Lietuvas dzimšanas dienu pieminot

2020. gada 20. februāris 07:00

Līdzīgi kā Latvija, arī Lietuva un Igaunija savu neatkarību svin gada tumšākajā laikā, tikai vairāk uz pavasara pusi: Lietuva –16. februārī, Igaunija – 24. februārī. Lai gan publiskajā telpā latviešiem patīk vietā un nevietā piesaukt baltiešu vienotību, tomēr tā vien gribas iesaukties dzejnieka Māra Čaklā vārdiem: “Cik maz mēs viens par otru zinām!”
Daudzi no mums vai nu regulāri brauc iepirkties uz Lietuvas veikaliem, vai vismaz ir tajos bijuši, esam ēduši cepelīnus un lietuviešu nacionālo saldumu – šakoti, daudzi ir bijuši Klaipēdā, Palangā, varbūt arī Viļņā, Kauņā. Tajā pašā laikā – vai mēs spētu nosaukt ievērojamākos lietuviešu rakstniekus, dzejniekus, mūziķus, aktierus? Ko mēs zinām par Lietuvas vēsturi? Skolās māca angļu, krievu, vācu valodu, bet cik daudz ir iespēju apgūt mūsu kaimiņu – lietuviešu un igauņu – valodas?
Jā, Rīgā ir lietuviešu ģimnāzija, augstskolas piedāvā apgūt baltu filoloģiju, somugru filoloģiju, noteikti ir vietnes internetā, kur iespējams mācīties arī lietuviešu un igauņu valodu. Bet ar to ir par maz. Mums vajadzētu dot iespēju apgūt lietuviešu valodu arī skolās, kaut vai kā izvēles priekšmetu utt. Galu galā – ja saucam lietuviešus par saviem brāļiem, tad būtu lietderīgi iepazīt viņus, viņu vēsturi, kultūru un valodu.

Ieskats vēsturē
Lietuvas vēsture savā ziņā atšķiras no Latvijas vēstures. Kamēr Latvijas teritorijā dzīvojošās baltu ciltis nespēja aizmirst savstarpējās ķildas un izveidot vienotu valsti, tādējādi pakļaujoties vācu krustnešiem, lietuviešiem paveicās ar spēcīgu valdnieku Mindaugu, kurš uz vairākiem gadsimtiem ierakstīja Lietuvas vārdu Eiropas kartē. Lietuva oficiāli kļuva par karaļvalsti, kad 1250. gadā pāvests Inocents IV kronēja Lietuvas valdnieku Mindaugu. Lietuvas lielvalsts pletās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai.
1529. gadā tika izdoti Lietuvas statūti – visprogresīvākais likumu kodekss Austrumeiropā. Tas pilnībā nodrošināja reliģijas brīvību un pilsoņu tiesības visiem Lietuvas iedzīvotājiem. Protams, tādai salīdzinoši mazai tautai kā lietuvieši bija maz izredžu būt patstāvīgai mūžīgi, tādēļ tika meklēti sabiedrotie un atrasti Polijas veidolā. Sākotnēji tika noslēgta savienība, kas tapa arvien ciešāka, līdz izveidojās Polijas–Lietuvas apvienotā valsts –
Žečpospolita.
Ar laiku Polija sāka dominēt, un tieši šeit saknes meklējamas senajā Polijas un Lietuvas konfliktā par to, kam īsti pieder Viļņa, kas abu valstu attiecības turpināja ietekmēt vēl 20. gadsimtā un, iespējams, pat mūsdienās. 1795. gadā Polijai un līdz ar to arī Lietuvai bija jāpakļaujas apvienotajai Krievijas, Austrijas un Vācijas kundzībai.

Neatkarības atjaunošana
Baltijas valstu starptautiskais stāvoklis 1918. gada beigās bija ļoti nenoteikts. Saskaņā ar Kompjeņas pamiera noteikumiem, Vācijai bija jānodrošina okupēto tautu pašnoteikšanās tiesības, taču vienlaikus Antantes valstis uzskatīja Baltijas valstis par Krievijas sastāvdaļu, kuras likteni ir tiesīga izlemt tikai Krievijas Satversmes sapulce.
Padomju Krievija 1918. gada 13. novembrī anulēja visus līgumus ar Vāciju un sāka gatavoties karam. Uzbrukuma mērķis bija iebrukt Vācijā un nodibināt tur padomju varu. Tāpēc tas apdraudēja arī Baltijas valstis. Tomēr uz Baltiju tika nosūtīti relatīvi nelieli spēki, jo Sarkanā armija bija iesaistīta Krievijas Pilsoņu karā.
Dzenoties pakaļ vāciešu karaspēkam, sarkanarmieši 1918. gada decembrī ienāca arī Lietuvā. Sākumā viņi devās virzienā no austrumiem uz rietumiem. Cita pēc citas krita Lietuvas pilsētas – Šauļi, Telši, Panevēža un Ukmerģe. Februāra sākumā Sarkanā armija sagrāba visu Lietuvas austrumdaļu un tuvojās Kauņai.
1919. aprīlī poļu armija padzina boļševikus no Viļņas, taču tūlīt sākās bruņotas sadursmes starp poļiem un lietuviešiem. Tās neizdevās novērst ne ar Parīzes miera konferenci, ne Lietuvas un Polijas sarunām. Sadursmes tika pārtrauktas tikai 1920. gadā, kad ar jaunu sparu sākās karš starp Padomju Krieviju un Poliju. Noslēdzot miera līgumu ar Lietuvu, Padomju Krievija atzina Viļņas apgabala piederību Lietuvai.
Sarunas, kas sākās Tautu Savienības spiediena dēļ, noslēdzās 1920. gada 7. oktobrī ar līguma parakstīšanu Suvalkos. Saskaņā ar to, Viļņa tika atzīta par Lietuvas pilsētu. Tomēr divas dienas pēc līguma parakstīšanas Viļņu sagrāba poļu ģenerāļa Lučana Žeļigovska komandētie spēki. Kaujas ar minimālām sekmēm turpinājās, kamēr iejaucās Tautu Savienība. Lai gan Lietuva protestēja, apgabals palika poļu rokās un vēlāk nonāca Polijas valsts sastāvā. Lietuva Viļņu atguva tikai pēc Otrā pasaules kara. Lietuvas starptautiskā atzīšana lietuviešu un poļu konflikta dēļ tika novilcināta līdz 1922. gada rudenim.

