Brīva savās domās un vārdos
No pelēka zvirbuļa par drosmīgu, atklātu un pašpārliecinātu cilvēku. Sarunā Magone Šutoviene atklāj, kā ir cīnījusies par savas dzīves laimi, kā dzīves uzliktie pārbaudījumi ir pārveidojuši viņu no pelēka zvirbuļa par drosmīgu un pašpārliecinātu cilvēku, kas viņu ir sāpinājis un par ko ir pateicīga liktenim. Pēc vairāku gadu dzīves pieredzes Anglijā par savu atgriešanās vietu Magone ir izvēlējusies savu dzimto Gulbenes novadu, viņa tagad dzīvo Sinolē.
Vai nenožēlo, ka atgriezies Latvijā?
Doma atgriezties Latvijā tika lolota jau sen. Jebkurš aizbraucējs grib mājās, bet ir daudz un katram savi iemesli, kāpēc neatgriežas – nauda, darbs, citas problēmas. Mūsu galvenie vadmotīvi, kāpēc mēs izlēmām atgriezties Latvijā, bija bērni. Vīrs (lietuvietis Zans Šutovs – red.) teica: ja mēs nebrauksim mājās tagad, tad mēs nekad neatgriezīsimies. Es gribēju rūpēties par savas dzimtas māju, iekopt dārzu, atstāt to pēc tam mantojumā bērniem. Nebija vairs vēlmes Anglijā visu laiku svešiem maksāt par īri. Jā, tur mēnesī var nopelnīt 3 līdz 4 tūkstošus, samaksā īri, pārējo iztērē par ēdienu, drēbēm, un patiesībā nekas arī nepaliek. Sanāk, ka mūžu būsi nostrādājis pa tukšo. Jā, strādājot Latvijā, nopelnām mazāk naudas, bet vēlējos, lai maniem bērniem (Magone ir ceturtā bērniņa gaidībās – red.) ir Latvija. Vecākais dēls gan neatgriezās Latvijā. Viņš palika Anglijā pie sava tēva un mācās tur. Kad pabeigs pamatskolu, viņš vēlas būt te. Vēl gan ir laiks, tad jau redzēs. Bet mūsu doma ir tāda: lai kādu dienu, kad bērni būs gatavi atgriezties mājās, viņiem ir savas mājas, kur atbraukt.
Tava dzimtā ir Jaungulbenes puse. Tā bija apzināta izvēle atkal atgriezties šeit?
Tā bija likteņa ironija. Pirms aptuveni 20 gadiem mamma mani aizveda no šejienes prom, jo juka viņas ģimene. Viņa aizveda mani uz Kurzemi pie pašas Lietuvas robežas. Atgriežoties no Anglijas Latvijā, sākumā dzīvojām pie mātes, bet viņa man parādīja durvis un lika izvēlēties citu ceļu. Ar vīru domājām, uz kuru debespusi iet. Izvēļu bija daudz. Meklējām dzīvesvietu. Vīrs vaicāja, kāpēc negribu uz dzimto pusi. Viņš atrada pēc sludinājuma māju Sinolē. Tur ir arī nedaudz zemes, ko vajag ģimenei. Tā mēs te esam atpakaļ. Jauka vieta! Mums ir hektārs aramzemes, dārzam pietiek – kartupeļiem un vēl kaut ko iesēt. Mantojumā no iepriekšējiem saimniekiem ir atstātas divas kaziņas. Tās slauc mans vīrs. Plānos ir paplašināt saimniecību. Varētu būt aitas, vistiņas, broileri, lai ir savs, no kā iztikt, tā saucamā neliela naturālā saimniecība.
Daļa sabiedrības seko līdzi Tavai romantiskajai dzīvei. Kā bija atkal noticēt mīlestībai?
