Speciālās izglītības iestādes – sistēmas pārmaiņu krustcelēs

2020. gada 27. februāris 07:00

416

Speciālās izglītības iestādes – sistēmas pārmaiņu krustcelēs

Pagājušā gada vasarā Aizputes novada izglītības iestāžu kartē iezīmējās jauns vārds – Padures pamatskola. Līdz šim tā novadniekiem bija zināma kā Lažas speciālā internātpamatskola. Tā kā Vispārējās izglītības likums noteica, ka speciālās internātskolas tiek izslēgtas no izglītības iestāžu tipoloģijas, vietējai pašvaldībai nācās lemt par labu jaunam skolas nosaukumam.
Lai arī mainījies nosaukums, skolas ikdienas darbs rit savu ierasto gaitu, norāda mācību iestādes direktors Linards Tiļugs. Šeit tiek īstenotas divas pamatizglītības programmas bērniem ar garīgās attīstības traucējiem, kā arī divas profesionālās pamatizglītības programmas – “Mājturība” un “Būvdarbi”. Šajā mācību gadā skolā skolojas 79 audzēkņi.

Revolūcijas nebūs
L. Tiļugs teic, ka vienīgās problēmas, kas skolu skārušas, mainot nosaukumu, bijušas birokrātiska rakstura. Proti, mainījušies tās rekvizīti un līdz ar to informācija aktīvajos dokumentos un līgumos. Šis process vedies vairāk vai mazāk raiti, vien ar dažiem pakalpojumu sniedzējiem bijuši sarežģījumi. “Paradoksāli – ar mazajiem ir ļoti vienkārši. Vienreiz piezvani, pasaki, un viss notiek. Problēmas sākas ar dižajiem,” uzņēmumu pretimnākšanu salīdzina direktors. Piemēram, uzņēmums “Tet”, kas agrāk bija zināms kā “Lattelecom”, nereaģē uz direktora vairākkārtēji izteikto nepieciešamību rēķina rekvizītos veikt izmaiņas, lai to varētu apmaksāt un tas būtu spēkā esošs. “Ar lielajām iestādēm ir sarežģītāk – tur birokrātija ar lielāku inerci strādā,” vērtē L. Tiļugs.
Viņš neslēpj: sākotnēji arī tīri cilvēciski bijis grūti pieņemt, ka skola vairs nebūs ar līdzšinējo nosaukumu. Tas cilvēkiem bijis jau ierasts un pašsaprotams. Direktors gan mierina, ka nosaukuma maiņa ir lielākās pārmaiņas, kas skolu sagaida. “Pagaidām neko revolucionāru neplānojam.” Un kādēļ gan tas būtu jādara, ja mācību iestāde strādā veiksmīgi un skolēni tajā apgūst nepieciešamās prasmes, kas viņiem noder turpmākajā dzīvē? Tā, piemēram, profesionālās programmas “Būvdarbi” apguvēji sevi praksē pierāda tik labi, ka darba devēji viņiem darbu savos uzņēmumos piedāvā vēl pirms skolas beigšanas.
L. Tiļugs norāda, ka tas ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, prieks, ka audzēkņu veikums un spējas tiek novērtētas, no otras – tādējādi grūtāk jauniešus noturēt uz trešo kursu, lai mācības pabeigtu. “Pēc otrā kursa viņus sāk izķert darba tirgū.” Tomēr kopumā šādu sadarbību uzņēmēju un skolēnu starpā mācību iestādes vadītājs vērtē pozitīvi: “Mazliet veiksmes stāsts.”

