Arī nereālas lietas var īstenot

2020. gada 20. februāris 07:00

Skolotājai Līvijai Jansonei darba stāžs ir vairāk nekā 50 gadu. Viņa joprojām aktīvi strādā pedagoģijā. Lai arī vairākus gadus jau pensijā, viņa vada senioru kolektīvu “Uzmet garu!”, pēc 20 gadu pārtraukuma atgriezusies Krotes Kronvalda Ata pamatskolā kā mūzikas skolotāja, bet par savu sirdsdarbu sauc biedrību “Saulessvece”, kur veic brīvprātīgo darbu kā Montesori pedagoģe. Viņa ir šīs pedagoģijas prakses ieviesēja un realizētāja Aizputē un viena no Liepājas rajonā pirmajām, kura apguvusi šo mācīšanas pieeju. Nesen Līvija saņēmusi augstu novērtējumu – Tiesībsarga galveno balvu nominācijā “Izglītotājs”.

Atgriežas trīs reizes
Līvija ir dzimusi Vaiņodē, taču pēcāk dzīves ceļi vecāku darba un pēc tam pašas un ģimenes vajadzību dēļ aizvedušas uz daudzām apkaimes vietām. Vecāki sākuši strādāt Virgā, pēc tam Priekulē, bet nobāzējušies Vērgalē. “Tad aizgāju uz Liepāju mācīties, pabeidzu mūzikas skolu. 1969. gadā pirmo reizi nonācu Krotē – tur mani nozīmēja strādāt. Tur biju vienu gadu. Apprecējos. Ar ģimeni pārcēlāmies uz Dunalku, nedaudz vēlāk – uz Nīkrāci, kas ir bijis tālākais galamērķis. Krotē otro reizi atgriezos 1980. gadā. 1999. gadā nomira mans vīrs. Krotē nostrādāju līdz 2000. gadam. Tad dzīve aizveda atpakaļ uz Vērgali,” dzīves gājumu apraksta Līvija.
Tad viņa nonākusi Aizputē, kur dzīvo un strādā pašreiz. “Pagāja 20 gadi, un es atkal strādāju Krotē par mūzikas skolotāju. Bija izsaukums. Visumā laikam ir kāds pogu spiedējs, kas dzīvē lietas koriģē – vai nu atgriezties kādā vietā, vai neatgriezties. Uzskatu, ka vietas ir atkarīgas no cilvēkiem. Vienmēr esmu bijusi pateicīga par darba kolektīviem, bērniem un cilvēkiem, kas man ir bijuši apkārt un joprojām ir, – fantastiski un brīnišķīgi!” uzsver Līvija. Viņa norāda, ka darbs Krotē nebūtu iespējams, ja kolēģe Dzidra Šterna nedzīvotu Aizputes novadā. “Viņa mani aizved un pārved.”

Netic nepieciešamībai
Pirms sarunas vienojamies, ka par saņemto apbalvojumu nerunāsim – pieminēšu vien vienā teikumā. “Apturi mani, ja man nesanāk apstāties stāstījumā!” pirms sarunas saka enerģiskā skolotāja.
Montesori pieeja pedagoģijā Latvijā ir zināma no 90. gadu vidus. Līvija tobrīd dzīvojusi Vērgalē un laikrakstā izlasījusi sludinājumu, ka Liepājā notiks Montesori kursi. “Pieteicos. Bija palikusi pēdējā brīvā vieta. Tolaik kursus vadīja skolotājas, kuras nupat bija atgriezušās no studijām Vācijā.”
Līvija, būdama pedagoģe jau ar stāžu un pieredzi, izvēlējās apgūt tam laikam kaut ko pilnīgi jaunu. “Esmu mūzikas un dziedāšanas skolotāja. Ideja pievērsties kam tādam radās, tieši strādājot par skolotāju. Vienā seminārā par to stāstīja, un mani tas ļoti ieinteresēja. Vispār esmu tāda brīvā lidotāja, bieži esmu skrējusi ratiem pa priekšu, bet pēc laika nonāku pie secinājuma – mana doma tomēr nav bijusi nepareiza! Es ar interesi toreiz klausījos un tvēru informāciju, kā pedagoģijas prakses un metodes tiek īstenotas citur. Sapratu – to mēs varam arī te ieviest. Mana intuīcija bieži nostrādā, un šī arī bija tā reize. Kad es sāku nodarboties ar Montesori pedagoģiju, atceros, bija daudzi neticīgie, nebija īstas pārliecības par tās nepieciešamību.”
2004. gadā skolotāja, apguvusi šo mācīšanas pieeju, nodibināja biedrību “Saulessvece” konkrēta bērna dēļ, kuram bijusi nepieciešama palīdzība mācību apguvē. No 2004. gada biedrība bāzējas Aizputes Jaunās pilsmuižas ēkā – Skolēnu jaunrades centra un novadpētniecības muzeja ēkā.
“Bija tādi, kam šķita, ka tā ir kaut kāda sekta. Lai mainītu attieksmi, jāsāk pārliecināt “augšas”. Protams, nevarēju nevienam neko pārmest – neko tādu cilvēki iepriekš nezināja.” Līvija devusies uz Izglītības un zinātnes ministriju. “Iepazīstināju ar sevi kā vecmāmiņu, kura zina par Montesori nodarbībām. Jautāju – kā man uz tām skatīties? Saņēmu reakciju – apštopējiet to visu, tas bērnu samaitās, skola pēc tam netiks galā! Mums ir izstrādātas programmas, kas jāapgūst.”
Tagad, pēc 15 gadiem, šo pedagoģijas metodi piemin un pielieto arvien biežāk, novērtējot tās ieguvumus bērnu prasmju attīstībā un savstarpējo attiecību audzināšanā. Pedagoģijas pieeja kļuvusi par populāru un teju par standarta normu. “Manā uztverē šī pedagoģija ir praktiskā dzīve.”

