Kad saule aust

2020. gada 20. februāris 07:00

Rīts. Jauna diena sākas ar saules lēktu. Daudz dzīvē zaudējuši tie, kuri neredz un nedzird šo atmodas brīdi dabā. Tikai pašā vasaras vidū govis dzina ganos, kad saule bija pārkāpusi apvārsni. Pārējā laikā, kad vien mākoņi neslēpa debesjumu, varēja ik rītu vērot saules parādīšanos. Es centos notvert tieši to brīdi, kad saule parādījās pie apvāršņa. Katru rītu tas notika citādi. Kādreiz, skatoties mākslinieku gleznās saules lēktu vai rietu, gribas teikt – samāksloti, dabā tā nav! Un tomēr ir! Nav vārdos izsakāma tā daudzveidība, tā krāsu bagātība, tā neatkārtošanās iespēja, kāda dabā redzama ik rītu un vakaru.
Saules parādīšanās vietā vispirms pie apvāršņa redzama blāzma, kas kļūst aizvien spilgtāka un spilgtāka, kas liekas kā kāda milzīga ugunsgrēka tāla atblāzma, kas kļūst ik brīdi spēcīgāka: tūliņ, tūliņ nāks pati gaisma, siltuma, enerģijas un dzīvības nesēja – SAULE. Tās vēstneši stari miljoniem kilometru tālu pa priekšu skrien un visai cilvēcei vēsta – Saule nāk!
Un tad viņa parādās! Sākumā maza, maza svītriņa pāri koku galotnēm tālām, bet spilgta un krāšņa. Dienas vidū saule, liekas, ļoti lēni pārvietojas pa zilgano debess kupolu pāri mūsu galvām, bet pie apvāršņa redzam, ka tā gan strauji ceļas rītos, gan strauji grimst vakaros. Brīdī, kad saule aust, arī daba it kā atdzīvojas, pārvēršas. Gaiss piestrēdzis pilns putnu dziesmu: vītero, čivina, švilpj, čiepst, trallina. Saules starus atstaro ik rasas piliens, ik zieda pumpurs, ik zāles stiebrs, ik koku lapa.
Saules lēkti deva tādu uzmundrinošu spirgtumu, gribu darboties, radīja gaidas, ko nesīs jaunā diena, kādus darbus, kādas grūtības, kādus priekus un vilšanās. Tie ļauj izjust dabas pamošanos, tuvina ikvienu dvēseli dabai, ļauj katru rītu no jauna pārdzīvot dabas brīnumu. Saules lēkts it kā apskaidro cilvēka dvēseli, dzidrina tā jūtas, padara tās spēcinošākas, ļauj pilnīgāk izprast dabas varenību.
Bet, kad vakaros saule “jūrā iebrida”, tad pārņēma it kā skumjas, nogurums, atslābums muskuļos un domās. Diena bija galā. Visa dzīvā un nedzīvā daba vēlējās atpūsties, lai no jauna spirgta un vesela sagaidītu sauli.
Saules lēkts kļuvis kā simbols pārvērtībām dabā, kā pamats iezīmīgākiem notikumiem cilvēka dzīvē.
Cik jauniešu dodas pretim saules lēktam pēc sava izlaiduma balles! Cik daudz jāņubērnu acis nav apžilbinājis saules lēkts pēc Līgo nakts, kad pēc neveiksmīgā papardes zieda meklēšanas acis līp ciet no noguruma!

Papardes zieda meklēšanas romantika bērnībā man bija sveša. Kad saimniece teica: šonakt ziedēs papardes zieds, es staigāju novakarē pa tuvējo mežu un meklēju šo mistisko ziedu. Atradu! Zaļgans bumbulis slēpās zem robainām, it kā sadriskātām lapām. Priecīgs nesu to mājās, bet saimniece tik smējās. Paparde ziedot tikai pusnaktī un tikai īsu brīdi, ka visi to nemaz nepaspējot atrast. Mīklaina runa.
Prasīju saimniekam, bet tas atbildēja vēl mīklaināk: “Tu esi vēl par mazu. Papardes zieds savu noslēpumu sāk atklāt tikai jauniešu gados.”
Vēl par mazu! Un augs arī jocīgs! Kur tad ir tā robeža, kad varēšu šo brīnumziedu redzēt?
Dabā vēl daudzi noslēpumi nav atklāti. Arī papardes zieds vēl turpina mulsināt bērnu prātus pieaugušo cilvēku izraisītā ziņkārē un neziņā. Vēl laika, paparde nav ziedējusi! Varbūt to nemaz nevar redzēt, tikai just? Vai papardes zieds nobirst reizē ar saules lēktu? Kas to lai zina!

