Starp bieziem mūriem, augstiem kalniem un Raiņa dzejām

2020. gada 13. februāris 07:00

209

Starp bieziem mūriem, augstiem kalniem un Raiņa dzejām

Nelielā Bellincona Šveices Konfederācijas Tičīno kantonā ceļotājus piesaistīs ar mūriem un cietokšņiem, savukārt Kastaņola – ar skaisto apkārtni un stāstu par Raini un Aspaziju

Gada pirmajā dienā saņēmu karalisku dāvanu – iespēju paviesoties divās ceļotāju ļoti iecienītās pilsētās, kas atrodas Tičīno kantonā Šveices Konfederācijā. Pirmā no tām bija Bellincona (Bellinzona), bet otrā – Lugāno (Lugano). Tā lasītājam varētu šķist labāk zināma kaut vai mazās, burvīgās Kastaņolas, kas mūsdienās ir Lugāno pilsētas daļa, kā arī abu trimdinieku – Raiņa un Aspazijas – dēļ.
Lai nokļūtu galamērķī, doties ceļā vajadzēja agri no rīta, jo no Šveices otrās lielākās pilsētas Ženēvas, kur biju apmetusies, līdz Lugāno jābrauc piecas stundas un desmit minūtes ar vilcienu. Ņemot vērā, ka tā bija gada pirmā diena, šķita neparasti, ka gan brauciena laikā ar tramvaju uz Ženēvas dzelzceļa staciju, gan vilcienā, gan Oltenes (Olten) stacijā, kur jāpārsēžas nākamajā vilcienā, atradās tik daudz cilvēku. Braucot no Oltenes līdz Bellinconai, nevienā no daudziem vilciena vagoniem tikpat kā nebija brīvu sēdvietu.

Neierastie skati pa logu
Lai gan piecas stundas ir samērā ilgs laiks, garlaicīgi nebija ne mirkli. Skatam atklājās latvietim tik neierastas ainavas, ka brauciena laikā būtu grēks snaust vai lasīt grāmatu, neko neredzot no Šveices dabasskatiem. Īpaši skaista, pastkartīšu cienīga ainava atklājās posmā no Lucernas (Luzern) līdz Bellinconas stacijai. Samērā ilgu laiku braucām gar ezera krastu, pie kā pirms gadiem simt uzbūvētas nelielas mājiņas, pārsvarā divos stāvos. No skursteņiem cēlās biezi dūmi, kas, lūkojoties pa vilciena logu, puskrēslā un miglā izskatījās pavisam balti. Nelielo ēku dakstiņu jumti krietni apauguši ar sūnu; savukārt par iespējām, ko piedāvā mūsdienās ražotas lietas, atgādina jumta logi, ar ko šie senie jumti papildināti, neradot disonansi attiecībā uz namu kopskatu.
Kādas ēkas pagalma tālākajā stūrī novietoti raibu raibi bišu stropi – katrai bišu mājiņai sava krāsa. Turklāt toņi izvēlēti spilgti, līdz ar to stropi pagalmam piešķir neparastu akcentu. Lai idille būtu pilnīga, turpat savā nodabā ganījās vairāki ēzelīši.
Braucot tālāk, pat samērā netālu no dzelzceļa sliedēm pamanīju arī kādu dziļu aizu, kā malas savieno šaurs koka tiltiņš. Pat šo pāreju sedz dakstiņu jumts, kas arī apsūnojis.
Drīz migla sāka izklīst, skatam atklājot milzu klintis, kas biezi apaugušas skuju koku mežiem. Radās iespaids, ka daudzi no tiem aug nevis no zemes, bet gan pa tiešo no milzīgajiem akmeņiem. Uzmanību piesaistīja milzu akmens krāvumi un ceļi, kas kā serpentīns vijas augšup. Dažviet no klintīm mazās urdzītēs lejup plūst ūdens, vairākās vietās pamanīju pat samērā iespaidīgus ūdenskritumus. Visbeidzot, dabasskatu apraksta noslēgumā jāpiemin kādas augstas klints pašā virsotnē pamanītā baltā baznīciņa, kam blakus novietota ar gaismiņām izrotāta Ziemassvētku eglīte.

Itālijas Šveices cietokšņi
Tikko vilciens apstājās Tičīno kantona administratīvajā centrā, daudzi no tā steidzās izkāpt. Lielākā daļa cilvēku, kā pamanīju stacijā, devās uz citu vilcienu, taču netrūka arī tādu, kuru mērķis bija apmeklēt Bellinconu. Par spīti tam, ka dažos ceļvežos šī pilsēta no piecām zvaigznītēm izpelnījusies vien trīs vai pat divas.
Bellincona ceļotājus piesaista galvenokārt ar senajiem mūriem un veseliem trim cietokšņiem. Savulaik tie celti ar mērķi nodrošināties pret ienaidniekiem un arī Tičīno upes pārplūšanu, taču mūsdienās cietokšņu telpās iekārtoti vairāki muzeji. Iespaidīgās būves, kādas tās redzamas mūsdienās, pārsvarā būvētas 15. gadsimtā, turklāt stratēģiski izdevīgā vietā: Tičīno ielejā “satiekas” vairākas nozīmīgas kalnu pārejas. Pie Bellinconas šīs pārejas savijas vienā, vairākus kilometrus garā ceļā. Viss komplekss sastāv no trim cietokšņiem – Castelgrande, Castello di Montebello, Castello di Sasso Corbaro, kā arī no pilsētas mūriem un Muratas. Jautāsit, kas ir Murata? Tas ir varens, robots dubultmūris, kam pa vidu stiepjas divu metru plata un četrus līdz piecus metrus augsta eja. Respektīvi, tā ir senā Bellinconas nocietinājuma daļa.
Fortifikācijas celtņu izstaigāšana varētu prasīt vairākas stundas laika, taču, ņemot vērā, ka cilvēku intereses ir ļoti dažādas, daļai ceļotāju krietni aizraujošāka varētu šķist Bellinconas vecpilsēta ar savu īpašo, Itālijas pilsētām raksturīgo atmosfēru. Renesanses stila arhitektūras pieminekļi, tajā skaitā Svētā Pētera un Stefana dievnams (Chiesa collegiata dei Santi Pietro e Stefano) vecpilsētas sirdī, šauras, līkumainas gājēju ieliņas, laukumi un daudz kafejnīcu. Neparasti, ka pat 1. janvārī kafiju un našķus var nobaudīt, sēžot saulītē, zem klajas debess.

