Turēt rūpi augstākajā pilotāžā

2020. gada 27. februāris 07:00

441

Pērn Valsts svētkos apbalvotā Goda rucavniece Valda Stadgale atzīst, ka šādu atzinību saņēmusi diezgan lielā klusuma periodā. Taču 21 gads, ko darbojusies biedrībā “Jumītis” un Rucavas saieta nama vadīšanā, gan viņai, gan veselai rucavnieku paaudzei bijis ļoti nozīmīgs – tas devis pieredzi, kā ar šķietami mazu finansējumu, bet milzīgu līdzcilvēku un speciālistu atbalstu apmierināt vietējo iedzīvotāju un arī pašvaldības vajadzības.

Ar pātagu neatdzen
“Es zinu, jā, ka apbalvojums ir par to 21 gadu, ko esmu strādājusi un darbojusies,” teic V. Stadgale. Viņa joprojām turpina strādāt ar to, kas pašreiz ir vajadzīgs un ko ir iespējams īstenot. Atceras, cik ļoti bijusi pārsteigta, ka puse sanākušo cilvēku zālē cēlušies, lai sveiktu viņu.
Savas darba dzīves gados saņēmusi vēl citas atzinības un pateicības, tostarp titulu “Radošā lauku sieviete”, bet divas reizes kļuvusi par Gada rucavnieci. “Esmu pateicīga cilvēkiem, kuri strādā kopā ar mani un sadarbojas, neatsaka man.”
V. Stadgale ir grobiņniece. Mācoties vidusskolā, tolaik bijusi iespēja izvēlēties virzienu, ko apgūt – vai nu darbu bērnudārzā, vai traktorista iemaņas. “Man neviens darbs nav tāds, ko es nevarētu. Varētu būt arī par traktoristi. Bet sāku strādāt bērnudārzā, līdz mani izmusināja ārā.”
Tad V. Stadgale strādājusi komjaunatnē. Reiz pat nācies novadīt bēres, ko viņa joprojām atceras ar milzīgu emocionālu pārdzīvojumu. Ļoti patikušas organizatoriskās lietas, darbs ar jauniešiem. Taču sirds vēlējusies kaut ko citu.
1965. gadā uzaicināta vadīt jaunuzcelto Rucavas kultūras namu. “Ar pātagu gan mani uz šejieni neatdzina, es piekritu, jo gribēju darīt ko citu. Pēc gadiem strādāju Cīravas profesionāli tehniskajā skolā, vēlāk biju Dzērves skolas direktore, līdz otrreiz atnācu atpakaļ uz Rucavu.”
V. Stadgale vairākkārt uzsver, ka vienmēr strādājusi un dzīvojusi ar labiem cilvēkiem. “Tā izveidojies, ka esmu šai pasaulē, man te likts ierasties, lai strādātu citiem cilvēkiem.”

