Kad saule aust

2020. gada 27. februāris 07:00

Nobeigums. Sākums 20. februāra numurā.
Priecīgi brīži ganu gaitās bija reti. Lēni tie nāca, ātri aizgāja, un es turpināju skaitīt vienmuļās dienas, cik vēl atlicis līdz vasaras beigām.
Zilganie rīti, kad saule vēl aiz apvāršņa slēpās, bija drebulīgi vēsi. Vienmēr bija jāņem ganos līdzi kāds siltāks apģērba gabals, kurš drīzi vien pēc saules parādīšanās kļuva par lieku nastu. Ne līdzi iznēsāt, ne kur nolikt. Vietu, kur nolikt, jau būtu daudz, bet ganāmpulkā bija govis, kuras ēda drēbes. Paņēma blūzi aiz vienas rokas un tik mierīgi mala, kamēr iemala iekšā. Dažreiz tādu jēlu un saļeksinātu apģērba gabalu izdevās izraut no šīm dzirnavām, bet pāris reizes visā vasarā tā arī govs grāmatniekā pazuda labi apģērba gabali.
Saimniece teica, ka lopiem trūkst minerālvielu, ja ēd drēbes, grauž koka gabalus, sūkā pastalas, bet dažreiz drēbju ēšanai par iemeslu bija kabatā atstātais maizes gabals, āboli vai konfekšu tūtiņa, kas ragainēm arī bija kārums, un viņas nepagāja garām ežmalā noliktām drēbēm, nepiebāzušas degunu un nepārliecinājušās, vai nav kaut kas garšīgs noslēpts.
Tikko saules stari sāka slīdēt paralēli zemei, tā jau bija jūtama saules siltā elpa. Sākumā manāmi niecīgās devās, bet ik brīdi kļuva karstāka, versmojošāka. Tikko saules stari sāka sildīt, tad arī ķermenī ielija tāds tīkams siltumiņš, radot pūkainu, snaudulīgu sajūtu, un katrs celms vai cinītis aicināja laisties guleniski.
Kaut kur gaisā cīrulītis trairoja, piebārstot apkārtni ar priecīgiem skaņu zvārgulīšiem. Paskaties, kā viņš tirinās gaisā uz vietas, kā piesiets neredzamā zirnekļa diegā!
    “Arājiņ, arājiņ,
    Paklāj kažociņu!
    Drīz kritīšu,
    Drīz kri...”
Un krīt arī! Kā pelēks kankālītis! Krīt dziedādams, bet dažus metrus no zemes trillis pārtrūkst, spārniņi atveras plašāk, un mazais arāja putniņš noplanē kaut kur sāņus un nolaižas uz papuves pelēcīgās zemes pikas.
Jūs domājat, nolaidās pie ligzdas? Nekā! Ligzdiņa viņam kaut kur tuvumā ir, bet pie tās viņš pieskries kājiņām klusi, ka neviens to nepamanīs. Viņa pelēkais mundierītis tik labi pielaikojas zemes krāsai, ka ātri pazūd no redzeslauka. Papuves maliņā zirga pēda ir viņa ligzdošanas vieta, un brīnums, ka govis un aitas, apkārt bradājot, ne reizes nav iekāpušas viņa mājiņā.
Es sēžu grāvja galā un vēroju gudro dziedātāju. Re, vēl viens gudrinieks lido jaunizraktajam grāvim gar pašu dibenu! Vabolīte knābītī. Bet kam nesīs to? Netālu no ligzdas ielaižas pakrūmā, ilgi un rūpīgi vēro apkārtni un pie bērniem pielaižas tikai tad, kad nekas aizdomīgs apkārt nav manāms. Ātri iegrūž kādā no plati izplestajām, dzeltenajām mutēm ēdamo un žigli prom, zemu, zemu līdz grāvim, tālāk pa grāvi un tad izlido virs lauka un augstāk un sāk medības. Tā tūkstošreiz dienā, nenoguris, neapnicis, modrību nezaudējis. Jā, bērnus audzināt nav viegli!