Pievēršas mūzikai
Laikā, kad skolā norisinājies jau ierastais konkurss “Valodiņa”, iestādē viesojusies grupa “Ducele”, kuras pārstāvji šajā reizē bijuši žūrijas locekļu godā. L. Tiļugs pastāsta, ka sarunā ar vienu no grupas līderiem – Arni Veisbārdi – tapis skaidrs, ka savās pārdomās par izglītības jomu skolas direktors nav viens. “Mums iznāca garāka saruna tieši par pedagoģijas tēmu, un mēs ar viņu bijām kā uz viena viļņa, jo arī man viena no izglītības filozofijas šķautnēm ir sekojoša: muzicēšana ir viens no veidiem, kas attīsta intelektu, domāšanu, smadzeņu darbību. Tādēļ mēs savā skolā muzicēšanu piekopjam ļoti daudz un brīvi.”
Skolas direktors atklāj, ka skolēni mācās ne tikai obligāto programmu un apgūst tajā iekļautās dziesmas, bet arī paši veido repertuāru un izvēlas mūzikas instrumentus, ar kuriem vēlas darboties. Instrumentu spēles apguve audzēkņiem padodoties visnotaļ labi. “Mūzika mums te gandrīz visu laiku skan, esam pie tā pieraduši, un tas nemaz netraucē. It īpaši zinot to, ka tas bērniem nāk tikai par labu.”
Sarunas laikā ar A. Veisbārdi Padures pamatskolas direktors uzzinājis, ka, piemēram, Somijā tieši muzikālajai izglītībai tiek pievērsta īpaša uzmanība un liela nozīme. Somijā esot pat augstskolas, kurās studijas balstītas uz īpašu struktūru, proti, obligāto priekšmetu vidū jebkurā programmā iekļaujot mūziku. Tikai pēc tam, kad apgūti mūzikas pamati, tiekot gatavoti nākamie speciālisti, piemēram, juristi, ekonomisti. Tas tiekot darīts, lai nākamajos dažādu nozaru profesionāļos attīstītu domāšanu. “Ļoti interesanta lieta. Apdomas vērta,” uzskata L. Tiļugs. Viņaprāt, tas varētu būt viens no veidiem, kam pievērst pastiprinātu uzmanību arī Latvijas izglītības sistēmas sakarā.

Ierauga pozitīvu ainu
Padures pamatskolu nesen apciemojuši Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvji, kuri apbraukā valsts speciālās izglītības iestādes un novērtē situāciju tajās. Viņi bijuši patīkami pārsteigti par to, ka Padures pamatskolā redzama rosība un tajā iesaistīti visi skolas audzēkņi – katrs atrodot sev tuvāko nodarbi.
Direktors izmantojis iespēju un IZM pārstāvjiem pajautājis arī par to, cik tuvu riska pozīcijai par iestādes likvidēšanu ir Padures pamatskola. Zināms, ka ministrija uzsākusi sijāt tās skolas, kurās ir mazāk nekā 100 bērnu. L. Tiļugs norādījis, ka, pēc atbildīgo inspekciju un institūciju atzinuma, Padures pamatskolas ēkā nemaz nav iespējams uzņemt vairāk par 80 bērniem. “Kapacitāte ir tāda, kāda tā ir.” Taču tas reizē vērtējams pat kā pluss, jo līdz ar to maza un kompakta ir arī skolas saimniecība, ēka ir vieglāk un izdevīgāk uzturama. “Mums šī kompaktā situācija ļauj neraudāt par iztikšanu. Ar savu saimniecību tiekam galā un esam pašpietiekami ar to, kas mums ir. Tas ir labais stāsts.” To redzējuši un sapratuši arī IZM pārstāvji un atzinuši, ka Padures pamatskola šobrīd nav riska zonā.
Tikšanās reizē tapis arī zināms, ka ministrija iecerējusi atteikties no profesionālās izglītības programmām speciālajās izglītības iestādēs. To vietā plānots izveidot arodizglītības moduļus. “Vienvārdsakot, nekas nav tik pastāvīgs kā pārmaiņas. Un pie mums tas strādā perfekti,” situāciju nozarē Latvijā raksturo L. Tiļugs.
Biežās pārmaiņas gan skar ne tikai izglītības jomu, bet visu Latviju kopumā. Bažas skolas direktoram rada arī gaidāmā teritoriālā reforma, jo tā situāciju var strauji vērst par sliktu. Lielākas teritorijas ietvaros Padures pamatskola un tās pedagogu un skolēnu vajadzības var kļūt mazāk svarīgas, bieži nesadzirdētas. Kopš 2010. gada, kad izveidota novadu sistēma, arvien jūtama pašvaldības iesaiste un atbalsts skolas darbībā. Par to L. Tiļugs ir ļoti pateicīgs un neslēpj: ja nebūtu pašvaldības, draugu un sponsoru atbalsta, skolas liktenis varētu būt bēdīgs.

