Grāmata, kuru gribas atvērt un pēc tam aizvērt

2020. gada 5. marts 07:00

111

Grāmata, kuru gribas atvērt un pēc tam aizvērt

Zanes Zustas grāmata “Aiz durvīm” ieintriģē ne tikai tāpēc, ka tās autore šobrīd uzskrējusi veselos trīs popularitātes kalniņos. Visas viņas grāmatas – gan “Ucipuci” sērija, gan “Tarakāni manā galvā”, gan “Aiz durvīm” – bauda slavas stundu.
“Tarakāni” grāmatas formātā sākuši ceļu pa Lietuvu. Pūcīte Ucipuci piedzīvo jau kuro papildtirāžu Latvijā un nonākusi pie bērniem arī citās valstīs, tostarp milzīgajā Ķīnā, un nupat iekaro lielu un mazu skatītāju sirdis Liepājas Leļļu teātrī. Un nepamanīta nav palikusi arī savdabīgā grāmata, kas lasāma no abām (!) pusēm – “Aiz durvīm”. To ekranizēt seriālā apsolījis pats Intars Rešetins.

No vienas un otras puses
Pirmām kārtām mani uzrunāja grāmatas nosaukums, kas pats par sevi jau rosina iztēli – kas tās īsti ir par durvīm un kas tad aiz tām notiek? Tālāk, jau turot mazo grāmatiņu rokās, nedaudz samulsināja – no kuras puses lai sāk to lasīt, jo abas ir gandrīz identiskas, atšķiras tikai vāka fons, burtu fonts un apakšvirsraksts – “Emmas stāsts” un “Annas stāsts”. Tā kā jau iepriekš biju šo to dzirdējusi, proti, ka abas minētās dāmas ir psihoterapeite un viņas kliente, tad mana izvēle nosliecās par labu stāstam, kurā iejusties būtu vieglāk, jo arī pati savulaik esmu bijusi psihoterapijas trusīša ādā.
Nezinu, kā grāmata lasās cilvēkam, kurš nekad nav sēdējis dīvāniņā pie galvas kārtošanas operatora, un tam, kuram tur bijusi neveiksmīga pieredze, bet mani Emmas stāsts aizrāva jau no paša sākuma. Un atsauca tik daudz atmiņu! Tostarp neērtības sajūtu, kad raudi sveša cilvēka klātbūtnē, bet tādā veidā atbrīvojies no maskām. Stereotipus, kas sagrūst, jo psihoterapeits tev neiedod recepti, kā dzīvot. Šķietamo bezcerības sajūtu, kad, rokoties dziļāk, attopies aizvien dziļākā bedrē, bet no kuras tomēr ir cerība izkļūt, jo, nonākot pašā apakšā, tu iegūsti pamatu atspērienam. Priecīgo satraukumu un gandarījumu, kad izdevies izpildīt galvas daktera uzdoto mājasdarbu un uzveikt kādu labi bruņotu tarakānu, kuri kā šausmu filmās briesmoņi gan mēdz laiku pa laikam atdzīvoties. Un arī to sajūtu, kuru varētu raksturot kā pieķeršanos, ko, manuprāt, veicina vairāki faktori. Pirmkārt, beidzot trakajā vāveres ritenī tev ir atvēlēta vesela stunda pašai sev (lai gan, kā iesmej citi, to ikviens var dabūt arī bez maksas, nav obligāti tērēties psihoterapeitam). Otrkārt, tu šīs stundas laikā tiec uzklausīta bez nosodījuma vai pārgudriem padomiem, kas ir pareizi vai nepareizi. Un, treškārt, gribot negribot izveidojas attiecības, kuras, atšķirībā no citām, kas tevi visticamāk noveda “uz dīvāniņa”, nav destruktīvas un toksiskas, bet gan atbalstošas, sapratnes pilnas un iejūtīgas. Tu esi ieguvis cilvēku, kurš ne tikai tevī klausās, bet arī dzird, ko saki! Reizēm pat pārāk labi.
Cilvēki bieži vien neaizdomājas, cik liela nozīme ir vārdiem, kurus tie izvēlas, kaut ko sakot vai stāstot. Kaut vai, piemēram, ja kāds apgalvo, ka viņu neviens nemīl. Vai tiešām neviens? Paanalizējot dziļāk, tomēr atklājas, ka tā vis nav. Varbūt neapzināti, varbūt greizi, varbūt vēl kā citādi, bet mīl. Pa savam. Un vispār mīlestība un viss cits sākas no mums pašiem. Kā secina Emma: “Mēs katrs esam atbildīgi paši par sevi.”
Tāpēc arī grāmata atgādina, ka ik dienas kaut uz mirkli ir jāapstājas un jāieklausās sevī, pajautājot: kā es jūtos? Lielākoties mēs satraucamies par to, ko domā, jūt un vēlas citi, sevi nobīdot otrajā vai dažkārt pat desmitajā plānā. Bet cilvēks, kura vezumam tikai krauj un krauj virsū (gan pats, gan citi), ar laiku nogurst, un vadzis var lūzt. Lai tā nenotiktu, ir jāparūpējas par sevi – jāpažēlo, jāpalutina, jāatalgo, jāpiedod un jāmīl. Lai cik ļoti pierasts iet pa dzīvi, kaut ko darot arī “čerez ņehaču i ņemagu”, ir vērts sev pajautāt: vai vajag?

Atcerēties parūpēties par sevi
Annas stāsts, kura notikumi risinās paralēli Emmas stāstam, savukārt lieliski parāda un atgādina, ka mēs visi esam tikai cilvēki. Arī psihoterapeiti. Fakts, ka šie profesionāļi it kā daudz labāk saprot un zina, kā vajag un kā nevajag, nepasargā tos no nedienām, problēmām un attiecību samezglojumiem. Un tas savukārt liek aizdomāties, ka katru situāciju/notikumu jebkurš var uztvert pilnīgi citādi un arī rīkoties, pats savu motīvu vadīts. Tā neatbildēts telefona zvans automātiski nenozīmē, ka adresāts ar tevi nevēlas runāt, varbūt tobrīd viņa dzīvē risinās traģiski notikumi. Nepausta atzinība tavai rīcībai neliecina, ka tā netiek novērtēta, reizēm otrs vienkārši nezina, kā rīkoties, lai netaptu pārprasts. Un tā tālāk. Domāju, mēs pārāk bieži izdarām pārsteidzīgus secinājumus un arī nosodām. Nezinot otru pusi. Nezinot, kam cauri izgājis otrs cilvēks, cik ērtas ir viņa kurpes, tā teikt. Šī grāmata ļauj aplūkot vismaz divas vienu un to pašu notikumu puses. Es pat teiktu, ka vairāk, jo abas sievietes nav vienīgie tēli.
Aizverot izlasīto grāmatiņu, man gribējās glāstoši uzlikt tai roku un cieņpilni paklusēt. Un mirkli pabūt ar sevi, lai padomātu: kā jūtos es? Ticu, ka, ietērpjot sajūtas un izjūtas vārdos, nereti klapes no acīm nokrīt un mēs pārstājam būt tikai darba zirgi, bet gan dvēseles.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Grāmata, kuru gribas atvērt un pēc tam aizvērt

Kategorijas