Tas atkal bija tāds savdabīgs notikums. Normāli pāri iepazīstas randiņos, kaut kur dodas pastaigāties. Bet kā bija mums? Kad dzīvoju Anglijā, bērniem bija aukle. Kamēr es biju darbā, aukle atveda uz manām mājām vīrieti. Atnācu no darba un savās mājās satiku nevis aukli, bet gan svešu vīrieti ar maniem bērniem, kurš vienu lika gulēt, bet otrs jau gulēja. Man bija šoks! Izrādās, aukle izdomājusi, ka mēs abi esam tādi citādāki nekā standarta cilvēki, proti, mums ir citāds skats uz dzīvi, mēs neiekļaujamies sabiedrības standartos. Kā sabiedrībā uzskata!? Ir normāli cilvēki un tādi, kas ar putniem galvā, un mēs abi tad ar tiem putniem galvā. Ja cilvēki tā grib, lai tā domā! Mani tas vairs īpaši nesāpina. Es zinu, kāda es esmu, kāpēc kaut ko daru un kādi ir mani mērķi. Tātad mūs, tādus divus ar putniem, aukle salika kopā. Protams, sākām abi runāt, līdz rītam viens otrā klausījāmies. Pēc tam viņš mani uzaicināja uz tēju, kafiju. Viss notika ļoti strauji. Krita uz ceļgala un bildināja. Labi, mēs esam ar putniem, bet tas likās par traku, ka puisis jau uzreiz bildina. Bet viņš saka: ko te daudz domāt! Ja nepieņemšu bildinājumu, viņam sāpēs; ja pieņemšu bildinājumu – priecāšoties. Es kādas dienas apdomāju, ko darīt, un nospriedu, ka varētu noriskēt. Man bija divi bērni. Es biju viena pati. Vīrietis mājā – tas vienmēr ir labāk nekā, ka vispār nav. Apsvēru praktisko pusi. Mīlestības kā tādas mums nebija. Tas vairāk bija tāds dzīves izaicinājums – pamēģināt, kā tas būs – dzīvot jau statusā “vīrs un sieva”. Civillaulībā varbūt ir vienkāršāk – paguli, ja nepatīk, ej prom ar nākamo. Bet man 35 gadi – briedums. Velti būtu dzīvot kopā ar kādu tikai gulēšanas pēc. Sākām dzīvot kopā. Vērtēju, kādas ir viņa attiecības ar maniem bērniem, kāds viņš ir kā tētis. Bija normāli. Ar mazo tika galā labi, ar vecāko gan bija grūtāk. Greizsirdība neizpalika, jo pirms tam es biju tikai dēlam, bet te atnāk kaut kāds vīrietis un arī grib viņa mammu. Pirmais gads bija smags šajās attiecībās. Pēc tam palēnām vecākais dēls pierada pie situācijas, ka mammai ir vīrietis. Vīram arī ir divi savi lieli bērni.
2017. gadā mēs apprecējāmies. Kādi ir bijuši šie laulības gadi? Romantikas maz. Iztrūcis ir tādas jaunības iemīlēšanās. Tauriņu vēderā nav. Tā varbūt ir nedaudz žēl. Gribētos romantiku. Atļauties kaut ko nedaudz – putu vannu, rozes, bet, ja blakus ikdienā ir bērni, tad vakarā ir tā, ka reizēm vairs neko negribi, iekrīti gultā, un viss. Bet ir arī skaisti mirkļi. Ir tik labi apzināties, ka tev blakus ir otrs cilvēks, kuram var uzticēt bērnus. Ja ir aizmugure, jūties citādāk. Ja ir ģimene – tas ir daudz! Šobrīd gan ir tāda dzīves ironija – vīrs dzīvojas ar bērniem, es pelnu ģimenei naudu. Bet viņš zināja manu dzīvi. To, ka esmu saistīta ar presi, medijiem, literatūru un ka es varētu turpmāk darboties šajā virzienā. Es jau līdz tam biju piedalījusies šovā “Saimnieks meklē sievu”. Viņš zināja, ka man vēl var būt darīšanas ar presi un televīziju, un to pieņēma. Jā, cilvēki mani bija nepatiesi noniecinājuši, bet vīrs mani atbalstīja, sakot, lai turpinu iet savu iesākto ceļu. Atbalstīja mani nebaidīties darīt to, ko esmu sākusi. Ja mēs nebūtu atgriezušies Latvijā, tad es nepiedalītos šovā “Slavenības. Bez filtra”, kas notiek tagad.
Tev ir drosme savu dzīvi publiskot! Drosmīga esi jau kopš mazotnes?