Saredz absurdu
Direktorā sašutumu raisa fakts par skolu reitingu veidošanu jeb savstarpēju salīdzināšanu. Šajā procesā pēc novērotā secināts, ka visbiežāk tiek izceltas tieši pilsētu skolas, ģimnāzijas, kurās skolēni mācībās uzrāda labākos rezultātus. Taču tam L. Tiļugs vēlas oponēt: “Ministrijas ierēdņu apgalvojumi par to, ka tikai pilsētās, tikai lielo pilsētu skolās ir labie rezultāti un lauku skolās ir galīgi slikti – nu... Mēs pat novadā varam parādīt, ka, piemēram, mazajā Kalvenes pamatskolā ar 70 bērniem jau padsmit gadus valsts pārbaudes darbos ir augstāks līmenis nekā valstī vidēji. Tas arī ir rādītājs.”
L. Tiļugs, kurš izglītības jomā darbojas jau sen, labi saskata tās likumsakarības, kas veido tik lielu plaisu starp pilsētu un lauku skolām. Te skaidrojums meklējams jau krietni sen – padomju gados. Kad, kā izsakās direktors, mērķtiecīgi tika iznīcināts labākais genofonds. “Genofonds – tā nav vienā dienā radāma lieta. Tas attīstās ilgā laika periodā.”
Viņš norāda, ka te var vilkt paralēles ar situāciju mūsdienu Latvijā. “Kas ir noticis laika gaitā – savulaik jaunieši izstudēja un nāca atpakaļ strādāt uz laukiem. Tie ir cilvēki, kuriem šodien ir 50+. Viņi drīz no darba tirgus aizies, un viņu arī nebija daudz. Vēlāk šī problēma izvērtās pilnīgi citāda. Bērni no ģenētiski varošākām, gudrākām ģimenēm devās uz Rīgu, izstudēja un vairs neatgriezās. Gadu desmitiem. Nu jau kura paaudze aiziet, un viņu genofonds paliek Rīgā. Bērni Rīgas 1. ģimnāzijā uzrāda augstus rezultātus. Tie, kuri nevarēja izkapāties līdz Rīgai, kuriem pietrūka, viņi palika šeit un turpina atražot savu genofondu. Tas ir skarbi – es to apzinos, bet tā ir patiesība, kuru neviens negrib pateikt.”
Direktoraprāt, lielo pilsētu skolās skolēni mācīties tiecas, izrāda iniciatīvu un vēlas ko apgūt paši, laukos nākas krietni nopūlēties pedagogiem, lai jauniešos radītu interesi par mācībām un to ar laiku veicinātu. Tādēļ absurds šajā situācijā ir šo dažādo skolēnu, dažādo izglītības iestāžu pārstāvju salīdzināšana. “Man liekas, ka tas patiesībā ir ļoti netaisnīgi.”

Integrācijas precedents Vācijā
Saistībā ar speciālās izglītības iestādēm un tajās apmācāmajiem arvien biežāk tiek runāts par integrēšanu. Tas paredzētu šo izglītības iestāžu audzēkņu apmācību un iekļaušanu tradicionālajās izglītības iestādēs līdzās tajās esošajiem skolēniem. Laikā, kad L. Tiļugs studējis doktorantūrā, viņš padziļināti pievērsies šī jautājuma izpētei un tās laikā uzgājis interesantu informāciju: Vācijā laikā ap 2005., 2006. gadu vecāki bērnus no valsts skolām ņēma ārā un viņu apmācību turpināja privātās mācību iestādēs, jo arī tur valsts skolām, tāpat kā šobrīd notiek pie mums, pēc likuma, tika noteikts, ka bērni jāintegrē obligāti. Integrētie valsts skolās radīja problēmas tiem bērniem, kuri gribēja mācīties, un tas kļuva par iemeslu vecāku izvēlei par labu privātskolām – šāda pāreja Vācijā notikusi masveidā. Tajā brīdī paši vācieši šo sistēmu apstādinājuši, saprotot, ka pieļauta kļūda.
L. Tiļugam ir savs viedoklis: “Ir, protams, integrējamas lietas. Runa varbūt ir par to, cik tas maksā vai nemaksā.” Pēc L. Tiļuga domām, ir iespējams izbūvēt liftus, pacēlājus, pielāgot skolas telpas tā, lai to varētu apmeklēt bērni ar kustību traucējumiem, ar redzes un dzirdes traucējumiem. Šajā gadījumā gan būtu jādomā arī par citām lietām, piemēram, surdopedagogu nodrošināšanu, kas ir apgrūtināta, jo šādu speciālistu ir maz. Tomēr neiespējami tas nav. Bērni ar dažādiem fiziska rakstura ierobežojumiem noteikti varētu iekļauties parastā mācību iestādē, jo viņu intelektuālā attīstība ir līdzīga pārējiem skolēniem. “Intelektuāli viņi ir vienā līmenī, mācās apgūt vienu un to pašu programmu,” uzsver pedagogs.
Tomēr situācija ir citāda, kad runa ir par bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. “Viņiem ir cits IQ līmenis, viņu apmācībā jāievēro pavisam cita metodika. Viņi nav spējīgi mācīties.” Proti, bērns pats nemācās, viņam visas zināšanas un prasmes pilnībā iemāca pedagogs. Metodes, kā to dara, ir dažādas, piemēram, ar kustību un žestu palīdzību. Un šajā sakarā sadure notiek arī ar jauno kompetenču izglītības modeli, jo tas paredz, ka bērni kļūst patstāvīgāki – vairāk nododas praktiskam darbam, eksperimentiem, bet skolotājs procesā ir vien vērotājs un atbalsts vajadzīgajā brīdī.
L. Tiļugs vērtē, ka Padures pamatskolā šāds mācību apguves princips nenestu vēlamo rezultātu. “Pamēģiniet šīs divas lietas salikt vienā telpā un vienā laikā! Kad it kā bērnam jāmācās ir pašam un skolotājs ir konsultants un kad, no otras puses, bērnam tiek mācīts pēc ļoti specifiskām metodēm. Vienā laikā vienā laukumā nekad nevaram spēlēt volejbolu un futbolu – ne no vienas, ne otras spēles tur kaut kas iznāks.”