Iespēja – brīvprātīgais darbs
Līvija vērtē, ka viņai kā skolotājai visu laiku vajadzīgs meklēt arvien jaunu pieredzi. Montesori bijis tas lauciņš, kurā viņa var justies pati. “Kādreiz pedagogiem bija lielāka brīvība – ar atzīmēm un vērtējumiem varēja brīvāk izpausties,” viņa salīdzina.
Montesori pedagoģija ir noderīga elementāro prasmju un pašreiz aktuālu problēmu risināšanā – lasīšanā, runāšanā, valodas attīstībā, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes gadījumos. “Nav nevērtīgu darbību, tikai tās jāprot piemeklēt un izmantot atbilstoši situācijai.”
Līvija atzīst, ka kādreiz pati bijusi lekciju tipa skolotāja. “Teikšu tā – biju samaitāta ar to. Ir bijuši lūzuma punkti, kad – es esmu skolotāja! Taču laika gaitā pielīmeņojos bērniem – ja nodarīju pāri, pratu lūgt piedošanu. Līdz ar to jaunieši mani respektēja. Tāpat tagad – ja ir “lūdzu” un “paldies” no manis, tad arī tas pats hiperaktīvais bērns pretī ar to pašu. Un tas iekšēji tā noglāsta – ka tev atbild ar to pašu!”
Līvija uzsver, ka Montesori pedagoģija ir virziens, kuru viņa vilkšot līdz pēdējam elpas vilcienam. “Tā nav grūta strādāšana – tas ir plūdums, kur nav čammāšanās, bet notiek īsta darbība – mācīšanās. Tas notiek automātiski, ieplānojot jebkādas lietderīgas darbības. Ar vienu mantu un vienu pieeju bērns apgūst vairākas mācības.”
Līvijas vadītās nodarbības apmeklē vairāk nekā 20 bērnu. “Ir bērni, kuri iesaistās vasaras mēnešos, ir tādi, kuriem vajag pāris reizes, lai palīdzētu gūt izpratni valodā vai matemātikā. Kādi astoņi līdz desmit bērni ir tā saucamie ilgie nācēji, kuriem līdzu vairākus gadus. Vajadzība pēc manas mācīšanas ir – to protu novērtēt, un ir gandarījums, ka ģimenes to izmanto. Bieži nodarbības vecāki nevar bērniem nodrošināt, jo pieaugušie strādā – nav iespējas bērnu regulāri izvadāt.”
Līvija lepojas, ka ir brīvprātīgā darba veicēja – par darbu viņa naudu neņem. “Es nestrādāju naudas dēļ. Ja šo savu darbu darītu naudas dēļ, tad būtu pavisam kur citur. Ir iespēja brīvprātīgi un anonīmi noziedot. Ir ģimenes, kas nevar samaksāt – ja nav naudas, bet bērnam ir vajadzīga palīdzība mācībās, tas nozīmē lēcienu atpakaļ attīstībā. Jo vecāki gluži vienkārši nevar to atļauties. Par atalgojumu es nedomāju – man ir pensija, strādāju algotus darbus. Piekrītu, ka katram būtu pienākums ieguldīt savu brīvprātīgo darbu citu labā.”

