, kā nokļūt līdz Ģimenes centram. Jautrība sākās brīdī, kad palūdzu, lai viņš piemeklē fotogrāfijas, vēlams, no medībām.
Olevs atzina, ka viņam to vienkārši nav. Varbūt es pati varot viņu nofotografēt? “Jā, tikai nekad to neesmu darījusi. No redakcijas vienmēr ir līdzi fotogrāfs,” atbildēju. “Katrai lietai pienāk pirmā reize!” dakteris jautrojās pretī. “Tas tiesa. Labi, skatīsimies,” atbildēju.
Pēc tam, runājot ar redaktoru, tas noteica: “Lai viņš brauc pie mums pats! Nofotografēsim.” Uz to skaļi neatbildēju, vien domās noteicu: “Oho! Tā nu brauks gan.” Tikšanās laikā, atstāstot Olevam sarunu ar redaktoru, savu piebildi “Oho!” izteicu skaļi. Uz to viņš atbildēja ar tādu pašu: “Oho!”
Uz interviju dakteris līdzi bija paņēmis fotogrāfiju, kurā iemūžināts uz kuģīša klāja, braucot pa Lielupi. Viss būtu labi, taču attēlā bija redzams vien Oleva pakausis, sprogainie mati. “Dakter, dakter, kur jūsu acis?” noteicu. “Nederēs, ja?” viņš atbildēja. “Nē, avīzei ne.” Nekas cits neatlika kā dakteri fotografēt pašai. Ja tolaik kāds būtu teicis, ka šī pati bildīte tiks izmantota, pēc Oleva aiziešanas rakstot atvadu vārdus, nekad nespētu tam noticēt.
Attīstot domu, ka ikvienai darbībai pienāk pirmā reize, kādā no sarunām pēc daudziem gadiem dakteris stāstīja, kā viņam, 2. vai 3. kursa medicīnas studentam, kādas operācijas sākumā kolēģis (docētājs) pasniedzis skalpeli un teicis: “Uz priekšu!” Šī pirmā reize noteikti bija neaizmirstama.
Intervijai ar Olevu nopietni gatavojos. Tā kā par medniecību neko nezināju, ņēmu talkā Latviešu Konversācijas vārdnīcu. Pirms intervijas gan atklāju, ka esmu gatavojusies, lasot vārdnīcu, varbūt tieši tāpēc dakteris vairākkārt slavēja par sakarīgajiem jautājumiem. Publikācija izdevās labi. Turklāt to sanāca pat divas: materiāla pietika gan “Liepājas Acīm”, gan “Kursas Laikam”.
Pienāca vasaras beigas, sazinājāmies ar Olevu, kurš atklāja, ka plānojot braukt uz Liepāju, tāpēc varēšot no manis paņemt avīzes, kur publicētas intervijas. Sarunājām laiku. “Liepājas Acis” biju paķērusi līdzi divos eksemplāros, par ko dakteris nosmēja, ka otru varēšot kādam iedot. “Nē, tas otrs jums paliks pāri, ja pazudīs pirmais!” atteicu. Par šādu priekšlikumu Olevs bija ļoti apmierināts.

Pieklājīgais privātskolnieks
Tulkotājas Silvijas Ģibietes atmiņas
Laikā, kad Olevs mācījās vidusskolā, kopā ar vēl vienu puisi, iespējams, klasesbiedru, nāca pie manis uz vācu valodas privātstundām. Tas bija pagājušā gadsimta 70. gadu nogalē. Neatceros, kā bija ar centību, taču viņš man atmiņā palicis kā ļoti pieklājīgs, ieturēts, kluss skolnieks.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Atmiņu puzle par Olevu Kaju

Kategorijas