Ir tiesības, nav pienākumu
Vērojot paaudžu maiņu un bērnu attīstību kopumā, skolas direktors secinājis, ka lāča pakalpojumu savulaik izdarījusi Ingunas Ebelas iniciatīva, izveidojot organizāciju “Glābiet bērnus!”, kura savulaik ļoti aktīvi iestājās par bērnu tiesībām. Kopš tā laika – 1990. gadu vidus – redzams, ka katra nākamā paaudze arvien vairāk apzinās savas tiesības, bet ne pienākumus. L. Tiļugs secina, ka nu jau tie, kuri 1990. gadu vidū bija bērni, paši ir vecāki un, tā kā atbildības jēdziens viņiem ir svešs jau kopš tā laika, viņi to nav spējīgi nodot arī savām atvasēm.
“Tās joprojām ir tikai sekas, jo viņi paši nebija tik neganti pret skolotājiem, kādi šobrīd ir viņu bērni. Vai tas ies tālāk, vai tas kādā brīdī metīs kūleni un vērsīsies par labu – to grūti pateikt.” Direktors secina, ka Latvijā šodien ir daudz un dažādu iestāžu, kas aizstāv un pastāv par bērnu tiesībām, bet nav neviena, kas aizstāvētu pedagogus. Vecāki bērniem ir ļoti liels piemērs. Un bieži vien vislielāko lomu spēlē tieši psiholoģisks moments – brīdī, kad mammai nav laika ar bērnu runāt, palīdzēt tikt ārā no krīzes situācijas, vieglāk ir neiedziļināties. Tad nav jānonāk līdz situācijas saknei un jāpalīdz bērnam saprast, ka viņš pats kļūdās, bet vieglāk ir vainot pedagogu. Par ko bērns, protams, ir priecīgs. “Tā ir sabiedrības problēma, kurai kājas aug no pārprastās, pārspīlētās aizsardzības,” pārliecināts direktors.
Par mūsdienu laikmeta ļaunumu viņš nosauc arī modernās tehnoloģijas – dažāda veida viedierīces, kas aizstājušas tiešo un personīgo kontaktu gan vienaudžu, gan bērnu un vecāku starpā. Tādēļ laikā, kad visa informācija viegli atrodama un uzzināma ar šo ierīču starpniecību, būtiski būtu domāt par to prasmju attīstīšanu, kur viedierīces nevar nākt talkā. L. Tiļugs skaidro, ka tās būtu – lasītprasme un lasītā sapratnes veidošana, glītrakstīšana un pareizrakstības izkopšana, kā arī rēķināšana – vienkāršākā aritmētika, kas ļautu bērniem izprast likumsakarības. “Uz šo trīs vaļu pamata jāmāca domāt, analizēt. Bērni nedrīkst zaudēt pamatprasmes!” Un te liela loma ir pedagogiem.
Ar savu kolektīvu skolas direktors ļoti lepojas, jo vairāku gadu garumā izdevies izveidot stabilu, labu komandu. Tiek runāts par to, ka vēlamā pedagogu – vīriešu un sieviešu – attiecība būtu 1/3:2/3, Padures pamatskolā šī attiecība panākta. Skolā ar jauniešiem strādā astoņi vīrieškārtas pedagogi, kas parastajās izglītības iestādēs ir retums. L. Tiļugs uzsver, ka kļūt par pedagogu ir teju tāpat kā par ārstu – tas nemaz nav tik vienkārši un prasa daudz laika un prakses. “Skolotāja darbs – tas ir liels džezs, liela improvizācija.” Tieši tādēļ atrast labus speciālistus, it īpaši speciālās izglītības skolotājus, nereti ir ļoti sarežģīti. Te talkā nāk Padures pamatskolā īstenotās prakses, kuru laikā direktoram ir iespēja novērtēt “kur ir drēbe un kur nav”.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Speciālās izglītības iestādes – sistēmas pārmaiņu krustcelēs

Kategorijas