Prieku rod dzimtas turpinātāju kuplajā saimē

2020. gada 5. marts 07:00

213

Prieku rod dzimtas turpinātāju kuplajā saimē

Amāliju Gruntmani var dēvēt par cilvēku ar sakņu izjūtu. Visu mūžu nodzīvojusi, paliekot uzticīga dzimtajai pusei. Un nekad nav izjutusi vēlmi to pamest. Nu kundzei rit jau devītais gadu desmits un lielākā daļa no garā mūža aizvadīta tieši dzimtajā vietā – Ulmalē. Te satikts vīrs, izveidota ģimene un nu svētkos pulcējas kuplā bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu saime.

Pārdzīvo kara gadus
A. Gruntmane ir dzimusi Ulmalē, bet uz laiku ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Sakā. Mācības uzsākusi Pāvilostas skolā, uz kuru bija jāmēro trīs kilometru tāls ceļš. “No lauku mājas bija jāiet uz Pāvilostu.”
Kad sācies karš, kopā ar ģimeni – tēvu, māti, māsu un brāli – atgriezusies uz dzīvi Ulmalē. “Tēvam iedeva jaunsaimniecību vienā mājā, dzīvojām tur, un arī mācījos Ulmalē, skolu – tolaik septiņgadīgo – pabeidzu tur,” skaidro sirmā kundze. Ģimenes galva kara laikā ticis izsūtīts uz 25 gadiem. Savukārt brālis iesaukts armijā. “Izsūtīto dēlus jau tādā labā armijā neņēma, bet kādā darba rotā. Brālis bija prom kādus trīs gadus, strādādams Krievijā, ogļu raktuvēs. Pārnāca mājās rudenī, janvārī palika slims un ar bērnu trieku nomira – tāds jauns cilvēks, tikko pārnācis no armijas,” skaudro likteni iezīmē A. Gruntmane. Tolaik konkrētā kaite šaipusē plosījusies – tā konstatēta vairākiem jauniem vīriešiem. Pārējie šo slimību uzveikuši.
Pēc brāļa aiziešanas un tēva izsūtījuma ģimenē palikušas vien dzimtas sievietes – māte ar abām meitām. “Tad dibināja kolhozus, bija jāiet kolhozā. Tā arī visu laiku esmu tur nostrādājusi.” Kolhozā Amālija strādājusi kopā ar mammu, māsa gan izvēlējusies kantora darbu – bijusi finanšu aģente Pāvilostā, tur apprecējusies un palikusi uz dzīvi.
A. Gruntmane, strādādama kolhozā, palikusi uzticīga Ulmalei. Viņa pildījusi fermas pārzines pienākumus, pēcāk iecelta par medfeldšeri. Kundze norāda uz absurdu šajā situācijā: “Man jau nebija feldšera izglītības, bet maksāja pat vetārsta algu.”

Satiek ulmalnieku
Lopu kopšana bijis A. Gruntmanes darbs vairāk nekā 30 gadu garumā – braukusi uz saimniecībām, ārstējusi sasirgušos dzīvniekus, lai gan šajā jomā nebija skolojusies. “Gribēju jau iet tehnikumā mācīties, bet nelaida – tēvs ir izsūtīts uz 25 gadiem, tādiem bērniem jau nevar ļaut mācīties.” Tomēr iespēja darboties kolhozā nodrošināja darbu un iztikšanu. “Darbs te bija – strādāju,” uzsver A. Gruntmane. Arī tad, kad devusies pensijā, bet kolhozi vēl savu darbību turpinājuši, palikusi uzticīga savam mūža darbam. Darba gaitas beigusi vien tad, kad kolhozi beiguši pastāvēt.
1957. gadā atnākusi uz Ulmales mājām “Jaunbirzes”. Uz šejieni viņu atvedis topošais vīrs Alfrēds, ar kuru kāzas pēc gada – 1958. gadā – svinētas šajā pašā mājā. “Vīratēvs šo māju ir uzcēlis 30. gadu sākumā, viņš bija amatnieks,” par savas dzīvesvietas tapšanu zina stāstīt A. Gruntmane.
Vīru viņa satikusi tepat, Ulmalē. “Visi te gājām uz ballēm un tā arī saskatījāmies, kopā strādājām – viss bija pie vietas.” Vīrs bijis vienīgais dēls ģimenē, bet pašu ģimenē dzimuši trīs dēli. Vecākais no tiem dzimis 1958. gadā, tad 1964. gadā sekoja vidējais, bet pastarītis nāca pasaulē 1970. gadā.
“Tā te viņi auga, izauga un visi beidza Kandavas tehnikumu, izskolojās,” ar dēlu panākumiem lepojas mamma. Vecākais dēls darbu uzsācis vēl kolhoza laikā – bijis mehāniķis. Kad kolhozs darbību beidzis, turpinājis darbu kā elektriķis un šo darbu veic vēl šodien Pāvilostā. Arī vidējais dēls savu dzīvi veido Pāvilostā, vien jaunākais dēls pārcēlies uz dzīvi galvaspilsētā. Taču A. Gruntmane pauž gandarījumu, ka visi palikuši uz dzīvi tepat, Latvijā: “Prom nekur neaizbrauca neviens.”