Naudai mainās vērtība
1998. un 1999. gadā Latvijā sācies projektu viesulis. Rucavas pagasts tolaik ļoti iesaistījies un izrādījis uzņēmību. Iepriekš biedrība “Jumītis” īstenojusi daudzus nozīmīgus projektus pagasta vecajiem ļaudīm. Rucavā daudz kas radies, tapis un noticis par projektu finansējumiem un ar iedzīvotāju aktīvu dalību.
V. Stadgale vienā no biedrības “Jumītis” valdes sēdēm ievēlēta par vadītāju. “Ja man iedeva tādu posteni, tātad jāpievēršas pieaugušo izglītībai. Sākām meklēt vietu un veidu, kur un kā to īstenot.” Noskatīts bijušais Rucavas skolas internāts un sākts meklēt projektus, kā ideju īstenot reālajā dzīvē. Atrasts Karalienes Juliannas fonds. “Izstāstījām viņu pārstāvjiem Latvijā savu vajadzību un vēlmes. Tad Nīderlandē pieci labdarības fondi savāca naudu, lai rucavniekiem sagatavotu telpas pieaugušo izglītībai.” Vecās internāta telpas tolaik kalpojušas par noliktavu, jo skolēnu tajos gados bija palicis mazāk.
“Gada nogalē pienāca ziņa, ka saņemsim 59 tūkstošus latu. Sākām ar jumta remontu – tas tecēja, te visur bija vannas saliktas – un elektrību sakārtojām. Laika gaitā arī atrisinājās trešā stāva remonts. Iesākumā fondu pārstāvji, apskatot telpas un ēku klātienē, jautāja: kāpēc nepieciešami trīs stāvi? Toreiz es atbildēju: to remontēs citi.”
V. Stadgale salīdzina, ka 2002. gadā ar naudu, ko piešķīra fonds, varēja izdarīt daudz. Naudai bijusi cita vērtība. Tagad par tādu summu varētu izdarīt daudz mazāk – veselu māju noteikti nevarētu atjaunot. “Kad saieta nams bija gatavs, fonda pārstāvji bija ļoti apmierināti – viņi ēku redzēja neiedomājami labākā stāvoklī nekā sākumā.”
Saieta namā ir zāle, kur notikt lielākām un mazākām svinībām, Rucavas novada laulību ceremoniju zāle, kā arī iekārtotas istabiņas nakšņotājiem un citas nepieciešamās telpas, lai nams būtu ērts. Kad saieta namā notikušas pirmās kāzas, biedrība, kas ēku apsaimnieko un uztur, naudu par telpu īri nav ņēmusi. “Mums bija bārters – mēs dodam telpas, viņi mums uztaisa skaistu norādi – nosaukuma zīmi,” atminas V. Stadgale.
Tā kā vieta, kur norisināties pieaugušo izglītībai, atrasta, tad jāmeklē veidi, kā apmierināt iedzīvotāju intereses un vēlmes – kas viņus izglītos, ko mācīsies, kādus pasākumus un pulciņus rīkos. “Savā dzīvē esmu izvedusi 16 nopietnus projektus. Pie mums uz Rucavu braukušas daudzas pašvaldības smelties iedvesmu un pieredzi, ko var izdarīt nevalstiskās organizācijas.” Ļoti nozīmīgi un daudz devuši tā saucamie mazie projekti, kuriem maksimālais finansējums bijis 500 latu. “Par to naudiņu kādreiz varēja mācīt cilvēkus un ne jau vienu vien nodarbību – vairākas, samaksājot lektoram algu, noorganizēt kafijas pauzes un vēl kursu beigās noslēguma ballīti uztaisīt. Redzat, kāda naudai bija vērtība?”

Apgūst vajadzīgo
Saieta namā 2000. gadu sākumā darbojusies arī Rucavas mūzikas skola. “Tajā laikā bija daudz vairāk bērnu. Telpas atļāva, ka te viņi var mācīties spēlēt, muzicēt. Cilvēkam, kurš vada kādu iestādi, tā ir augstākā pilotāža, ka ej pa ēku un sajūti – viss notiek. Eju pa saieta namu, un vienā klasē notiek šaha nodarbības, citās skan mūzikas instrumenti – flauta, klavieres, vēl no citas telpas var dzirdēt, kā skan angļu valoda. Viss notiek.”
Ļoti labā atmiņā palicis laiks, kad angļu valodu mācījusi Inita Bišofa. “Viņa īstenoja četrus projektus reizē – mācīja runāt angliski iesācējiem ar un bez priekšzināšanām.” Tāpat Rucavas saieta namā vairāk nekā 120 rucavnieki nākuši apgūt datorprasmes. “Tajā laikā Rucavā sāka attīstīties tūrisms. Tie, kuri uzsāka savus biznesus, vēlējās apgūt elementāras zināšanas un vajadzīgās prasmes viesu apkalpošanā.” Laika gaitā apgūtas arī citas noderīgas prasmes, piemēram, drošības, veselības jautājumos, mākslās, virtuves zinībās, lai pēc tam iegūto varētu izmantot savā ikdienā. Apmācību dalībnieki daudz izdarījuši saieta nama labā, piemēram, gleznošanas nodarbībās izgatavoja telpām aizkarus. V. Stadgale teic, ka naudas pieticis arī dažādu tematisko pasākumu rīkošanai.
Kad viss nams bijis apdzīvots, radusies sajūta – rucavnieku sanākšanas vietas izveide un pieaugušo izglītības ideja ir attaisnojusies.
2005. gadā V. Stadgale īstenoja vēl viena nama sakārtošanu un sabiedriskas vietas izveidi – proti, Ķāķišķes ģimeņu centru. “Man teica: Valda, dari, kā gribi, un domā, ko gribi, bet tev arī šī ēka jāsakārto! Es kā paklausīgs cilvēks izpildīju šo lūgumu. Toreiz teicu tā paša Karalienes Juliannas fonda pārstāvjiem, ka mums Rucavā ir vēl viena māja, kas brēktin brēc pēc palīdzības un pārmaiņām. Toreiz saņēmām 15 tūkstošus latu – atremontējām telpas, lai cilvēki varētu ar datoru pastrādāt, mazgāt veļu, nomazgāties un pie kafijas tases klačiņu uzsist. Arī šis darbs ir attaisnojies, jo centriņā notiek aktīva darbība. Tagad tas ir Sociālā dienesta pārziņā.”