Veicina attiecības
“Pa šiem gadiem no Montesori pieejas pedagoģijā un metodēm esmu izvilkusi savu esenci, un man arī ir pašai jaunas pieejas. Protams, ja salīdzina laiku, kad sākām strādāt, ar mūsdienām, kad ir jaunā Montesori pedagogu paaudze, atšķiras mācību materiāli un iegādes iespējas. Kursos, ko apmeklēju joprojām, māca jaunas, labas lietas. Vairākas savas pieejas iespēju robežās iepludinu arī savā mācību priekšmetā – mūzikā.”
Līvija atceras, ka pirmajos darbības gados viņai mācību materiālu bāze bijusi niecīga, piesaistījusi pedagogus, kuriem jau bijis mācību apguvei nepieciešamais. Daudz materiālu skolotāja laika gaitā izgatavojusi pati. “Domāju, ka daudziem skolotājiem, kuri ilgus gadus strādājuši, grūtāk pieņemt citādu pieeju mācībām. Grūti ir pārlauzt domāšanu. Tiklīdz to pieņem un pierod, tā lieta aiziet veiksmīgi. Es zinu, ko nozīmē, kad vecākiem par bērnu pasaka – viņš ir slinks, neko nemāk, neko negrib. Tas ir ļoti sāpīgi. Šajā pedagoģijas pieejā ne tikai māca nepieciešamo, bet arī audzina – veicina veiksmīgākas savstarpējās attiecības, atver dvēselisko un cilvēcisko pusi –, tad tās mācības vieglāk ieiet sirdī. Ja bērns un arī vecāks ir ar nolaistiem spārniem, svarīgākais viņā ir dabūt to lusti!”

Aizved kori uz svētkiem
Līvija daudziem bijušā Liepājas rajona iedzīvotājiem noteikti atsauc atmiņā 1998. gada Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkus. “Tā bija neiespējamā misija, ko paveicām, bet mēs to izdarījām,” uzsver mūzikas pedagoģe un diriģente.
Toreiz pašdarbībai visā Latvijā klājās diezgan grūti, taču galvā bijusi ieņemta doma – ir jābrauc uz Dziesmu svētkiem! Tolaik Līvija strādāja Krotes skolā par mūzikas skolotāju, un viņai bija doma – jādibina Bunkas pagasta koris un jātiek uz svētkiem! “Nākamajā vasarā jau bija Dziesmu svētki, bet septembrī tikai par to sāku runāt un vākt kopā kolektīvu. Uz pirmo mēģinājumu atnāca vien daži cilvēki. Neticēju – nu nevar tā būt, ka visā pagastā nevaram kolektīvu uztaisīt!” atminas Līvija.
Viņa jau tikpat kā pateikusi, ka Bunkas pagasta koris piedalīsies skatē pavasarī. “Par mani smējās – teica, ka man putni galvā! Bet esmu vienmēr bijusi pārliecināta – viss, kas dzīvē ir iespējams, to var izdarīt!” pārliecību pauž diriģente.
Par to laiku Līvijai palikušas vislabākās atmiņas. Jo Bunkas pagasta koris uz svētkiem tika pirmo reizi. Iepriekš kolektīvs no šī pagasta bija Dziesmu svētkos pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. “Tas bija traki, bet paldies par atbalstu visiem, kuri toreiz iesaistījās! Initu Rubezi piesaistījām kā koncertmeistari. Decembrī sākām normāli strādāt, taču – koris nevar dabūt pirmo oktāvu. Ko tas nozīmē – “Gaismas pils” un “Jāņu vakars” taču jādzied augšā! Reāli īstos mēģinājumus sākām tikai pēc Jaungada.”
Diriģente teic, ka tajos gados bijis liels finansiāls trūkums, cilvēki, kuri varētu kļūt par kora dalībniekiem, bija priecīgi, ka atraduši algotu darbu, un darbalaiks bieži bijis neparocīgs mēģinājumiem. Uzšūti tērpi, kas izcēlušies uz kopkora fona – gaišās krāsās. Taču doma, ka varētu tikt uz svētkiem, nostrādājusi – vēlme tikt bija ļoti liela. Līvija tolaik bijusi 9. klases audzinātāja, piesaistījusi arī savas audzēknes. “Pamazām visi saprata – nav ko sēdēt uz vietas, ir jāstrādā un jāiet uz priekšu!”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Arī nereālas lietas var īstenot

Kategorijas