Govis ēda prātīgi, un sīmanis atkal klāt. Pusslīpais grāvja gals ir kā ērts dīvāns. Ar sīmani jālaužas kā ar otru vīru. Viņš liec manu galvu par visu makti pie zemes, bet es turos pretī visiem apzinīgiem spēkiem. “Nu, kaut mirklīti!” šis čukst pie pašas auss tikko dzirdami. Bet kas izmērīs mirkļa garumu? Cik reižu mirklis nav izstiepies neizskaitāmu minūšu garumā un govis tikušas aizliegtajās zonās?
Ilgi meklēju metodi, kā neļauties miega ķēniņam apvest sevi ap stūri. Ierīkojos ērtāk grāvja galā, pusslīpi piespiežos celmam vai lielākam cinim un atspiežu galvu elkonī saliektā rokā uz plaukstas. Tikko sīmanis sāk priecāties, ka mani pievārējis, tā es... krītu un atmostos. Pārskaitu govis. Visas! Tad vēl var vienu tūri! Tā es knābājos tik ilgi, kamēr govis pamana (tās nepavisam nav tik dumjas, kā jūs domājat) – gans guļ! Nu ir laiks labībā! Jauns knābiens mani atmodina, un labības lauks pasargāts.
Ēna vēl gara, pusdienas laiks tālu. Pulksteņa man nebija, bet pēc ēnas garuma diezgan precīzi varēju noteikt, cik tas varētu rādīt. Vasaras vidū, kad ēna bija piecas pēdas gara, pulkstenis bija pusdivpadsmit. Laika izjūta bija izstrādājusies nemanāmi. Pat apmākušās dienās varēju diezgan nekļūdīgi pateikt. Govīm tā nebija sliktāka kā man.
Kad Adele pie mājas stūra notaurējās kā fabrikas sirēna: “U-ū-ū-ū!”, govis, nemaz nenogaidījušas manu: “Mājā, mājā, govis, mājā!”, sāka steidzīgi vien kārtoties gājiena kolonnā. Tā kārtība bija stipri nemainīga: priekšgalā ganāmpulka barvede Māra, bet kolonnu noslēdza vecā, slimā Pērle, teļi, bieži vien arī aitas un kā punkts gara teikuma gala – gans.

Pusdienas laikā saimniece man brīvu vaļu nelaida. Jāsalauž cūkām biešu lapas, jāsanes žagari vai malka virtuvē, jāizravē zlūģes no piparmētru dobēm, lai tēja būtu tīra un garšīga, jāpadzirda un jāpasien zirgi, kuri negāja darbā kādu dienu, bet piesieti ganījās pļavā vai āboliņa atālā, jāpieliek zirņiem maikstes. Tā līdz bezgalībai. Darbi, lielāki un mazāki, lauku mājā nekad neaptrūka, bet visinteresantākais no visiem man uzticētajiem sīkajiem darbiņiem bija – olu savākšana. Tas nebija tik vienkārši kā mūsmājā, kur vistām bija stingrs dzīves režīms noteikts un pastāvīga dēšanas vieta ieradināta. Te vistām bija pilnīgi brīvas pašnoteikšanās tiesības. Varēja kārpīties, kur vien vēlas, un arī dēt, kur vien vēlas. Patiesībā jau pāris ligzdas bija gan iekārtotas, bet tajās vistām nepatika dēt. Tās meklēja interesantākas dēšanas vietas, un tās atklāt bija mans pienākums. Tas bija radošs darbs, jo perēkļi tika slēpti visneiedomājamākajās vietās, un katru ligzdu es atklāju ar zināmu prieku, kā zinātnieks atklāj kādu dabas noslēpumu.
Katram kustonim, lai arī dumjš viņš šķietas, ir sava blēdība, instinkts, nē – tomēr varbūt gudrība pēctecības saglabāšanā.
Vista šajā dzīvnieku un putnu gudrības sarakstā gan tālu stāv no delfīna, ziloņa vai mērkaķa, kuri atrodas saraksta galvgalā, bet savu ligzdu viņa noslēpt prata lieliski. Atrast to dažkārt grūti, ja pati dējēja, muļķe tāda, neklaigātu skaļi pa visu sētu, ka olu izdējusi. Man vajadzēja tik vērīgāk paklausīties, kur kāda kladzina, tad turpat jau kaut kur ligzda arī būs. Sevišķi iecienītas dēšanas vietas bija siena šķūņa paspārnē. Dažreiz ligzdu uzgāju, kad tā bija pilna olām. Nevarēju vienā cepurē nemaz salikt. Dažreiz paspēju atklāt dētuvi tikai ar vienu olu. Vienalga, cik olu ligzdā, padēklī tomēr atstāju vienu, lai vista nemeklētu sev citu vietiņu, bet nāktu dēt mums abiem zināmā vietā.
Ligzdu meklēšanā man uzradās negaidīts konkurents – sesks. Mūsu darbībā tomēr bija lielas atšķirības. Pirmkārt, es strādāju dienas, viņš – nakts maiņās. Otrkārt, es atstāju padēklī vienu olu, viņš – nevienu. Treškārt, man labāk veicās pa augšstāvu, viņam – apakšstāvu. Ceturtkārt, es vistu neaiztiku, bet mans sāncensis nepalaida garām izdevību nokost arī pašu dējēju. Nosūca asinis un atstāja. Seska kodienu varēja pazīt. Viņš koda vienmēr vienā vietā – virs skausta.
Kādu rudens rītu saimniece pavēra putnu kūts durvis un atrada veselu grēdu beigtu pīļu un vistu. Pārdesmit putnus! Sastingušus stīvus un plakanus kā portfeļus, viņa sāpīgi asarainās dusmās sasvieda kūts priekšā kaudzē, kur mēs visi pēc kārtas gājām izrādīt savu izbrīnu par šo slaktiņu.
Lai saimniece man neuzdotu citus darbus, es tīšām vilcinājos ar olu meklēšanu, dažkārt gulēdams siena pantā un pilno olu cepuri nolicis sev blakus. Dienas plāns izpildīts, kur steigties?
Par spīti manām pašaizliedzīgajām pūlēm, melnā vista vasaras vidū saulainā pēcpusdienā izveda pagalmā veselu armiju melnus, apaļus pūkainīšus. Visus kā viens līdzīgus mātei – melnus ar baltu šlipsīti pakaklē. Tik žiperīgus, mīlīgus un skaistus, ka gribējās tūliņ rokā paņemt un piedot visus grēkus laimīgajai un šoreiz patiesām gudrajai mātei.
Perēklis bija noslēpts malkas šķūņa stūrī aiz galiski sakrautiem dēļiem, kurus ilgi neviens nebija kustinājis.
“Es domāju, ka manu melnīti lapsa nokodusi,” saimniece priecājās. “Ilgi nebiju redzējusi. Un tu arī, Alprīd, nevarēji viņu atrast. Redz, kāds tu man esi palīgs!”
Tas skanēja kā pārmetums manam cītīgajam darbam. Es pat ielīdu vistu iecienītā valstībā – paklētē, kur tikai vistas, kaķi un mazākie šuneļi varēja iesprenkties, bet Džeks, tikai sevišķas vajadzības dzīts, ar lielām grūtībām tur līda.