Kad pēc daudziem desmitiem gadu, mūža otrā pusē, atgriezos no Olimpiskajām spēlēm Monreālā, nakti negulēju, bet gaidīju saules lēktu. No Monreālas izbraucām vakarā un traucām pretim rītam. Salonā visi gulēja. Pārdzīvojumu bagātās dienas ķermenī radīja smagu noguruma sajūtu, acis vērās ciet, bet gulēt nedrīkst! Tikai vienu reizi mūžā ir dota iespēja braukt pretim saules lēktam, redzēt sauli austam virs Atlantijas okeāna. To brīdi nedrīkst nogulēt!
Laiku pa laikam ar vienu aci palūrēju mazajā, apaļajā lodziņā, aiz kura debess kļuva aizvien gaišāka. Tumši, biezi mākoņi centās aizsegt debess vāku. Pulkstenis rādīja stundu pēc pusnakts. Viņa nāca, savus ugunīgos staru dzīparus gar mākoņu tumšajām malām un cauri spraugām spiezdama debesu telpā, nesdama dabai rītausmas svaigumu. Zili melnās mākoņu grēdas un spilgti dzelteni sarkanā saules gaisma radīja vēl nebijušu krāsu kombinējumu, uz zemes neredzētas tumsas un gaismas kaujas panorāmu. Acis apžilba, kad mākoņi atsedza plašāku klajumu un saule ar miljonvatīgu spēku iesvieda žilbinošu gaismu lidmašīnas iluminatorā.
Biju piedzīvojis mirkli, kādu savā mūžā baudīju tikai reizi. Nu varēju mierīgi atpūsties! Vēl skats uz bezgalīgo okeāna spilgto zilumu, kurā kā balti punktiņi peldēja lielie okeāna laineri. Bija sākusies garākā diena mūžā!

Bet atgriezīsimies bērnībā.
Lai redzētu saules atmodu, man katru rītu bija jāizcīna smaga divcīņa ar Miega māti.
“Nu, Prīdeli, celies!” saimniece parasti laipnā balsī mani modināja un tik ilgi stāvēja pusatvērtās durvīs, kamēr saņēma no manis kaut cik skaidri saprotamu atbildi.
Piecēlos sēdus. Kājas ļengani nokarājās pār gultas malu. Rokas berzēja aizlipušās acis. Kāda iekšējā balss teica: “Celies!”, bet otra sacīja: “Nu, atlaidies, puisīt, vēl piecas minūtītes!”
Tīkamais cīnījās ar netīkamo, pienākums pret vēlēšanos. Caur raudošo loga rūti varēja redzēt, ka lietus vīriņš caur smalku sietiņu sijāja sīkas, pūdercukuram līdzīgas lietus lāsītes. Tādos rītos miegs vēl neatlaidīgāks bija kā citkārt. Paskatījos uz spilvenu. Kur mana galva bija atradusies, drāna bija manāmi pelēkāka, bet iedobe tik maiga un silta un vilka galvu atpakaļ ar neatturamu spēku.
Katru rītu pie sevis klusi skaitīju Kārļa Skalbes “Rītu”:
    “Vēl sapņu meitiņa
    Glaužas man klāt,
    Grib mani silti
    Vēl midzināt.
    Bet manas rokas
    No viņas vaļā jau raisās,
    Viņas vainadziņš irst,
    Un rozes ap mani kaisās.”
Bet manas rokas no viņas nespēja vēl atraisīties, un rozes ap mani nekaisījās.
Ar ko mēra miegu? Litros, kubikmetros, vezumos, tonnās, saujās vai kādā citā neizprotamā mēra vienībā? Vienalga, ar ko. Līdz optimālai normai, kāda nepieciešama bērna atpūtai, man katrā ziņā pietrūka krietns daudzums. Visu vasaru miegu ķēru kā izbadējies maizi... un noslīgu atpakaļ gultā. Padevos sapņu meitiņas maigajiem apkampieniem: ... mēs skolā spēlējam bumbu. Esmu vārtsargs. Tveru pat netveramas bumbas. Neviena man neaizskrien garām. Pat pendeli es notveru. Šoreiz to redz arī tā meitene, kuru es gribētu vienmēr redzēt mani spēlējam.
    “Es dzirdu, ka durvis
    Lēni čīkst
    Un pastaliņas
    Pa grīdu švīkst.
    Mīļa balss klusi trīc...”
Nē, tā nebija mīļā māmiņas balss!
“Alprīd! Alprīd! Vēl tu guli!” manu īslaicīgo laimes mirkli kā ar pātagu pārcērt saimnieces balss, kurā laipnums nemaz vairs nav jūtams. “Govis jau sētā, bet gans vēl gultā! Nu jāņem žagars, ka nemaz vairs neklausa. Guļ kā Dieva lops!”