Biju naiva skuķe, kad pirmo reizi devos piedalīties šovā “Saimnieks meklē sievu”. Tad man bija divarpus gadus vecs dēliņš. Attiecības bija izjukušas. Protams, arī es kādreiz sapņoju un gribēju normālu ģimeni, kad bērni ir no viena vīrieša. Diemžēl man tā dzīvē nesanāca – būt kopā tikai ar vienu vīrieti. Bet ir, kā ir. No tā ir gūta pieredze. Toreiz skatījos šī šova reklāmu, kurā aicināja piedalīties. Pamēģināju. Es biju vienkārša lauku meitene. Nobijusies. Skolas laikā biju ļoti kautrīga. Nevarēju dzejoli noskaitīt klases priekšā, kur nu vēl uzkāpt uz skatuves! Bērnībā dzīvoju izolēti no citiem bērniem. Tā bija lauku viensēta. Bērnudārzā mani nelaida. Aizgāju uz 1. klasi, kad man bija septiņi gadi. Visi sēž solos pa divi, bet es – viena. Biju viena. Pelēkais zvirbulis. Ar mani negribēja draudzēties, jo man it kā bija nelabvēlīga ģimene. Es to ļoti pārdzīvoju. Studiju laiks Latvijas Universitātē jau bija citādāks. Rīgu es ļoti mīlēju. Dzīve ir mani piespiedusi uzkāpt uz skatuves un pārvarēt savas bailes, nedrošību.
Jā, šova veidotājiem šķitu interesanta. Pēc pirmās piedalīšanās šovā sēkliņa cilvēkos bija iesēta. Esmu dabiska, neparasta, spēju paņemt publiku ar sava veida harismu. Īsti neesmu tikai lauku meitene, ir kaut kas tāds, kas cilvēkiem manī patīk. Tas paaugstināja manu pašapziņu. Sākās intervijas. Varbūt tur es garām norāvu – uzreiz par dziļu atklājos, un cilvēki sāka mani sāpināt, zinādami manas vājās vietas. Tas bija grūts periods. Vēlējos, lai mani saprot, bet cilvēki mani izsmēja. Domāju: kāpēc tik ļauni komentāri? Sabiedrības attieksme – tā man ir bijusi rūgta pieredze. Es neprasu, lai es visiem patīku. Paši neuzdrīkstas sevi atklāt, bet... tad es nodomāju: vai ir tik traki? Cilvēki apmeklē psihoterapeitus, psihologus, kuriem stāsta savas problēmas. Savukārt es, publiskojot savu dzīvi, uztveru to kā sava veida dziedināšanas programmu. Es, izstāstot savu notikumu citiem, varu atbrīvoties no kaut kā lieka, no savām iekšējām bailēm, no sāpēm, kas man traucē. Kad es to esmu pateikusi, man nav vairs ko baidīties, tas ir atlaists. Tas man palīdz, jo es varu uz savu dzīvi skatīties arī no malas. Esot jau ekrāna otrā pusē, es varu sevi izvērtēt. Tas man ir palīdzējis virzīties tālāk pa savu dzīves ceļu.
Kad paliek grūti, kur smelies atbalstu?
Vasarā ir vieglāk. Tam domāts dārzs, puķes. Rokas zemē un atdodu lielāko bēdu zemei. Piekūsti, atbrīvojies, atdodies dabai un tā sevi izdziedini caur ziediem, zemi, darbu. Ziemā tas ir mežs. Priežu sila gaiss relaksē.
Kategorijas
- Citas ziņas
- Tirgus
- Atbildam lasītājiem
- Laža
- 8778
- Afiša
- Koncerti
- Sports
- Teātris
- Muzejos
- Izstādes
- Citi pasākumi
- Kino
- Balles
- Laikraksta arhīvs
- Video
- Foto
- Reklāmraksti
- Ekonomika
- Veselība
- Lietotāju raksti
- Kriminālziņas
- Kultūra
- Dzeja
- Konkursi
- Dzīvespriekam
- Sports
- Futbols
- Basketbols
- Handbols
- Autosports
- Motosports
- Volejbols
- Vieglatlētika
- Citi sporta veidi
- Florbols
- Hokejs
- Ziemas sporta veidi
- Soču Olimpiskās spēles
- Liepājas amatieru futbola čempionāts
- Lejaskurzemes novadu futbola čempionāts
- Pasaules ziņas
- Vietējās ziņas
- Liepājā
- Latvijas ziņas
- Dienvidkurzemes novadā
- Izglītība
- Sporta sērija "Izrāviens"
- Piedalies konkursā!
- Saeimas vēlēšanas
- Viena diena uzņēmumā
- Izklaide
- Projektu raksti
- Saimnieko gudri
- Atpazīsim melus!
- Kultūras saknes
- Rūpēsimies par vidi
- Mediju kritika
- Eiropā
- Starp divām reformām