Stāvais kāpiens uz dievnamu
Nemanot pienāca brīdis doties atpakaļ uz dzelzceļa staciju, lai sēstos vilcienā un dotos uz nākamo mērķi – Tičīno kantona lielākās pilsētas Lugāno bijušo priekšpilsētu Kastaņolu. Mūsdienās tā skaitās pilsētas daļa. No Lugāno dzelzceļa stacijas nokļūt līdz Kastaņolai ir elementāri: reizi piecpadsmit minūtēs kursē 2. maršruta satiksmes autobuss “Paradiso–Stazione–Lugano Centro–Castagnola”, turklāt pietura dislocēta pretējā pusē stacijas ēkai (jāpāriet pāri ielai). Brauciens ilgst aptuveni 15 minūtes.
Izkāpjot no autobusa un paveroties augšup, vispirms skatam atklājas Svētā Jura baznīca (Chiesa Parrocchiale San Giorgio), kuru, kā lasāms Gundegas Grīnumas darbā “Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni” (2017.), dzejnieks mēdzis apmeklēt bieži, taču viņa dzīvesbiedrei nokļūšana turp sagādājusi grūtības. Lai līdz dievnamam aizietu, jāmēro garš ceļš samērā stāvā paugurā un jāpievar daudz pakāpienu. Kaut 1. janvāris Kastaņolā pēc gaisa temperatūras atbilst vēlam pavasarim Latvijā, pat šādā laikā kāpiens prasīja piepūli. No personīgās pieredzes varu apliecināt, ka vasaras vidū gājiens uz baznīcu karstuma dēļ ir daudz grūtāks. Atpūtas brīdi sniedz nokļūšana galā, uzkavēšanās dievnamā un altārgleznas, kur attēlots Svētais Juris balta zirga mugurā, aplūkošana. Kāpiens lejup, protams, ir daudz vieglāks, tāpēc nolēmu paklejot arī pa vairākām šķērsieliņām, lai priekšstats par Kastaņolu būtu pilnīgāks. Dažas no tām pat pelēcīgas; ēkas no svešiem skatieniem slēpj augsti žogi. Savukārt citas ieliņas apaudzētas ar mūžam zaļajām palmām un citiem augiem. Lai pārvietošanās būtu vieglāka, vairākās stāvās ielās uzstādīti lenteri, pie kuriem pieturēties.
Ja vien nav vēlmes ar funikulieri uzbraukt kādā no netālo kalnu virsotnēm, piemēram, Sansalvatorē (San Salvatore), kura augstums ir 912 metri, var uzskatīt, ka dievnams ir Kastaņolas galapunkts – pēdējais apskates objekts. Pārējās nozīmīgākās vietas atrodas pa ceļam uz to. Tas attiecas gan uz Raiņa un Aspazijas muzeju (adrese: Piazza C. Cattaneo 1), kas atvērts no pirmdienas līdz piektdienai, turklāt par ieeju nav jāmaksā, gan abu dzejnieku pieminekli, ko uzstādīja trimdas tautieši. Diemžēl ēka, kurā dzīvoja Rainis un Aspazija, nav saglabājusies – tās vietā kopš 1972. gada atrodas piemineklis.
Kaut trimda nevar būt laimīgākais laiks cilvēka dzīvē, jo tajā neviens nedodas labprātīgi, attiecībā uz Raini var apgalvot, ka tie dzejniekam bija ražīgākie darba gadi. Kastaņolā sarakstītas lugas “Zelta zirgs”, “Indulis un Ārija”, “Pūt, vējiņi!”, “Jāzeps un viņa brāļi”,
“Krauklītis”, “Spēlēju, dancoju”, lirikas krājumi “Klusā grāmata”, “Tie, kas neaizmirst”, “Gals un sākums”, kā arī poēmas “Ave, sol!” un “Daugava”.
Tā gada pirmā diena man izvērtās jauniem piedzīvojumiem un atklājumiem bagāta. Lai gan Kastaņola ir neparasti skaista vieta, pavisam labi var saprast abus latviešu literatūras dižgarus, kuri tomēr vēlējās atgriezties dzimtenē. Mājas ir un paliek mājas.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Starp bieziem mūriem, augstiem kalniem un Raiņa dzejām

Kategorijas