Miegs pagaisa kā pieneņpūkas stiprā vējā. Esmu kājās kā dzelts. Varu apģērbties dažās sekundēs. Vakarā viss jau nolikts pa ķērienam. Ne viena lieka kustība, ne viena lieka sekunde. Bikses kājās: žvikc! Pie mūrīša sausi sakaltušas vakar sabristās zeķes. Pastalas kājās! Ak, šausmas! Auklas vienmēr trūkst tieši tajā brīdī, kad vismazāk laika. Neatceros, ka šņore būtu trūkusi reizēs, kad nav jāsteidzas. Eh, tāda aizkavēšanās! Ne plakano mezglu steigā var sasiet, ne pastalas caurumos trāpīt, kuri sarāvušies tik mazi kā peļu acītes.
Tomēr esmu gatavs! Blūzi var uzvilkt jau ejot un cepuri var uzlikt vēlāk. Seja vēl sačokurojusies kā embiere. Uz Adeles kaunināšanu neklausos.
“Šķic, maitas, kustieties ātrāk!” uzšauju aitām pa ļipām, lai ātrāk tiktu no pagalma ārā un prom no saimnieces.
Tā vairs nebūs!
Pēc soda mēriem žagari vēl skaitījās zemes soda mērs, kurus faktiski dabūju tikai vienu reizi, kad govis bija kviešu laukam izcirpušas pārāk lielu robu. Toties divas reizes pļaukas dabūju. Vienu reizi no saimnieces, kad govis bizenējot tika rudzu laukā, bet otrreiz, kad meža pļaviņā paganīju govis un bojā gāja daži jaunie priežu kociņu dēstījumi. Vecais mežsargs man tā cirta, kad vaigs visu dienu bija sārts kā tomāts. Abos gadījumos manas paviršības dēļ bija aizskarts dabas svētums: maize un mežs! Lai gan sirds no pazemojuma sūrstēja vairāk nekā vaigs, taču pļaukas palīdzēja saskatīt svētumu un to cienīt visu mūžu, un bija jāatzīst, ka saņēmu tās pelnīti. Ir labi dzīvē sastapties ar cilvēkiem, kuriem dārgas ir svētuma jūtas, kuri spēj aizdegties, tās aizstāvot, un nākamajām paaudzēm tās iepotēt, kaut ne vienmēr pieņemamiem, tomēr iedarbīgiem paņēmieniem.
Augstākais soda mērs, ko man saimniece piesprieda, bija: “Es pateikšu mātei!”
To man piesprieda tad, kad saimniece atklāja, ka tālajās pļavās, kur lieli ozoli sedza skatu no mājām, guldināju govis, lai sacenstos ar kaimiņu ganu kārtslēkšanā. Saimniece vienmēr bija dusmīga, kad govis deva maz piena, bet daudz piena varēja iegūt tikai tad, kad govis visu laiku ēda treknu, sulīgu zāli, nevis skrubināja retās nezāles puspelēkā papuvē. Biju atbildīgs par to, lai govis būtu krietni pieēdušās, neļaujot ganos ne mirkli atgulties.
Pēc šāda sprieduma mātes ierašanos gaidīju ar dalītām jūtām. Kuram bērnam negribēsies sastapt savu māti, it sevišķi, ja tā nav redzēta pāris mēnešus, bet, ja mātes ierašanās jāgaida kā soda izpirkšana, tad labāk lai viņa nebrauc!
Māte tomēr atbrauca, un saimnieces seja kļuva smaidīga kā saulīte. Ēdināja māti pie saimnieka galda, pat saldo ēdienu izvārīja mammai par godu, ko citkārt tikai svētdienās baudījām. Arī mani pieaicināja pie saimniekgalda, kur ēdu vienīgo reizi visā vasarā. Saimnieces mēle bija atkal kļuvusi mīksta kā izmērcēts pastalas lāps, slavēja, cik labs gans šovasar viņai trāpījies, un ne vārda par žagariem un govju guldināšanu, par grūto uzcelšanos rītos, par neveiksmīgo govju slaukšanu. Mamma strēba žāvēto plūmju kompotu, kurā peldēja balti un glumi kartupeļu miltu kurkuļi, un klusībā priecājās, ka dēls attaisnojis uz viņu liktās cerības, bet par algas palielināšanu ar formastērpu tomēr baidījās atkal ieminēties.
Māte atbrīvoja aitas no biezā vilnas kažoka, kurš karstajās vasaras dienās smacēja aitas nost. Aitas pēc šādas izģērbšanas kļuva pārsteidzoši tievas kā modes dāmas un sūtīja mātei pateicības blējienus. Māte uzsēja lielo, bet vieglo vilnas maišeli uz velosipēda bagāžnieka, piekodināja man arī turpmāk būt čaklam un paklausīgam saimnieces pakalpiņam un, saņēmusi no manis uz vaiga čaukstošu atvadu buču, apmierināta sēdās uz vellarata, atstājot mani ar vientulīgām domām vasaras un sētas vidū.
Turpmāk vēl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kad saule aust

Kategorijas