Mūsu attiecības vēl vairāk pasliktinājās, kad kādu dienu es ar makšķeri noķēru... vistu. Neko sliktu nedomādams, pārnācis no makšķerēšanas, noliku savu “pātagu” uz žoga tā, ka tārps, kas atradās uz āķa, sasniedza zemi un nāves mokās locījās.
“Saiminiec, saiminiec, edž, kā vistis ņemt uz sevis tārps!” uztraukts virtuvē ieskrēja Janka.
“Ko tu tur vanckarē?” saimniece, jau tā būdama sliktā garastāvoklī, nīgra atbrēca.
“Nu, nāc pat’ skatis!”
To viņa arī darīja.
“Ak, tu pagāns, ak, tu pagāns! Nu, redz, vai tas nav kaujams?” saimniece to adresēja man.
Vista, rūpīgi tārpus uzlasīdama un kārtību mīlēdama, paķēra arī tārpu ar visu āķi. Norija, bet āķis ieķērās kaklā. Vista nelabi aizsmakusi ķērca un lēkāja pa pagalmu, cik makšķeraukla atļāva, un nesaprata, kādu drātstārpu ieēdusi. Glābt nevarēja.
“Mana labākā dējēja!” gaudās saimniece un aizliedza man nodarboties ne tikai ar vistu makšķerēšanu, bet arī zivju.
Parasti, ja kādam kaut kas ļauns notiek, tad tas vienmēr izrādās bijis labākais. Labākā aita pārlauzusi kāju, nosprāgusi treknākā cūka, labākajam zirgam piemetušās vīveles. Arī cilvēkam labumus parasti atrod tikai tad, kad viņš guļ zārkā, lai arī dzīvē cik liels blezderis bijis.