Atpūta mierā un klusumā
Pirmskrīzes laikā biedrība izjutusi projektu apjomu samazināšanos. “Lielos projektus nevalstiskās organizācijas vienas pašas nevar pavilkt. Arī tagad nemaz nevarētu vairs tā samaksāt. Tagad no vienas projekta naudas, kāda bija tolaik, vienam lektoram pat nepietiktu. Ir ļoti saskrūvētas augšā naudas.”
Krīzes gados nācies domāt, kā visu darbību sakārtot tā, lai saieta nams varētu turpināt darboties pilnvērtīgi. “Bija svarīgi to visu izvilkt un noturēt. Cilvēku palika arvien mazāk.”
S. Stadgale ir gandarīta, ka saieta nama piedāvājumu – svinēt, atpūsties un pārnakšņot tīrā vidē bez luksusa piedāvājumiem – cilvēki prot novērtēt. Ņemot vērā vispārējo pakalpojumu dārdzību, daudzi ir pārsteigti, uzzinot, ka šeit nav jāmaksā astronomiskas summas par ērtībām. “Mēs nevaram prasīt par vienkāršu pārnakšņošanu un telpu izmantošanu lielas, pat nereālas summas. Mēs no savas puses cenšamies darīt visu, lai cilvēki šeit, Rucavā, pēc iespējas skaistāk pavadītu dienu. Intensīvi strādājam četrus mēnešus gadā – vasaras sezonā, kad te notiek vairāk pasākumu, ne tikai kāzas, bet arī nometnes. Tāpat te cilvēki svin savas jubilejas. Pa šiem gadiem neesam dzirdējuši kādas sūdzības. Kāzinieki teic: pirms tam nav varējuši iedomāties, ka par daudz lētāku naudu var uztaisīt varenu pasākumu. Te ir sakopta teritorija, klusums, plašums, priedes. Par dārgām naudām pērk brendus un nosaukumus, taču pēc laika secina – kas īsti tur bija un kā bija?”
Šobrīd jau pieteikta vairāku jubileju svinēšana un kāzas – saieta nama komanda zina, ka darbs būs un viss notiks.

Pateicīga par atbalstu
V. Stadgale vienmēr ap sevi mācējusi pulcēt izdarīgus, saprotošus un atbalstošus cilvēkus, kas dod ieguvumu sabiedrībai kopumā. “Man ir lieliska komanda un atbalsts – esmu pateicīga ikkatram, kas man palīdz saglabāt vērtības. Ir jāsaglabā tas, kas mums te ir, lai nebūtu tā, ka gadiem grūst pilis, bet pēc tam domājam – kā saglabāsim? Ja apstājas kādas vietas vai lietas darbība, tad grūti kaut ko atsākt, tas prasa laiku un naudu. Esmu saviļņota, ja cilvēki interesējas par manu darbu, ka izvēlas man sekot, atbalstot manus darbus. Esmu laimīga, ka cilvēkiem ko nozīmēju. Esmu tāds cilvēks, kurš grib strādāt tā, lai aiz manis paliek ziedošas pēdas.”
Šo gadu laikā īpaši siltas sajūtas sagādā senioru atbalsts, dodoties vienas dienas ekskursijās. “Esam izbraukājuši Kurzemi krustām šķērsām. Uz 35. organizēto ekskursiju pašvaldība sniedza atbalstu, lai varam ceļā doties 50 cilvēki.”
V. Stadgale uzskata, ka valstiskā mērogā ir jādomā par biedrību, sabiedrisko organizāciju lomu un atbalstu tām. “Tās darbojas valstiskās jomās, kas noteiktas par prioritātēm – veselība, izglītība, kultūra, sociālā joma. Uzskatu, ka valstij tās vairāk ir jāatbalsta – jāļauj pašvaldībām šajā jomā vairāk iesaistīties. Lai ko darītu vietējo cilvēku labā, ir jābūt atbalstam no pašvaldības. Ļoti ceru, ka nākotnes reformas rezultātā nomales nepaliks neapdzīvotas un neapsaimniekotas. Negribētu, lai visam, kas izdarīts, pārbrauc pāri ar buldozeru.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Turēt rūpi augstākajā pilotāžā

Kategorijas