Braļukas Latvijā
Latvijā lietuvieši visvairāk dzīvo novados gar Latvijas–Lietuvas robežu, kā arī Liepājā un Jelgavā. Pēc Latvijas Iedzīvotāju reģistra 2017. gada datiem, mūsu valstī dzīvo 26 555 lietuvieši, kas veido 1,2% no visiem Latvijas mazākumtautības iedzīvotājiem.
Liepājā par lietuviešu kultūras un etniskās identitātes saglabāšanu rūpējas lietuviešu kultūras biedrība “Rūta”, kas regulāri rīko dažādus pasākumus un ir atvērta sadarbībai arī ar latviešiem. Pagājušajā gadā biedrības folkloras ansamblis “Senolia” piedalījās Liepājas Kultūras pārvaldes rīkotajā Mazākumtautību kultūras dienā, kurā vienkopus sanāca dažādas Latvijā dzīvojošās etniskās minoritātes, tajā skaitā lietuvieši, kuri līdztekus tradicionālajām dziesmām un dejām izrādīja arī savus ēdienus, rokdarbus un citas materiālās kultūras lietas.

Kultūras daudzveidība
No lietuviešu rakstniekiem latviešiem pazīstama varētu būt Jurga Ivanauskaite, romāna “Ragana un lietus” autore, Kristijons Donelaitis ar poēmu “Gadalaiki”, Judīte Vaičūnaite, Justīns Marcinkevičs.
No populārās mūzikas izpildītājiem Latvijas klausītājiem, iespējams, prātā palicis Amberlife, kurš dziedājis kopā ar latviešu skatuves mākslinieci Ladybird. Smagā metāla un folkmūzikas fani Latvijā noteikti ir dzirdējuši vai pat apmeklējuši “Kilkim Žaibu” (latviski – Sasper zibens) – smagās un tautas mūzikas festivālu, kas tiek rīkots kopš 1999. gada. To ik gadu apmeklē vidēji 1500–2000 cilvēku. Festivālā uzstājas galvenokārt grupas un folkloras kopas no Baltijas valstīm. No Latvijas visa festivāla norises vēsturē uzstājušās tādas grupas kā “Skyforger”, “Auļi”, “Green Novice”, “Vilki”, “Heaven Grey” u.c.
Visā pasaulē zināms ir Mikalojs Konstantīns Čurļonis – gleznotājs un komponists. Vairāk nekā 250 muzikālu kompozīciju un apmēram 300 gleznu autors. Viņa simbolisma stilā gleznotie darbi 2018. gadā kopā ar Latvijas un Igaunijas simbolistu gleznām tika izstādīti slavenajā Orsē muzejā Parīzē.
Viens no veidiem, kā varam izprast kādas tautas kultūru, ir iepazīties ar tās ēdieniem un dzērieniem. Vēsturiski lietuviešu virtuve ietekmējusies no tādām Austrumeiropas valstīm kā Polija un Ukraina, taču tai ir arī līdzība ar Skandināvijas tautu, ungāru, rumāņu, gruzīnu un pat ebreju virtuvēm, saplūstot senlietuviešu virtuvei, kas veidojusies no 14. līdz 18. gadsimtam kā priviliģēto šķiru kultūra, un zemnieku virtuvei, kas radās 19. gadsimta otrajā pusē pilnīgi neatkarīgi no iepriekšējām tradīcijām.
Lietuviešu virtuvi vēsturisku iemeslu dēļ ietekmējusi arī vācu virtuve un kultūra, tajā ieviešot kartupeļu un cūkgaļas ēdienus, kā kartupeļu sacepumu – kuģeli (kugelis), kartupeļu desas (vėdarai) un zarota koka formas kēksu ar tukšu vidu – šakoti (šakotis).

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Lietuvas dzimšanas dienu pieminot

Kategorijas