Pēc šādiem starpgadījumiem, saimniecei par spīti, vakaros, kad govis ganījās netālu no mājām, nedziedāju un nespēlēju ar blumīzeru viņas iemīļoto dziesmu “Rozes sen jau novītušas”, ko viņa allaž man pastellēja “sirds uztaisīšanai”, tā vietā dziedāju: “Skauģi man kapu rok, pidirallā, pidirallā.” Lai “sirdi uztaisa” Pranis, kuram tā dziedāšanas prasme nebija dota un kurš varēja tikai kā lēlis novilkt: “Trrrrr!”
No rītiem, kad gultā maigojos ar sapņu meitiņu, bet ganos cīnījos ar sīmani, zvērēju – šodien noteikti gulēšu dienasvidu. Vienreiz miega bads jālikvidē, bet, kad pienāca pusdienas laiks, grūtības un zvērests bija atkal aizmirsies. Mājā valdīja klusums. Visi gulēja. Saules svelme visus spieda pieplakt vēsai zemei un atpūsties. Apgūlās govis aplokā, elsa suņi, vistas palīda egļu pazarēs, cilvēki, paņēmuši segas un spilvenus, atgūlās dārzā ābeļu vai liepu pavēnī. Klusums radīja miegainību, bet žēl bija nogulēt stundas, kad esi kungs pār savu laiku. Brīvības alkas ir iedēstītas katra cilvēka sirdī un laužas uz āru katrā izdevīgā brīdī, aicinot pieciest pat miegu, lai spētu izjust brīdi, kad vari darīt, ko gribi.
Mani sen prāts tirdīja ielūkoties mājas bēniņos. Tāda izdevība radās, kad abi saimnieki bija aizbraukuši darīšanās uz Priekuli.
Vecās, stāvās, ar putekļiem un zirnekļu tīkliem klātās trepes smagi iečīkstējās un saļodzījās. Ka tik kāds nedzird!
Kāda brīnumaina pasaule te atklājās! Gaiss svelmaini spiedīgs, dažādu smaržu un smaku pieblīdis. Vecu, dzīvē nederīgu lietu, kuras nez vai kādreiz izmantos, te bija, cik uziet. Veciem lauku cilvēkiem parasti ir tāda mode vākt visu, ko vien var, ar nodomu: “Gan jau kādreiz noderēs.” Jānoliek tik zināmā vietā, bet šī “zināmā vieta” jau pēc neilga kļuva nezināma vienkārši aizmiršanas dēļ, un, kad nu būtu pienākusi reize likt lietā noderīgo lietu, tad to vairs nevarēja atrast, un tā tā stāv aizmirsta gadiem.
Tā krājas pagrabos, klētīs, bēniņos, vāgūžos, pieliekamajos kambaros vecas lietas, veidojot savdabīgus muzejus, kuru vērtību var noteikt tikai novadpētniecības muzeju darbinieki. Ja sākam vākt vecas lietas, tā ir pazīme, ka paši esam sākuši novecot un vairāk gribam skatīties atpakaļ nekā uz priekšu, jo nezināmo nākotni saskatīt ir grūti, bet atskatīties uz zināmo pagātni ir tīkami jauki.
Pie jumta spāres karājās pašaudzēto piparmētru, arī kumelīšu, pīpeņu stiebri, kurus izmantoja tējai. Te kaltējās manis vāktās vīgriezes, dzeltenās margrietiņas, kuras līdzot pret aknu slimībām, rasas podiņi, kuri vienkārši “iztīrot asenis”, smaržoja manis saraktās baldriāņu saknes, kuras, aplaistot ar spirtu un uzpilinot uz cukura graudiņa, derēja gan uztraukuma brīžos, gan ierīvēšanai pret visādām krikām.
Simtiem dažādas formas pudeles, burkas, māla podi, miltu tīnes un dažādas sēklas. Vecas koka klumpas, ko varēja tikai Lietuvā nopirkt, bet ar kurām vajadzēja prast staigāt, jo spieda pēdas virsmu vairāk nekā mūsu veikalos dabūjamās tupeles ar ādas virsu.
Un pats galvenais – vairākas kastes ar grāmatām un iesietām avīzēm un žurnāliem. Lapas nodzeltējušas, salipušas, peļu apskrubinātām aizmugurēm. Kāda bagāta garīgā barība! Garšīgāka nekā saimnieces ceptie sklandrauši, piena ķiļķeni vai biezputras ar dzeltenu sviesta aci viducī.
Sāku grāmatas klusībā vilkt lejā, slepus ņēmu līdzi ganu tarbā; kad izlasīju, tad nācu kā bibliotēkā apmainīt citas, līdz saimniece reiz atklāja manus grēka darbus. Parājās, parājās, pārbaudīja, ka nozaudētas un izmētātas nav, un atļāva legāli darboties bēniņos ar noteikumu, ka nekas nezudīs ne no grāmatām, ne citām mantām.
Veco lauku māju bēniņi joprojām slēpj vēsturiskas vērtības, kurās ieskatīties derētu ne tikai ganiem.

Kad noskanēja Līgo dziesmas, nodzisa tuvos un tālos pakalnos ugunskuri, daba kļuva it kā klusāka, domīgāka. Savas mīlas un saules atgriešanās dziesmiņas bija putniņi izdziedājuši, prieki izpriecāti un vecākus pārņēmušas rūpes par jaunās paaudzes apskološanu dzīves un dabas gudrībās. Dabā iestājās grūtniecības laiks. Brieda druvas, brieda dārzi. Pēdējiem ziediem noziedēja pļavas, nosmaržoja jasmīns pie saimnieka loga.
Dienas lēnām kļuva īsākas, un baltās salnas kurpītēs šurp steidzās rudentiņš bagāts vīrs.
Saule noslīga aizvien zemāk pie apvāršņa un mirdzināja oranžos pīlādžus, sārtos ābolus, vēstot par rudens dāsnumu.
Daba pārkrāsojās karnevālkrāšņā raibumā, atgādinot, ka ganu gaitas tuvojas noslēgumam.
Arī saule bija nogurusi, visu vasaru sevi atdodama.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kad saule aust

Kategorijas