Bagātīgs turpinājums
Kopš 1999. gada, kad Mūžībā devies dzīvesbiedrs Alfrēds, ikdienu “Jaunbirzēs” A. Gruntmane vada viena. Taču skumjām un grūtsirdībai viņa neļaujas. Lai gan dēli ir katrs savā dzīvē un izveidojuši savas ģimenes, par mammu neaizmirst neviens. Arī rīdzinieks cenšas vismaz reizi mēnesī mērot ceļu uz attālo Ulmali, lai paciemotos pie mammas. “Kad katrs var, tad atskrien.”
Svētku reizēs – Lieldienās, Ziemassvētkos un jubilejās – “Jaunbirzēs” pulcējas visa kuplā radu saime. “Māja pilna!” A. Gruntmane ir vecmāmiņa septiņiem mazbērniem un vecvecmāmiņa jau pieciem mazmazbērniem. “Tāda tā dzīve ir – vecie paliek veci, bet ir vismaz nākamā paaudze,” smaidot teic ulmalniece un priecājas, ka tad, kad vajadzīga kāda palīdzīga saimniecības darbos, ir, kam pajautāt – jau runāts, ka pavasarī kāds no kuplās ģimenes nāks talkā pārkrāsot dzimtas māju.
Pēc vīra aiziešanas vēl kādu laiku uzņēmīgā ulmalniece uzturējusi saimniecību – piemājas teritorijā audzētas trīs govis. Taču ar laiku nolemts no lopu turēšanas un kopšanas atteikties. Šobrīd, lai mājās nebūtu viena un kāds gādātu par saimnieces un viņas īpašuma drošību, ar viņu dienas vada uzticamais draugs – suņu puika Reksis. Viņš ir pirmais, kurš saimniecei ziņo par ciemiņiem.
Tādi, dzīvojot ceļa malā, trāpās ik pa laikam. Savulaik pēc palīdzības vērsušies tie, kuriem šosejas malā gadījusies kāda ķibele ar auto un bijis nepieciešams piezvanīt. Tagad, kad teju katram ir mobilais pie rokas, šādi gadījumi ir retums. Nu biežākas ir situācijas, kad sētā pēc ūdens malka vai norādēm iegriežas tūristi.
No svešiem ļaudīm savā pagalmā un dzīves ceļmalā A. Gruntmane nebīstas: “Te ir ceļš, te iet un brauc – te ir dzīvība. Ja es būtu kaut kur iekšā mežā, tad man būtu vairāk bail. No cilvēkiem nav ko bīties. Es tādas briesmas neesmu piedzīvojusi, tādēļ man viņiem ir ticība.”

Likstām nepadodas
Ulmalniece neslēpj, ka, pieaugot gadu skaitam, izteiktākas kļūst ar veselību saistītas likstas. Taču prieks, ka ar mūsdienu medicīnas palīdzību ir iespēja situāciju vērst par labu. Sagaidot rindu uz valsts apmaksātu operāciju, izdevies uzlabot redzi, tiekot galā ar pirmajām kataraktas pazīmēm. “Lai redzētu mazos, sīkos burtiņus avīzē, es uzlieku brilles, bet iepriekš neredzēju tālumā. Tagad es visu tālumā varu redzēt, viss ir gaišs,” prieku pauž A. Gruntmane.
Tāpat par sevi likušas manīt locītavas – seniore pieļauj, ka tas saistīts ar savulaik smago darbu kolhozā. “Locītavas ir, kādas ir – izdilušas. Visu mūžu jau ir iets un strādāts kolhoza darbā, mājās ir bērni, lopi – siens jāvāc, viss kas jādara. Darba slogs vecumā parādās,” darbīgāko dzīves posmu un tā sekas raksturo ulmalniece.
Arvien grūtāk kļuvis arī staigāt, sāpējušas kājas. “Abi ceļi tā sāpēja, ka vairs nevarēja paiet,” atminas ulmalniece. Devusies uz konsultāciju pie ķirurga, kurš ieteicis veikt operāciju, ceļu locītavas aizstājot ar protēzi. No sākuma no operācijas baidījusies, taču pēcāk piekritusi operēt vienu locītavu. Kad izjutusi atšķirību sajūtās un kustību brīvībā, piekritusi arī otrai operācijai. “Tagad man nesāp,” gandarījumu pauž A. Gruntmane.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Prieku rod dzimtas turpinātāju kuplajā saimē

Kategorijas